Foto: Carsten ten Brink
Atbalstot segregēto izglītību, tiek panākts, ka čigānu bērni, salīdzinot ar citiem, nav konkurētspējīgi ne tālākā izglītībā, ne darba meklējumos.
2007. gada novembrī Neatkarīgā Rīta Avīze (NRA) rakstīja: „Pakāpeniska čigānu klašu izformēšana ir riskants pasākums, jo var izrādīties, ka, cīnoties pret iedomātu diskrimināciju, čigānu analfabētisms un izstumtība tiek vairoti”.[1] Zīmīgi, ka tikai dažas nedēļas pirms NRA raksta, Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ar 13 balsīm “par” un 4 “pret” pasludināja spriedumu lietā D.H. un citi pret Čehijas Republiku.[2] ECT atzina, ka romu skolēnu segregācija speciālās skolās ir prettiesiskas diskriminācijas forma, kas pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantu (diskriminācijas aizliegums) kopā ar tās 1. protokola 2. pantu (tiesības uz izglītību)[3].
Latvijas normatīvie akti paredz vienlīdzīgas tiesības uz izglītību visiem bērniem. Tomēr čigāni joprojām saskaras ar ierobežotām iespējām iegūt kvalitatīvu izglītību. Tikai retos gadījumos čigānu bērni apmeklē bērnudārzus un, lai gan jau piecus gadus Latvijā obligāta ir 5-6 gadīgo sagatavošana skolai, daudzi čigānu vecāki par to nezina. Līdz ar to jau pašā izglītības sākumposmā čigānu bērni nonāk nevienlīdzīgā situācijā.
Kaut arī atsevišķas nevalstiskās organizācijas ir centušās mainīt šo situāciju, izglītības sistēma, kā arī skolotāju, vecāku un sabiedrības attieksme pret čigāniem joprojām ir vairāk izslēdzoša nekā iekļaujoša. To ietekmē gan aizspriedumi sabiedrībā un čigānu sociālās un ekonomiskās problēmas, gan kultūras un valodas atšķirības. Šāda attieksme vērojama ne tikai izglītībā, bet arī citās dzīves jomās, jo īpaši nodarbinātībā.
Čigānu segregētā izglītība Latvijā nekad nav bijusi atzīta par oficiālu valsts izglītības politikas sastāvdaļu, tomēr līdz šim tā tikusi īstenota visās pilsētās, kur ir augsts čigānu īpatsvars[4]. Lai arī Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts apgalvo, ka 2007./2008. mācību gadā neviena šāda klase vairs nedarbojas,[5] apkopotie dati liecina, ka čigānu atsevišķās klases turpina pastāvēt trijās Latvijas skolās.[6]
Līdz šim nav veikts neviens pētījums, lai noskaidrotu, vai tā saucamās “čigānu klases”[7] ir veicinājušas čigānu bērnu iekļaušanos izglītības sistēmā un uzlabojušas viņu mācību sasniegumus. Tāpat nav skaidri zināms, kāpēc šīs klases tiek slēgtas, tomēr, kā atzīst skolu pārstāvji, tas tiek darīts skolēnu trūkuma dēļ — daļa skolēnu emigrē kopā ar saviem vecākiem, savukārt daļa vecāku savus bērnus sāk laist vispārizglītojošajās klasēs.
Latvijā joprojām aktuāls ir jautājums, kāpēc liela daļa čigānu bērnu pamet skolu, tā arī neieguvuši pamatizglītību, un kāpēc daudzi bērni pēc pirmās klases joprojām tiek sūtīti uz pedagoģiski medicīniskajām komisijām, pēc kuru slēdziena viņi nonāk speciālajās skolās vai korekcijas klasēs. Iespējams, daļai čigānu bērnu tiešām ir mācīšanās grūtības un mācību vielu viņiem vieglāk apgūt korekcijas klasēs. Tomēr daudz biežāk bērni, uzsākot skolas gaitas, vēl pietiekami labi nepārvalda latviešu valodu, bet pedagogiem trūkst metodiskās sagatavotības, lai strādātu lingvistiski neviendabīgās klasēs. Tāpat skolotājiem nereti trūkst laika un vēlēšanās ar šiem bērniem strādāt papildus, mācību procesā iesaistot arī viņu vecākus. Līdz ar to čigānu bērnam jau pirmajos skolas gados zūd motivācija turpināt mācības, jo viņam ir daudz grūtāk tikt līdzi pārējiem.
Te liela loma būtu skolotāju palīgam — čigānam, kas līdzās parastajam pedagogam klasē darbotos kā skolēna atbalstītājs. Palīga uzdevums būtu atbalstīt bērnus gan mācību stundu laikā, paskaidrojot vielu un, ja nepieciešams, pārtulkojot skolotāja sacīto romu valodā, gan pēc stundām, gatavojot mājas darbus. Sadarbojoties ar ģimenēm, palīgs pildītu būtisku sociālo funkciju: sekotu līdzi bērnu skolas apmeklējumam un laikus novērstu to, ka bērns izkrīt no izglītības sistēmas. Tāpat skolotāju palīgs nodrošinātu savas kultūras ienešanu mācību ikdienā, kas atvieglotu ne tikai čigānu bērnu iekļaušanos klasē, bet arī ļautu pārējiem skolēniem labāk izprast čigānu kultūru un tradīcijas.
