Nule notikušajā tautas nobalsošanā viens no argumentiem, kādēļ parasti tika kritizēts Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības sagatavotais Satversmes grozījumu projekts, bija tajā paredzētais kvorums un balsu vairākums, kas nepieciešams, lai Saeima tiktu uzskatīta par atsauktu.

Grozījumu projekts paredzēja, ka tautas nobalsošanā jāpiedalās vismaz pusei no to vēlētāju skaita, kas piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, kā arī vairākumam jābalso par Saeimas atlaišanu.

Izvairoties no diskusijas, vai tas ir liels vai mazs cipars, varētu pamēģināt šo jautājumu aplūkot no Satversmes viedokļa. Jebkuram balsu vairākumam, kas paredzēts tautas nobalsošanās, ir sava loģika un iekšējā sasaiste Satversmes sistēmā.

I

Satversmē ir vairāki tautas nobalsošanas modeļi.

Pirmkārt, Saeimas vēlēšanu un tautas nobalsošanas par Saeimas atlaišanu, ja to rosina Valsts prezidents, gadījumos Satversme neprasa kvorumu, proti, nav nepieciešams noteikts vēlētāju skaits, kuram jāpiedalās, lai nobalsošana tiktu uzskatīta par notikušu. Šeit pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu. Kā balso tie, kas atnākuši, tāds arī ir rezultāts.

Šis mehānisms Satversmē iestrādāts, kad risināms institucionālas dabas jautājums. Proti, kad tauta vēlē jaunu Saeimu vai lemj par Valsts prezidenta un Saeimas konflikta risinājumu. Šādos gadījumos lēmums ir jāpieņem – jauna Saeima jāievēlē un savukārt otrā gadījumā – kādam jāzaudē savs amats.

Otrkārt, Satversmē paredzēts parastās likumdošanas modelis. Šajos gadījumos pilsoņu kopums vai nu balso par Saeimas pieņemta likuma atcelšanu (Satv.72.p.) vai arī Saeimas noraidīta likumprojekta pieņemšanu (Satv. 78.p.). Abos gadījumos ir jāpārbalso Saeimas griba. Tādēļ prasības tautas nobalsošanai ir noteiktas pēc analoģijas ar prasībām Saeimai.

Saeima ir lemttiesīga, ja sēdē piedalās vismaz puse no Saeimas locekļiem. Tāpēc arī pilsoņu kopumam šādos gadījumos ir noteikta kvoruma prasība – tautas nobalsošanā jāpiedalās pusei no tiem, kas Saeimu vēlējuši. Tikai piedaloties pusei no Saeimu ievēlējušo pilsoņu skaita, pilsoņu kopums ir tiesīgs juridiski lemt par Saeimas gribas grozīšanu.

Saeima likumus pieņem ar klātesošo balsu vairākumu. Līdzīgi arī pilsoņu kopums – šādos gadījumos lemj ar vienkāršu balsu vairākumu.

Treškārt, Satversmes grozīšana. Pilsoņu kopumam ir ne tikai tiesības grozīt Satversmi, bet arī pilsoņu kopumam ir nodota Satversmes pamatpantu, kuros formulētas šīs valsts iekārtas galvenās idejas, aizsardzība. Tikai tautas nobalsošanā iespējams grozīt Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. un 77.pantu.

Šeit Satversme nedaudz atkāpjas no analoģijas ar likumdošanas procesu Saeimā. Saeimai Satversmes grozīšanai Satversme paredz gan kvoruma, gan balsu vairākuma prasību. Savukārt pilsoņu kopumam ir noteikts tikai nepieciešamais balsu vairākums – par grozījumu pieņemšanu jānobalso pusei no visiem pilsoņiem.

Ja šāds vairākums nav nobalsojis, Satversmes grozījums uzskatāms par noraidītu.

Īsumā tā ir Satversmes loģika balsojumos. Ko tādā gadījumā darīt ar tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, ja to rosina pilsoņu kopums?

II

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības paredzētais kvorums un balsu vairākums ņemts no 1934. gada Satversmes grozījumu projekta. Tur bija paredzēta tieši tāda pati prasība.

Jau 4. Saeima kā prasību uzstādīja nepieciešamību nobalsošanā piedalīties vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un vairākumam nobalsot par Saeimas atlaišanu.

