Foto: I.Kalniņš © AFI
Gan aptaujātie jaunieši, gan darba devēji norāda uz apburto loku, kāds pastāv pieņemot darbā jaunus darbiniekus. Proti, galvenie darbinieku atlases kritēriji ir izglītība, profesionālās zināšanas un darba pieredze, no kuriem tieši darba pieredze visbiežāk ir prioritāra. Manuprāt, iespējams risinājums būtu īpašas nodokļu politikas izstrāde, kas stimulētu uzņēmējus pieņemt darbā jauniešus.
Aprīļa sākumā publicētais Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētījums “Mazizglītoto mazākumtautību jauniešu integrācija darba tirgū” cenšas aplūkot jautājumu, kas vienlīdz aktuāls visiem jauniešiem – kā latviešiem, tā mazākumtautību pārstāvjiem. Proti, kāda ir saikne starp jauniešu izglītības līmeni un iespējām iekļauties darba tirgū.
Pētījuma autori par vienu no saviem uzdevumiem izvirza noskaidrot, kādi ir būtiskākie šķēršļi, kas traucē mazākumtautību jauniešiem iegūt pilnvērtīgu izglītību un veiksmīgi iesaistīties darba tirgū. Lai to izpildītu, izmantotas intervijas un aptaujas.
Tomēr šaubas rada izvēlētā pētījuma mērķa grupa – mazizglītoti mazākumtautību jaunieši vecumā no 15 līdz 35 gadiem. Pētījuma autori atzīst, ka uzmanību šai mērķa grupai pievērsa iepriekš veiktais BSZI pētījums “Cittautiešu jauniešu integrācija Latvijas sabiedrībā izglītības reformas kontekstā” (2004). Tajā tika secināts, ka visaktīvākie izglītības reformas protesta demonstrāciju dalībnieki bijuši tieši mazāk sekmīgie jaunieši. Tomēr šāds arguments nav pārliecinošs. Skolēnus, protesta akciju dalībniekus, nevar šķirot pēc sekmēm, jo viņu rīcībai bija cits pamats, proti, mērķis saglabāt izglītību dzimtajā valodā. Manuprāt, šobrīd vēl pāragri saistīt izglītības reformu ar jauniešu iespējām iekļauties darba tirgū, jo pirmie reformā iesaistītie jaunieši skolu beigs tikai nākamgad. Taču pētījuma autori mēģina to izdarīt, tādējādi neapzināti parādot reformu nelabvēlīgā gaismā.
Runājot par vecuma grupām, rodas jautājums, vai par jauniešiem var uzskatīt 30-35 gadus vecus cilvēkus? Tāpat pusaudžu interviju ietvaros intervēti arī 11 līdz 14 gadus veci pusaudži, kas neietilpst minētajā mērķa grupā. Problēmas rada arī tas, ka respondentu atbildes tikai retos gadījumos dalītas pa vecuma grupām. Tas neļauj izsekot dažādu vecuma grupu motivācijai iegūt izglītību un iesaistīties darba tirgū.
Pētījumā nav sniegta “mazizglītota mazākumtautību jaunieša” definīcija, kas rada grūtības ne tikai lasītājam, bet arī pētījuma autoriem. Pirmkārt, kādi ir galvenie kritēriji, pēc kuriem noteikt, kas ir mazizglītots jaunietis? Otrkārt, kāpēc izvēlēti tieši mazākumtautību jaunieši, ja nevienam nav noslēpums, ka šī problēma skar arī latviešu jauniešus. Un visbeidzot, vai par mazizglītotu jaunieti var uzskatīt par bezdarbnieku ar vidējo profesionālo, augstāko vai augstāko profesionālo izglītību?[1]
Pārsteidzoši, ka pētījumā netiek analizēta romu integrācija darba tirgū, bet tieši šīs mazākumtautības vidū ir vislielākais jauniešu īpatsvars ar zemu izglītības un nodarbinātības līmeni.
Pētījumam nav skaidri formulēts mērķis, jo vispārīgu frāzi par izglītības, nodarbinātības un integrācijas politikas sekmēšanu valstī, nevar par šādu uzskatīt. Līdz ar to autoriem tā arī neizdodas atbildēt uz jautājumu, kā tad veicināt mazākumtautību jauniešu integrāciju darba tirgū? Turklāt pētījums nedod nekādas rekomendācijas situācijas uzlabošanai.
Tomēr pētījums akcentējis vairākus būtiskus jautājumus. Gan jauniešu bezdarbnieku, gan vakarskolēnu aptauja liecina, ka vairāk kā puse aptaujāto jauniešu (attiecīgi 48 procenti un 59 procenti) būtu gatavi mainīt pašreizējo dzīvesvietu pret kādu no Eiropas valstīm. Galvenais iemesls – vēlme uzlabot savus dzīves un darba apstākļus. Lai arī uz šo problēmu pētījuma ietvaros norādījuši arī darba devēji (tieši darba devēju intervijas ir vērtīgākās), jāatzīst, ka lielākā daļa no tiem joprojām nespēj skaidri iezīmēt jauniešu karjeras izaugsmes iespējas. Tāpat reti kurš no tiem ir gatavs atvēlēt pietiekami lielus finanšu līdzekļus jauniešu apmācībai un kvalifikācijas celšanai.
