Raksts

Tiesneši Temīdas kausos


Datums:
02. marts, 2010


Autori

Valts Kalniņš


Foto: raysto

Tiesnešiem no nosacītas pašattīrīšanās ir jāpāriet pie jaunas kvalitātes radīšanas, un svarīgi būtu šādās debatēs ik pa laikam iesaistīties arī plašākam tiesas spriedēju lokam.

Ir jau pierasts, ka Latvijas sabiedrībā reti kurš uzticas valsts institūcijām. Tiesas nav izņēmums, un Rīgas apgabaltiesa (RAT) ļaužu neticībai bijusi pakļauta jo sevišķi spēcīgi. Tiesnešu vidū krasi pretrunīgi vērtētā publicista Lato Lapsas grāmata Tiesāšanās kā ķēkis radīja iespaidu par RAT „civillietu galu” kā šaura personu loka šeptēs sapītu institūciju, kaut arī aizdomas, protams, nekad nav vērstas pret visiem tiesnešiem.

Ar mazāku troksni krimināllietu kolēģijas melnumiem piedēvēja, piemēram, bijušo tiesnesi Aivaru Kaparšmitu, kuru 2006. gadā pēc Tiesnešu disciplinārlietu kolēģijas ierosinājuma atcēla no amata. Juristu vidū ir populāri uzskatīt, ka ne jau tikai konkrētā disciplinārlieta par rupju nolaidību kalpoja par pamatu tik bargam slēdzienam.[1] Pamatoti vai nepamatoti, aizdomas šis tiesnesis izpelnījās ar veselu virkni maigu spriedumu savas karjeras laikā un it kā ienākumiem neatbilstošas mājas būvniecību.[2]

Droši vien neviens nekad drošticami nepastāstīs, cik un kāda veida korupcija patiesībā norisinājusies un varbūt aizvien norisinās dažu Latvijas lielākās tiesas tiesnešu saimniecībā. Uz šo jautājumu necentās atbildēt arī pētījums Ētikas jautājumi un korupcijas riski Rīgas apgabaltiesā, kuru ir veicis Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS. Tā vietā pētnieki raudzījās, kādi objektīvi apstākļi atvieglotu hipotētiskam negodīgam tiesnesim īstenot koruptīvu vai vismaz neētisku nodomu. Šo apstākļu vidū ir gan Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas lielā darba slodze, kas noved pie nesamērīgi gariem lietu izskatīšanas termiņiem, pazemina darba kvalitāti un vismaz hipotētiski veicina motivāciju panākt ātrāku procesu ar negodīgu paņēmienu palīdzību, gan tiesnešu organizācijas kultūrā dominējošā nevēlēšanās vērtēt kolēģu darbības ētiskumu, gan arī Latvijas tiesu praksei aizvien raksturīgā nevienveidība, kas papleš tiesas rīcības brīvību ārpus optimālajām robežām.

Sandra Strence,
Rīgas apgabaltiesas
priekšsēdētāja

Pētījums nekādus riskus neuzrādīja.
Uzrādīja to, ka sabiedrība runā par
šķietamu korupciju, un tā pamatā ir
nezināšana un neizpratne par tiesu
darba specifiku, un arī sabiedrībā
valdošie stereotipi. Tā arī ir pētījumā
uz aptaujām gūtā atziņa.

Es kā tiesas priekšsēdētāja no
pētījuma esmu ieguvusi atziņas par
komunikāciju ar sabiedrību — ka varbūt
vajag runāt iecietīgāk, iejūtīgāk, varbūt
pasmaidīt vajadzētu vairāk. Varbūt
vajadzētu atkāpties no vēsā vērotāja
pozīcijas, kas mums ir uzlikta ar likumu,
un tomēr iespēju robežās mēģināt
paskaidrot cilvēkam. Bet te problēma
— ir grūti nobalansēt, lai to nepārprastu
kā iedomātu vājumu.

Tiesneši nav roboti vai citplanētieši.
Mēs esam sabiedrības daļa, un, protams,
nekas cilvēcisks mums nav svešs.