Savulaik, komentējot šo 4. Saeimas grozījumu, esmu rakstījis:

Šāds traktējums gan nebūtu īsti konstitucionāli korekts, jo 4. Saeimas piedāvājums ietver tautas nobalsošanas leģislatīvo kvorumu un balsu vairākumu lēmuma pieņemšanai (sal. Satv. 74. un 78. p.). “Šajos gadījumos tautai nobalsošanā ir jāgroza Saeimas paustā griba. Tā kā Saeimu ir vēlējusi pati tauta, lai tautas lēmums būtu juridiski saistošs, nobalsošanai par Saeimas gribas grozīšanu, ko visumā pieņem par saskanīgu ar tautas vairākuma gribu, ir noteikti stingri priekšnoteikumi. Tāpēc nobalsošanā jāpiedalās vismaz pusei no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, jo, lai Saeima būtu lemttiesīga, tās sēdē jāpiedalās vismaz pusei deputātu. Un arī tauta ir tiesīga grozīt Saeimas gribu, ja nobalsošanā piedalās šo pusi deputātu ievēlējušie balsotāji. Gan Saeima, gan tauta ir tiesīgas pieņemt lēmumu likumdošanas procesa ietvaros ar vienkāršu “par” balsu vairākumu”.

No Satversmes loģikas citāds secinājums nevarētu izrietēt.

Kādas tad ir iespējas?

Satversme piedāvā divas alternatīvas.

Pirmā, arī šo tautas nobalsošanu, ko rosina pilsoņu kopums, traktēt kā institucionālas dabas jautājumu. Tāpat kā tas ir ar tautas nobalsošanu pēc Valsts prezidenta ierosinājuma. Proti, nenoteikt kvoruma prasību, paredzot, ka lēmums tiek pieņemts vienmēr, ar piedalījušos vēlētāju balsu vairākumu.

Taču šāds risinājums varētu būt pārāk juridiski mehānisks.

Ja Valsts prezidents ierosina Saeimas atlaišanu, šajā procesā parasti iepriekš nav iesaistījusies plaša sabiedrība. Tas ir politisks strīds starp Valsts prezidentu un Saeimu, kura izšķiršanu Valsts prezidents nodod pilsoņu kopumam. Pilsoņu kopumam šajā gadījumā ir jālemj. Tāpēc Satversme neparedz sevišķas prasības šādam pilsoņu kopuma lēmumam tautas nobalsošanā, jo šajā gadījumā svarīgākais ir iegūt pilsoņu kopuma lēmumu par labu vienam no valsts varas orgāniem — vai nu Saeimai, vai Valsts prezidentam.

Savukārt citādāka ir situācija, kad jau 1/10 daļa vēlētāju ir pieprasījusi Saeimas atlaišanu. Pastāv konflikts starp 1/10 daļu vēlētāju un Saeimu. Šādā gadījumā ir tikai loģiski, kad prasa, lai galīgo lēmumu pieņemtu tāda pilsoņu kopuma daļa, kas ir lielāka par 1/10 daļu vēlētāju. Proti, Saeimas atlaišana nevar būt šīs vēlētāju daļas gribas akts, bet gan plašāka pilsoņu kopuma loka lēmums. Pretējā gadījumā, ja netiek paredzēta nepieciešamība savākt tautas nobalsošanā lielāku balsu vairākumu par 1/10 daļas vēlētāju balsīm, tautas nobalsošanas rezultāts lielā mērā jau ir prognozējams.

Otrā, meklēt jaunu kvorumu un balsu vairākumu šādai situācijai, kas atbilstu Satversmes loģikai.

Kā šāds mehānisms varētu tikt piedāvāts nosacījums, ka par Saeimas atlaišanu jānobalso vismaz pusei no tiem pilsoņiem, kas piedalījušies iepriekšējās Saeimas vēlēšanās. Saeimu tautai vajadzētu būt tiesīgai atlaist tikai tad, ja to atbalstītu vēlētāju, kas šo Saeimu ievēlējuši, vairākums.