Interesanti, ka 59 procenti mazākumtautību jauniešu bezdarbnieku vēlētos iegūt citu izglītību. Profesionālo izglītību ieguvušo jauniešu vidū šis procents ir vēl augstāks, attiecīgi 73 procenti jauniešu ar profesionālo izglītību (bez vidējās izglītības) un 67 procenti ar vidējo profesionālo izglītību. Tik satraucoša statistika liecina, ka darba tirgū veidojas absurda situācija. Manuprāt, tas norāda, ka valstī steidzami nepieciešams izstrādāt vispārēju stratēģiju, skaidri definējot valsts prioritātes ne tikai izglītībā, bet arī nodarbinātībā un ekonomikā kopumā, tādējādi stimulējot jauniešus izvēlēties darba tirgus prasībām atbilstošu profesiju.
Gan aptaujātie jaunieši, gan darba devēji norāda uz apburto loku, kāds pastāv pieņemot darbā jaunus darbiniekus. Proti, galvenie darbinieku atlases kritēriji ir izglītība, profesionālās zināšanas un darba pieredze, no kuriem tieši darba pieredze visbiežāk ir prioritāra. Manuprāt, iespējams risinājums būtu īpašas nodokļu politikas izstrāde, kas stimulētu uzņēmējus pieņemt darbā jauniešus (piemēram, noteiktā laika periodā paredzot uzņēmumiem nodokļu atlaides). Tāpat nepieciešams pilnveidot un izvērst sadarbību starp mācību iestādēm un uzņēmumiem, nodrošinot audzēkņiem prakses iespējas, kas zināmos gadījumos stimulētu uzņēmējus pieņemt darbā šos jauniešu arī pēc prakses beigām.
Visbeidzot, pētījums kārtējo reizi izvirza jautājumu par latviešu valodas zināšanu pašvērtējumu un valodas nozīmi darba tirgū. Jauniešu intervijas atklāj būtisku atšķirību starp zemo latviešu valodas pašvērtējumu un valsts valodas atestācijas pārbaudes rezultātiem[2]. Pieļauju, ka atsevišķos gadījumos jaunieši varbūt pārāk zemu vērtē savas zināšanas, tomēr šai pretrunai nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību, pārskatot valodas atestācijas kritērijus. Nozīmīgi, ka darba devēju attieksme pret latviešu valodas zināšanām ir dažāda, kas atkarīga no tā, cik lielā mērā darbs saistīts ar klientu apkalpošanu.
Jauniešu nodarbinātība ir sarežģīts jautājums arī Eiropas Savienības kontekstā. Tā risināšanai nepieciešami dziļi pētījumi un ilgtermiņa sociālās programmas. Turpretī šī jautājuma ignorēšana var izraisīt sociālu krīzi. Tieši bezdarbs un sociāla atstumtība kļuva par iemesliem jauniešu masu protestiem Francijā – plašākajiem kopš 1968. gada nemieriem. Tie ir arodbiedrību un studentu streiki, kas vērsti pret valdības pieņemto nodarbinātības likumu[3] un kas ilgst jau vairāk nekā divus mēnešus. Tie ir arī jauniešu – imigrantu pēcteču – grautiņi Parīzes priekšpilsētās pagājušā gada novembrī.
_____________________________
[1] Pētījuma ietvaros aptaujāto jauniešu bezdarbnieku vidū 36% jauniešu ir ar vidējo profesionālo, 27% – ar vispārējo vidējo izglītību, 6% – ar augstāko profesionālo un 14% – ar augstāko izglītību. Pamata izglītība ir 13%, bet nepabeigta pamata izglītība 1% aptaujāto jauniešu. – Avots: „Mazizglītoto mazākumtautību jauniešu integrācija darba tirgū”. Rīga: Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2006, 58. lpp.
[2] Piemēram, vakarskolēnu aptaujā no skolēniem, kuri atestācijā ieguvuši trešo (augstāko) pakāpi, tādā pašā līmenī savas latviešu valodas rakstīšanas, lasīšanas un runāšanas prasmes novērtējuši tikai katrs piektais vakarskolēns. Līdzīga tendence vērojama arī to vakarskolēnu vidū, kuri valodas atestāciju nokārtojuši otrajā zināšanu līmenī. Tikai katrs otrais no šiem skolēniem norādījuši, ka viņu prasmes atbilst vidējai pakāpei. – Avots: “Mazizglītoto mazākumtautību jauniešu integrācija darba tirgū”. Rīga: Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2006, 100.lpp.
[3] Francijā oficiālais bezdarba līmenis ir 9,6%. Savukārt bezdarba līmenis jauniešu vidū ir 22,2%, atsevišķos Francijas reģionos pat līdz 25%. Avots: Francijas Nodarbinātības ministrijas statistika. Pieejama: http://www.travail.gouv.fr
Latvijā oficiāli reģistrētais bezdarba līmenis ir 7,5%. Savukārt jauniešu līdz 25 gadiem bezdarba līmenis uz 2006. gada 28. februāri ir 14,6%. Avots: Nodarbinātības valsts aģentūras statistika.