Smagākās tiesas smagākās problēmas

Pētījumu gatavojot, intervējām vienu bijušo un desmit esošos RAT tiesnešus, sešus prokurorus un desmit advokātus. Viens no secinājumiem — daļai no negatīvajiem priekšstatiem, kas par tiesnešiem valda sabiedrībā, ir tīri sistēmiski, nevis individuālā negodīgumā balstīti cēloņi. Cilvēki tiešu vai netiešu pieredzi saskarē ar tiesu salīdzina ar ideālo situāciju, kur ātrā un saprotamā tiesas procesā lietu izskata augsti kvalificēts, objektīvs un godprātīgs tiesnesis, kura likumīgiem, taisnīgiem un kvalitatīvi sastādītiem nolēmumiem var uzticēties un uz kuriem var balstīties, izvēloties, kā rīkoties citreiz līdzīgos apstākļos. Kā zināms, resursu nepietiekamības, tiesiskā regulējuma nepietiekamības un salīdzinoši neilgās pieredzes dēļ Latvijas tiesu sistēma bieži nesasniedz šo ideālu. Tiesnešu un izskatāmo lietu skaita ziņā Rīgas apgabaltiesa ir tiesu sistēmas smaguma centrs. Nav brīnums, ka arī problēmas tur izpaužas visspilgtāk.

Priekšstati par negodprātīgu rīcību RAT bieži vispār nav saistīti ar konkrētu pieredzi tiesā, bet gan ar tiesībsargājošās sistēmas kopējo neefektivitāti. Tiesa ir tikai viens, taču redzamākais posms. RAT gadījumā civillietās būtiska ir arī personāla lielākā slodze salīdzinājumā ar citām apgabaltiesām. 2009. gada pirmajā pusgadā uz vienu RAT Civillietu tiesas kolēģijas tiesnesi bija saņemts 1,6 reizes vairāk pirmās instances lietu nekā nākamajā noslogotākajā — Zemgales apgabaltiesā.

Lielā darba nasta noved pie nesamērīgi ilga lietas izskatīšanas laika, kas ir būtiskākais korupcijas risks Rīgas apgabaltiesā. Justice delayed is justice denied[3], intervijā pētījumam norādīja kāds advokāts. Situācijā, kad personas ieguvumus vai zaudējumus izšķir dienas, risks, ka kādam gribētos ar likumā neatļautiem paņēmieniem paātrināt lietas izskatīšanu, ir ļoti reāls. Vienīgais šīs problēmas risinājums ir slodzes izlīdzināšana un nepieciešamās kapacitātes nodrošināšana apgabaltiesās, bet ir arī ar ētiku ciešāk saistīti jautājumi.

Ētikas noklusēšanas klusais kaitējums

Vispārīgi runājot, korupcijas riski Rīgas apgabaltiesā un arī tiesu sistēmā vispār pārsvarā netiek saistīti ar iespēju nopirkt spriedumu. Drīzāk ir bažas par centieniem izmantot nemantiskus līdzekļus — draudzību, radniecību un tamlīdzīgi, lai ietekmētu tiesneša objektīvo viedokli. Šo sajūtu ar visu tai raksturīgo nenoteiktību labi raksturo kāda tiesneša teiktais par tiesas spriešanu gadījumā, ja vienas puses pārstāvim ir ciešas saites ar citu RAT tiesnesi: „Ja advokāts ir kolēģa vīrs, nav citādāka attieksme, tiesiskā ziņā nav. Ja ir kāds robs — varētu tā vai citādi, tad — varbūt…”

Ja problēma ir vairāk personīgas saites, nevis, teiksim, kukuļošana, nozīmi iegūst diskusijas par tiesnešu profesionālo ētiku, īpaši par kolēģu un kolektīva lomu ētikas normu iedzīvināšanā. Domājams, ka ne tikai RAT, bet arī citu tiesu organizāciju kultūra nav šim uzdevumam labvēlīga. Tiesnešu vidū izplatītākais princips ir nejaukšanās cita kolēģa darīšanās, ko kodolīgi izsaka šāds tiesneša izteikums: „Lai ko es redzētu, es nekad kolēģim neteikšu, ka viņam tur ar advokātu nevajadzētu runāt.”

Šādā situācijā negodprātīgs tiesnesis ar ilgstošu un noturīgu šaubīgas amatpersonas reputāciju var turpināt karjeru, atrodoties visai komfortablā psiholoģiskajā vidē. Jāatzīst, ka šis risks, būdams cieši saistīts ar organizācijas kultūru, nav novēršams ar administratīvām metodēm. Tikai diskusijas tiesnešu profesionālajā vidē varētu, iespējams, šīs attieksmes koriģēt laika gaitā. Vienlaikus kolēģi ir vienoti un gatavi, klusējot vai pat publiski izsakoties, atbalstīt citus situācijās, kad izskan ārēja kritika par tiesas vai konkrēta tiesneša darbību. Diskusija par ētiku daudzu tiesnešu ieskatā ir iespējama tikai tad, ja ir zināmi konkrēti fakti. Citos gadījumos diskusiju par ētiku bieži interpretē kā kolēģa neatkarības pārkāpumu.