Šāds ieteikums ir ietverts arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumā un Valsts prezidenta likumdošanas ierosinājumā: “

Ņemot vērā Saeimas atlaišanas tiesību ārkārtas raksturu un Satversmē jau paredzēto Saeimas atlaišanas procedūru, kā arī ieteicamos tās uzlabojumus, taisnīgu līdzsvaru varētu sasniegt, ja paredzētu, ka par Saeimas atlaišanu jānobalso balsotāju vairākumam, tomēr vismaz pusei no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos skaita, nenosakot kopējo skaitu, cik personām pavisam nobalsošanā būtu jāpiedalās.”

Tas varētu būt tikai loģiski.

III

Līdz ar to varētu šķist, ka vienkāršākais formulējums varētu būt tāds: Saeima ir atlaista, ja tautas nobalsošanā par to nobalso vismaz puse no iepriekšējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.

Proti, tiek noteikts tikai nepieciešamais balsu vairākums lēmuma pieņemšanai. Taču šeit veidojas viena problēma. Paskatīsim ar cipariem.

Saeimu ievēlē 40% no visiem Latvijas pilsoņiem. Tas nozīmē, ka tautas nobalsošanā Saeima būs atlaista, ja par to nobalsos 20% no pilsoņiem. Taču uz tautas nobalsošanu atnāk 60% pilsoņu. 20% nobalso par Saeimas atlaišanu, savukārt atlikušie 40% balso pret.

Tautas nobalsošanā vairākums ir izteicies pret Saeimas atlaišanu, taču ir savākts nepieciešamais balsu vairākums, lai Saeima būtu atlaista. Neloģiski, bet fakts.

Šo robu konstitucionālo tiesību domā ir pamanījusi Pilsoniskās savienības frakcija. Savā nesenajā Satversmes grozījumu projektā viņi piedāvā normu formulēt nedaudz komplicētāk, taču izvairoties no šī neloģisma, proti,:

“Ja tautas nobalsošanā vairākums balsotāju, kas nav mazāks par pusi no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, izsakās par Saeimas atsaukšanu, tad Saeima uzskatāma par atsauktu un izsludināmas jaunas vēlēšanas [..]”

Proti, tiek piedāvāts jauna tipa vairākuma formulējums, kas sevī ietver 2 kritērijus: gan prasibu, lai vairākums pilsoņu konkrētajā nobalsošanā izteiktos par Saeimas atlaišanu, gan arī minimālo nepieciešamo balsu vairākumu, lai šāds lēmums būtu pieņemts.

IV

Situācijas sarežģīšanai jāpiemin tautas nobalsošanas prasības par dalību Eiropas Savienībā, kas tika izstrādātas 2003. gadā.

Saskaņā ar šiem grozījumiem, par dalību Eiropas Savienībā pilsoņu kopums lemj ar parasto balsu vairākumu, ja nobalsošanā ir piedalījusies vismaz puse no pilsoņiem, kas vēlējuši iepriekšējo Saeimu.

Tas nozīmē, ka attiecīgais jautājums tiek lemts ar parastajai likumdošanai paredzēto kvorumu un balsu vairākumu. Lai gan jautājums par dalību Eiropas Savienībā nez vai būtu ieskatāms par parastās likumdošanas jautājumu.

No Satversmes loģikas viedokļa tas drīzāk būtu vērtējams vai nu kā institucionāls jautājums (proti, par kompetenču deleģēšanu citam subjektam) vai arī kā Satversmes grozījumu jautājums (kā tāds, kas skar valsts neatkarību un suverenitāti). Līdz ar to vai nu šai nobalsošanai būtu jāizpilda Satversmes 79.panta pirmās daļas prasības, proti, dalība ir iespējama, ja par to izsakās puse no visiem pilsoņiem, vai arī vnk. prasības – lēmumu pieņem vairākums to, kas atnācis uz nobalsošanu.

Satversmes grozījumos gan tika izraudzīts cits variants, kas ir nesavienojams ar Satversmē paredzēto tautas nobalsošanu kvorumu loģiku.

Kas no tā izriet?

Secinājums, ka prasības tautas nobalsošanai likumdevējs var noteikt pēc sava ieskata brīvi. Satversme vairs neprasa striktu sistēmu šajā jomā. Tas ir konstitucionālā likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums, nevis Satversmes sistēmas jautājums.

Tādēļ tautas nobalsošanai par Saeimas atlaisanu politiski var noteikt gan Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības piedāvāto kvorumu, gan Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas piedāvājumu, gan arī Pilsoniskās savienības versiju.