Raksts

Trekno gadu kārnie mediji


Datums:
31. augusts, 2010


Autori

Sanita Upleja


Foto: LeeAnne Adams

Visas negatīvās pārmaiņas medijos ir notikušas sabiedrības acu priekšā, un visbiežāk tā nav izvēlējusies balsot nedz ar maciņiem, nedz ar kājām, nedz biļeteniem.

Politika.lv atskatās uz nozīmīgākajiem notikumiem 9.Saeimas laikā. Esam izvēlējušies lasītājiem atgādināt tās norises, kas ir nozīmīgi ietekmējuši valsts attīstību un kuru sekas jūtam gan šodien, gan, visticamāk, izjutīsim arī 10. Saeimas laikā.

Jaunās Saeimas sasaukuma nestās rītausmas gaidās, pavelkot svītru pēdējo četru gadu laikā notikušajam Latvijā, pavisam neglīta aina paveras ne tikai daudz apspriestajā politiskajā vidē, bet arī plašsaziņas līdzekļu lauciņā. Lai cik paradoksāli tas nebūtu, trekno gadu trakums un naudas plūdi Latvijas medijus ir nevis stiprinājuši, bet padarījuši gana kārnus un bezzobainus. Kādas sekas no tā izriet mūsu joprojām nenobriedušajai sabiedrībai, kāda atbildība par notikušo ir mediju īpašniekiem, darbiniekiem un gala produkta patērētājiem, raudzīsim noskaidrot šajā pārskatā par laikā starp vēlēšanām notikušajām izmaiņām plašsaziņas līdzekļu vidē.

Pārmaiņas uz sliktu

Izvērtējot četru gadu laikā notikušo, neviļus nākas secināt, ka šajā posmā Latvijas mediju vidē notikušas, šķiet, lielākās pārmaiņas kopš pirmajām parlamenta vēlēšanām atjaunotajā republikā — kopš 5.Saeimas vēlēšanām 1993.gadā. Turklāt izmaiņas ne vienmēr uz to labāko pusi. Lai arī laikā kopš 1993.gada dažādas izmaiņas skārušas mediju vidi — dibināti jauni un bankrotējuši veci — šobrīd, 2010.gada vasaras nogalē, situācija ir tāda, ka faktiski nav palicis neviens patiesi neatkarīgs laikraksts latviešu valodā ar skaidru patieso īpašnieku struktūru. Pēdējais bastions — Diena — krita pērnā gada jūlijā. Līdz ar nemitīgajām pārmaiņām uzņēmuma un laikraksta vadībā “sausais atlikums” vēlēšanu priekšvakarā ir tāds, ka Diena priekšvēlēšanu laikā dažas nedēļas pat atteicās no savas pozīcijas paušanas tradicionālās komentāru lapas veidolā.

No vienas puses par preses izdevumu redakcionālo neatkarību un ietekmīgumu varētu neuztraukties, jo tieši pēdējo četru gadu laikā dienas laikrakstu auditorijas ir piedzīvojušas lejupslīdi, kamēr interneta ziņu portālu lietotāju skaits — nemitīgi vairojies. Faktiski jau 2006.gada pavasarī iezīmējās tendence, ka auditorijas lieluma ziņā interneta portāli apsteidza dienas laikrakstus. Tas skaidrojams gan ar interneta lietošanas pieaugumu dažādās vecuma grupās un faktu, ka ziņu portālu saturs pieejams par brīvu, gan ar pašu laikrakstu vilcināšanos attīstīt sava satura izplatīšanu interneta vidē. Taču no plašāku sabiedrības interešu viedokļa par redakcionāli neatkarīgu un ietekmīgu laikrakstu neesamību gan ir vērts satraukties, jo interneta portāli atšķirībā no laikrakstiem nespēj virzīt un noturēt pietiekami augstā līmenī sabiedrisko diskusiju par vitāli svarīgajiem jautājumiem, tā vietā vairāk koncentrējoties uz ikdienas ziņu plūsmu un lasītāju veidotu saturu. Diemžēl arī reģionālie laikraksti, kuri gan pretstatā dienas laikrakstiem ir salīdzinoši stabili auditorijas ziņā, nespēj pildīt šo funkciju, jo ir spēcīgi varbūt vietējā, bet ne nacionālajā līmenī.