Šobrīd Latvijā ir sagatavoti astoņi skolotāju palīgi — čigāni. No tiem strādā trīs — divi kā skolotāju palīgi, viens pārkvalificējies par pirmsskolas skolotāju. Pārējie pieci nestrādā, galvenokārt tāpēc, ka viņu darbs vairs netiek apmaksāts. Valsts programma „Čigāni (romi) Latvijā” 2007. —2009.gadā paredz sagatavot vēl 20 skolotāju palīgus – čigānus darbam pirmsskolas izglītības iestādēs ar 5-6 gadīgajiem bērniem un sākumskolas pirmajā klasē. Izglītības iniciatīvu centrs jau gandrīz gadu strādā pie skolotāju palīgu — čigānu sagatavošanas, tomēr labās ieceres tā arī var palikt neīstenotas, jo līdz pat šim brīdim nav skaidrs, kāda būs Izglītības un zinātnes ministrijas nostāja pret sagatavotajiem palīgiem. Lai gan Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007. — 2013. gadam paredz ieviest un apmaksāt skolotāja palīga pedagoģisko darbu,[8] šo amatu var ieņemt tikai cilvēks ar augstāko pedagoģisko izglītību. Līdz ar to var izrādīties, ka sagatavotie palīgi – čigāni nevarēs pildīt savus darba uzdevumus, jo, neskatoties uz romu valodas prasmi, kas ir būtisks priekšnoteikums darbam ar čigānu bērniem, un speciālo apmācību, augstāko izglītību viņi nebūs ieguvuši.
Lai veicinātu čigānu izglītību un integrāciju sabiedrībā, jānodrošina, lai čigānu bērni netiktu nepamatoti nodalīti atsevišķās korekcijas klasēs vai speciālajās skolās. Pretējā gadījumā izglītības sistēma turpinās kultivēt aizspriedumus un atsvešināšanos. Atbalstot segregēto izglītību, tiek panākts, ka čigānu bērni, salīdzinot ar citiem, nav konkurētspējīgi ne tālākā izglītībā, ne darba meklējumos, jo šajās klasēs mācību kvalitāte parasti ir zemāka. Segregētās klases norobežo čigānu bērnus no citiem, veicina abpusēju piesardzību un liek šķēršļus veiksmīgai integrācijai sabiedrībā. Tāpēc valsts un sabiedrības uzdevums ir veicināt šo bērnu iekļaušanos vispārējā izglītības sistēmā, nepieciešamības gadījumā nodrošinot skolotāju palīgu, kurš palīdzētu darbā ar čigānu bērniem.
________________________________
[1] Vīksne, I. “Riskē vairot čigānu analfabētismu”, Neatkarīgā Rīta Avīze, 29.11.2007.
[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 13. novembra tiesas spriedums lietā D.H. un citi pret Čehijas Republiku, http://www.errc.org/db/02/86/m00000286.pdf
[3] Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, teksts latviski: http://www.mkparstavis.mfa.gov.lv/lv/?id=41, angliski: http://www.mkparstavis.mfa.gov.lv/en/?id=29&parent=28
[4] Lielākā daļa sociālās vai pedagoģiskās korekcijas klašu tika atvērtas ap 2000. gadu. 2002./2003.mācību gadā šādas klases darbojās 7 Latvijas skolās; 2004./2005.m.g. – 8 skolās; 2005./2006.m.g. – 6 skolās; 2006./2007.m.g. – 2 skolās; 2007./2008.m.g. – 3 skolās. Latvijas Cilvēktiesību centra apkopotie dati.
[5] Eriņa, A. “NVO: Atsevišķu čigānu klašu veidošana būtu diskriminējoša”, LETA, 07.12.2007.
[6] Kuldīgas pamatskolā (45 skolēni) un Mežmalas vidusskolā (16 skolēni) darbojas pedagoģiskās korekcijas klases, savukārt Ventspils vakara vidusskolā tā saucamās “čigānu etniskajās klasēs”, kurās mācās aptuveni 100 skolēni. Latvijas Cilvēktiesību centra apkopotie dati, 2007. gada septembris, novembris
[7] Lai arī apzīmējums ‘čigānu klases’ normatīvajos aktos vai oficiālajos dokumentos neparādās, tas tiek plaši lietots gan izglītības iestāžu, gan valsts ierēdņu vidū.
[8] Izglītības attīstības pamatnostādnes 2007. – 2013. gadam paredz „Ieviest un apmaksāt skolotāja palīga pedogoģisko darbu, atbalsta nodrošināšanai skolēniem (1.-6. klase) ar mācīšanās grūtībām.” Lai paaugstinātu Latvijas mazākumtautību izglītības iespēju nodrošināšanu, pamatnostādnes paredz „Paaugstināt čigānu (romu) tautības bērnu izglītības līmeni, nodrošinot atbilstošas mācību programmas un metodiku, un paplašināt iespējas čigānu (romu) kopienas pārstāvjiem, kuri pārsnieguši obligātās izglītības ieguves vecumu, iesaistīties izglītības procesā.” Pieejamas:
http://izm.izm.gov.lv/normativie-akti/politikas-planosana/1016.html (15.03.2008.)
D.H. and other vs The Czech Republic
Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija