Ja ticam Satversmes pirmajiem diviem pantiem, tad Latvija joprojām ir neatkarīga demokrātiska republika, kur suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Bet, ja paskatāmies Latvijas televīzijas (LTV) programmā, tad redzam, ka tieši valsts dzimšanas dienas vakarā – 18. novembrī – mūsu sabiedriskā (?) TV ir nolēmusi tautai izrādīt Liepiņa un Dimitera mūziklu Vadonis. Tas ir nepārprotams un ļoti tiešs slavinājums Karlim Ulmanim – cilvēkam, kurš 1934. gada 15. maijā nožņaudza demokrātisko valsti un apturēja Satversmes darbību.
Nezinu, kā citiem, bet man šāda LTV izvēle valsts svētkos šķiet kā pliķis sejā gan Latvijai, gan man kā šīs valsts pilsonei un sabiedriskās (?) TV uzturētājai. Var jau, protams, aizbildināties, ka Ulmanis savulaik bija viens no šīs valsts dibinātājiem un ka minētais skatuves darinājums ir viņa personības traģēdijas atspoguļojums. Bet tā ir, atvainojiet, tukša vāvuļošana. Mēs ļoti labi atceramies, ka Liepiņš un Dimiters savu slavinājumu vadonim tapināja ar domu, ka pietiek mums te ar demokrātiju ķēpāties – ir jānāk vadonim, kas sakārtošot Latviju. Un šāda doma man ir dziļi nepieņemama. Varbūt cilvēkam, kas, teiksim, ieslīdzis atkarību murgā, arī vajag vienu stingru roku vadoņa vai Dieva veidolā, kas viņu pietur pie līdzena ceļa un šad tad izvelk no grāvja. Bet man stipro roku nevajag. Es pati esmu pietiekami spēcīga, lai lemtu gan par savu dzīvi, gan lai kopā ar pārējiem Latvijas iedzīvotājiem līdzdarbotos savas valsts veidošanā un stiprināšanā.
Latvijai ir jāiet demokrātiskas attīstības ceļš. Mēs redzam, kas notiek, ja pie varas pieturas “tautas tēvi”, kas varu izmanto pašu savu ambīciju apmierināšanai un pašu naudas kules piestūķēšanai. Mēs to redzam gan no tā, kas ir noticis un notiek Latvijā, gan skaidru piemēru par to mums rāda, teiksim, pēdējo dienu notikumi Itālijā.
Protams, Ulmaņa fani oponēs, ka Kārlis nesavtīgi savu dzīvi veltīja tautai un valstij. Nenoliedzami. Bet – tautai un valstij pēc savas saprašanas. Autoritārie Ulmaņlaiki, kad tika slavināts vadonis un tauta “ziedēja un zēla” absolūtā objektīvas informācijas vakuumā, nav un nevar būt mērķis, uz ko tagad tiekties Latvijai, kas taču, domājams, vēlas būt moderna demokrātiska valsts.
Es pieļauju, ka LTV pašreizējā vadības spice patiesi neizprot tik smalkas nianses, kāpēc Latvijas dzimšanas dienā nevajadzētu slavināt Kārli Ulmani. Bet tas nav attaisnojums. Ja reiz mums ir tik vāja sabiedriskās (?) TV vadība, tad tā ir ar steigu jānomaina. Lai beidzot nāk domājoši cilvēki un izpilda Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā noteikto prasību, ka “sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļus programmas tiek veidotas atbilstoši agstām ētikas un kvalitātes prasībām.” Un viens no šīs kvalitātes rādītājiem – nevis tikai kaut ko pa roku galam samest programmā svētkos un ikdienā, bet programmu veidot, domājot ar galvu. Tā kā mūsu valstī spēkā ir Satversmes 100. pants, tad skaidrs, ka ir pat vēlams, lai ēterā parādās dažādi viedokļi. Manis pēc – arī Liepiņa un Dimitera viedoklis par Ulmani. Bet tam tad ir jāatrod kāds cits laiks – kaut vai 15. maijs. Bet tikai ne 18. novembra vakars.
Es kā skatītāja no sabiedriskās TV prasu pavisam maz – cieņu pret sevi un galvenais, pret mūsu valsti. Pagaidām LTV šo manu tik vienkāršo vēlmi piepildīt nespēj.