Īpašnieku maiņa notikusi arī vienā no Latvijas populārākajiem TV kanāliem — LNT. Telekompānijas LNT un TV5 gada sākumā nonāca a/s Neatkarīgie nacionālie mediji, kuras padomes priekšsēdētājs ir LNT dibinātājs un vadītājs Andrejs Ēķis, īpašumā. Līdz ar formālo īpašnieku maiņu un paša īpašnieka Ēķa tiešu iesaistīšanos politiskajos procesos LNT ir ļoti skaidri pozicionējusi sevi kā kustības Par labu Latviju atbalstītāju, ar vienpusīgām un samākslotām diskusijām nekautrējoties pārkāpt priekšvēlēšanu aģitācijas likuma ja ne burtu, tad garu gan. Pat ja likumu uzraugi formālu sodu nebūs spējīgi uzlikt, medija uzticamība vienas sabiedrības daļas acīs būs zudusi neatgriezeniski. Redzamākais LNT pienesums latviešu mediju vidē ir atklāti piekoptā saplūšana ar noteiktu politisku spēku. To savulaik LNT jau ir atļāvusies — toreizējais Saeimas deputāts no Latvijas ceļa Edvīns Inkēns paralēli darbam parlamentā veidoja arī LNT raidījumu Nedēļa. Arī vairāki plašsaziņas līdzekļi krievu valodā ir ļāvuši saviem darbiniekiem vienlaikus sēdēt gan politiķu, gan žurnālistu krēslā.

“Horizonālais taimkods”

Notikumi Dienā un LNT ir vēl visiem svaigā atmiņā un acu priekšā, taču varbūt mazāk publiski pamanāmas, bet no sabiedrības viedokļa graujošākas pārmaiņas ir skārušas sabiedrisko mediju vidi. Apzināti vai neapzināti sabiedriskā televīzija šo četru gadu laikā ir zaudējusi savu ietekmi un popularitāti. Atceroties lielākos skandālus ar analītiskā raidījuma De facto radītāju faktisku izdzīšanu no sabiedriskās televīzijas 2007.gada vasarā un “horizontālā taimkoda” sāgu jeb politiķu un mediju uzraugu tiešu iejaukšanos satura darbā, Krievijas Valsts domes vēlēšanu priekšvakarā 2007.gada beigās liekot šķēršļus filmas Putina sistēma demonstrēšanai LTV, jāsliecas domāt, ka sabiedriskā medija vājināšana ir bijusi drīzāk apzināta nekā neapzināta. Eksperti to novērtēja par skandalozāko cenzūras gadījumu Latvijas jaunāko laiku vēsturē, turklāt Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) vadītājs Ābrams Kleckins, kurš bija tieši iesaistīts skandālā, publiski atzina, ka bijis “zvans no augšas” uz LTV un “pavēle “ņemt to filmu nost”. Līdz galam neatbildēts gan palika jautājums, kurš tieši bija zvanītājs “no augšas” Tautas partijas premjera Aigara Kalvīša valdīšanas laikā.

Pirmajā gadījumā ieguvēji ir De facto sākotnējā radošā komanda, pārceļoties uz TV3 un izveidojot tagad populāro raidījumu Nekā personīga, kurš reitingos pārliecinoši apsteidz LTV pašreizējo De facto. Otrajā gadījumā pēc ilgas tielēšanās LTV ģenerāldirektors Jānis Holšteins pameta amatu, bet viņa vietā stājās vietnieks Edgars Kots, kuru mēdza uzskatīt arī par faktisko LTV vadītāju jau pirms tam un kurš iepriekš sabiedrības uzmanības lokā bija nonācis dēļ strīdiem ar LTV Ziņu dienestu. Tomēr galvenais zaudētājs gala rezultātā ir pati sabiedriskā televīzija ar aizvien krītošu reitingu, vājāku saturu un ietekmes zudumu, ko vēlēšanu priekšvakarā vēl nožēlojamāku padara no LTV iekšienes nākušās runas par iespējamu satura ietekmēšanu Ziņu dienestā, kā arī ļoti negribīga priekšvēlēšanu debašu rīkošana un atteikšanās no tradicionālā Milžu cīņu formāta. Šķiet, gluži vai lieki piebilst, ka vislielākais zaudētājs jebkurā gadījumā ir Latvijas sabiedrība kopumā.

No finanšu sabrukuma nagiem šajā laikā knapi izspruka otrs sabiedriskais medijs Latvijas Radio. Situācija bija tik traģiska, ka klausītāji ziedoja naudu radio saglabāšanai. LR vadītājam Aigaram Semēvicam nācās aiziet no amata pēc tam, kad radio kasē atklājās liels tukšums, un viņa vietā atgriezās radio iepriekšējais vadītājs Dzintris Kolāts. Saturiskā ziņā gan Latvijas Radio ir mazāk cietis, un ziņu kanāls LR1 ir stabili priekšā privātajiem kanāliem reitingu ziņā.

Sabiedrisko mediju situāciju, protams, nav stiprinājusi valsts dotāciju samazināšana vispārējas budžeta samazināšanas apstākļos, tomēr par saturisko vājumu un nespēju īsti pildīt sabiedriskā medija lomu mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā vairāk vainojama ir gan mediju tiešā vadība, gan tos uzraugošā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (agrākā NRTP). Laikā kopš iepriekšējām vēlēšanām ir notikušas gan dīvainas izmaiņas pašas padomes sastāvā, gan vēl vairāk dīvainību tās rīcībā, sējot pamatotas šaubas par padomes darba pārlieku politizāciju. Pagaidām bez taustāmiem rezultātiem beidzies arī pirms gada mediju profesionāļu vidē sāktais process par moderna sabiedriskā medija izveidošanu.

Sabiedrības izvēle

Bēdīgā aina plašsaziņas līdzekļu jomā, kādā esam nonākuši 10.Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, ir radusies vairāku faktoru ietekmē. Nenoliedzot Latvijai raksturīgo augsto korupcijas līmeni un politiski ekonomisko grupējumu vēlmi uzkundzēties plašsaziņas līdzekļiem, šajā rakstā augstāk pieminētās izmaiņas tomēr liecina arī par patērētāju un sabiedrības vajadzībām. Lai cik viegli un vienkāršoti būtu novelt vainu uz sliktajiem politiķiem un biznesmeņiem, sabiedrība kopumā un katrs mediju patērētājs individuāli ir atbildīgi par situāciju, kādā esam. Visas negatīvās pārmaiņas ir notikušas sabiedrības acu priekšā, un visbiežāk tā nav izvēlējusies balstot nedz ar maciņiem, nedz ar kājām, nedz biļeteniem. Ja avīze pārstāv nezin kādus īpašniekus un būtībā krāpj lasītāju, tad lasītājs var no tās atteikties, tādējādi padarot grūtāku tās eksistenci. Ja sabiedriskie mediji grimst arvien lielākā purvā, tad skatītājiem un vienlaikus vēlētājiem ir tiesības un pat pienākums no šo mediju īpašniekiem prasīt atskaiti un atbildību. Taču līdz šim nav manīts, ka sabiedrisko mediju stāvoklis būtu kļuvis, piemēram, par priekšvēlēšanu diskusiju objektu. Sabiedrisko mediju izkrišanās līdz dzīvībai bīstamai vājuma robežai ir tieša NRTP un pastarpināta politiķu atbildība, lai gan, spriežot kaut vai pēc “horizontālā taimkoda” epopejas, robeža starp mediju uzraugiem un politiķiem brīžiem pazūd pavisam.

Sava daļa vainas jāuzņemas arī pašiem žurnālistiem, kuri pirmie izjūt politisku vai citādu spiedienu uz redakcionālo neatkarību, bet dažādu iemeslu dēļ nereti izvēlas to krupi norīt un klusēt. Labajos gados lepni noraidītā un Latvijā kopumā nenovērtētā biedrošanās iespēja arodbiedrībās vairākos gadījumos Latvijas žurnālistiem ir nākusi pa pieri kā bumerangs. Tas nu ir akmens pašu dārziņā par nevēlēšanos vairot cunftes ietekmīgumu un līdztekus arī profesionalitāti, ko spētu paveikt profesionāla un spēcīga Žurnālistu savienība. Arī pašu žurnālistu staigāšana darbā no PR uz medijiem un atpakaļ (Inta Lase, Ilze Nagla, Haralds Burkovskis, Ģirts Timrots u.c) nevairo sabiedrības uzticību šai profesijai un tās profesionālajiem standartiem.

Atliek secināt, ka ar sabiedrības nevērību pret žurnālistikas standartiem un mediju saturu vienrīt pamošanās būs tikpat sāpīga kā pēc trekno gadu orģijām, jo likumsakarības ir vienas kā ekonomikā, tā demokrātijā. Neievērojot tās, līdzsvars tiek izjaukts un krīze ir klāt. Paģiras būs smagas, kad pamošanās stunda būs situsi.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!