Velns nekonsekvencē

Nenoliedzot, cik ļoti svarīgi konkrētos gadījumos ņemt vērā visas specifiskās nianses, sistēmiskie riski pārsvarā rodas no nekonsekvences un neskaidrības. Vairākos ētikas jautājumos, atkal citējot kādu tiesnesi, „nav vienotas izpratnes par ētikas jautājumiem tiesnešu vidū, nav tāda kā pārrunāta konsensa.” Tā, piemēram, tiesneši pieturas pie būtiski atšķirīgiem uzskatiem jautājumos, vai šaubu gadījumā par nepieciešamību sevi atstatīt no lietas izskatīšanas vajadzētu par šo šaubu pamatā esošajiem apstākļiem informēt tiesas procesā iesaistītās puses. Būtiski atšķīrās arī tiesnešu uzskati, vai tiesnesim vajadzētu publiski komentēt nolēmumus vai kādas citas savas profesionālās darbības. Tiesnešu ētikas kodekss šajos jautājumos nevieš pietiekamu skaidrību, un Tiesnešu ētikas komisijas analizēto gadījumu klāsts pagaidām nav tematiski visaptverošs.

Nekonsekvence ir viens no nozīmīgākajiem neuzticības barotājiem. Tiesas prāvā zaudētājs būs grūti atrunājams no priekšstata par neobjektīvu tiesu, ja viņš pamatoti vai pat nepamatoti būs pārliecināts, ka būtiskajos apstākļos līdzīgā lietā tiesa sprieda citādi. Ar šo problēmu saskan arī ģenerālprokurora Jāņa Maizīša teiktais 27. februārī publicētajā intervijā, ka „sodu politika valstī vispār ir ārkārtīgi neskaidra”, gan neattiecinot teikto ne uz vienu konkrētu tiesu. Līdzīgi cilvēkam, kurš savā vienīgajā tiesāšanās reizē ir sastapies ar rupju tiesnesi, no reālas vai šķietamas nekonsekvences cietis indivīds par slikto tiesu, visticamāk, pastāstīs desmitiem sarunu biedru vairāku gadu garumā. Rezultātā neatslābst tiesas kā neuzticamas institūcijas tēls, kas, savukārt, var no jauna mudināt negodīgus tiesas klientus izmēģināt laimi prettiesiskā ceļā.

No pašattīrīšanās pie jaunas kvalitātes

Pētījumā ir aplūkoti arī daudzi citi jautājumi, kurus šajā rakstā nav iespējams izvērst: tiesas ārējā komunikācija, priekšsēdētāja un kolēģiju vadītāju loma, tiesnešu atlases un kvalifikācijas vērtēšanas sistēmas nozīme. Rīgas apgabaltiesa līdzīgi visai Latvijas tiesu sistēmai atrodas pietiekami augstā attīstības pakāpē, lai nekādi vienkārši risinājumi nespētu atšķetināt sarežģītas problēmas.

Ja neskaita pilnveidojumus, kuri būtu jāveic visas sistēmas līmenī, piemēram, beidzot jānosaka, kādas prasmes un zināšanas ir nepieciešamas apgabaltiesas tiesnesim, bumba ir tiesnešu rokās, lai nesteidzīgi, bet pamatīgi izrisinātu visas problēmsituācijas un kā profesija nonāktu pie sev un plašākai sabiedrībai pieņemamiem standartiem. No nosacītas pašattīrīšanās ir jāpāriet pie jaunas kvalitātes radīšanas, kā to jau kopš 2008. gada iespēju robežās dara Tiesnešu ētikas komisija. Svarīgi būtu šādās debatēs ik pa laikam iesaistīties arī plašākam tiesnešu lokam.

____________________

[1] Saskaņā ar Tiesnešu disciplinārkolēģiju, sastādot attaisnojošu spriedumu tā sauktajā „Latvenergo” 3 miljonu krimināllietu, A.Kaparšmits šajā nolēmumā minējis tikai tos pierādījumus, kas atbilda tiesājamo sniegtajiem paskaidrojumiem, un nav analizējis un motivējis, kāpēc noraidīti apsūdzošie pierādījumi. Bez tam viņš sprieduma motīvu daļā pieļāvis pretrunas izteiktajos secinājumos un apgalvojumos un kļūdas, atsaucoties uz procesuālajiem dokumentiem. LR Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta šo spriedumu atcēla.

[2] Sk. Mieriņš, G. Tiesneša Kaparšmita fenomens. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/203731 Pēdējo reizi sk. 01.03.2010.

[3] Brīvi tulkojot: Nokavēts tiesiskums ir liegts tiesiskums.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!