Foto: Josh Swannack
Politiķi pieņem lēmumus, kas ietekmē ikviena indivīda dzīvi, tāpēc īpaša pievēršanās politiskās dzīves notikumiem nav slikta žurnālistika. Slikta prakse ir nekritiski un pasīvi atspoguļot politiķu paziņojumus, nenodrošinot to analīzi un skaidrojumu.
Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) priekšsēdētāja Aivara Berķa (ZZS) izteikumi par žurnālistu profesionālajiem uzdevumiem laikrakstā Diena rada šaubas par elektronisko mediju sektora uzrauga izpratni par mediju lomu demokrātiskā sabiedrībā. NRTP, reaģējot uz Latvijas televīzijas (LTV) žurnālistu un viņu priekšniecības strīdu, tā vietā, lai izrādītu rūpes par brīvu un neatkarīgu žurnālistiku, nosodījusi žurnālistu centienus aizstāvēt savas intereses attiecībās ar darba devēju. Savukārt NRTP vadītājs izmantojis raidījuma De facto režisores Artas Ģigas pārcelšanu darbā uz citu redakciju, lai atkārtoti kritizētu LTV Ziņu dienestu. Šajā rakstā esmu centies izmantot padomes vadības izteikumus, lai rosinātu plašāku diskusiju par Latvijas žurnālistikas praksi.
Stiprināt pētniecisko žurnālistiku
Aivars Berķis norāda uz De facto raidījumu atšķirīgo kvalitāti. Nepiekrītot padomes priekšsēdētāja aizrādījumiem par jēgas trūkumu konkrēti uzrādītājos raidījuma sižetos, tomēr vēlos uzsvērt, ka pašlaik raidījumam pietrūkst striktākas žanriskās robežas, jo bieži raidījums netiek tālāk par kādreizējo Panorāmas svētdienas pielikumu, kas atskatījās uz nedēļas notikumiem, izmantojot jaunus skatupunktus. Raidījums iegūtu lielāku vērtību, sevi skaidrāk pozicionējot kā pētnieciskās žurnālistikas raidījumu un notikumu analīzi un skaidrojumu iekļaujot ikdienas ziņu raidījumos. Latvijas žurnālistikā ļoti trūkst spēcīgas pētnieciskās žurnālistikas tradīciju, kas apspriešanai piedāvātu pašu žurnālistu atrastos tematus. Pētnieciskā žurnālistika ir dārga, jo šeit neder konvencionālās informācijas vākšanas metodes — informācija ir jāmeklē, to nevar vienkārši savākt.
Šajā gadījumā stiprināt pētniecisko žurnālistiku būtu vispirms LTV vadības uzdevums un uz to varētu mudināt arī NRTP, kas reiz aktīvi aizstāvēja raidījumu Kas notiek Latvijā?, televīzijas vadībai uzdodot atrast nepieciešamo naudu raidījuma veidošanai. Sabiedriskās televīzijas vadībai un NRTP vajadzētu darīt visu, lai arī LTV žurnālisti tāpat kā viņu britu kolēģi varētu vairākus mēnešus veikt žurnālistisko izmeklēšanu. Britu raidorganizācijas BBC pētnieciskās žurnālistikas raidījuma Panorama žurnālisti ir dibinājuši fiktīvu uzņēmumu, lai atklātu korupciju Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, žurnāliste ir uzdevusies par citu personu, lai atklātu nelegālo pasu izgatavošanas tirgu Eiropā, tāpat žurnālisti ir strādājuši kopā ar medmāsu, kas slepus filmēja savu pieredzi slimnīcā, lai atklātu veco ļaužu aprūpes trūkumus.[ 1 ] Tie ir spilgti pētnieciskās žurnālistikas piemēri.
LTV vadībai pašlaik ir sākusi sarunas ar žurnālistiem par De facto nākotni. Televīzijas vadības galvenais uzdevums ir nodrošināt žurnālistiem ne tikai politisku, bet arī finansiālu neatkarību, kas savukārt spētu garantēt spēcīgu pētniecisko žurnālistiku.
Analizēt, ne tikai informēt
NRTP priekšsēdētājs aizrāda LTV Ziņu dienestam sižetu tematisko šaurību: “Kamēr statistika liecina par Latvijas tautsaimniecības nepieredzēti strauju augšupeju, ziņas vedina domāt, ka lauksaimniecība un rūpniecība ir iznīkusi, ka visa dzīve sastāv tikai no nelaimēm, noziegumiem un korumpētu politiķu ķildām”.[ 2 ]
Savas argumentācijas stiprināšanai Aivars Berķis izmanto arī Vidzemes augstskolas 2005. gada pētījumu, tomēr, pārskatot pētījuma rezultātus, pārliecinājos, ka ne tikai LTV Panorāmā, bet visos analizētajos televīziju vakara ziņu raidījumos maz stāsta par uzņēmējdarbību, lauksaimniecību, dabu un ekoloģiju.[ 3 ] Saskaņā ar šo pētījumu politiskās ziņas dominē visos analizētajos raidījumos. Tomēr ziņu sižetu tematiskais sadalījums vien neatklāj žurnālistikas kvalitāti. Politiķi pieņem lēmumus, kas var ietekmēt ikvienu dzīves sfēru un ikviena indivīda dzīvi, tāpēc īpaša pievēršanās politiskās dzīves notikumiem, mazāk uzmanības pievēršot citām dzīves sfērām, nav sliktas žurnālistikas pazīme per se. Slikta žurnālistikas prakse ir nekritiski un pasīvi atspoguļot politiķu paziņojumus, nenodrošinot to analīzi un skaidrojumu.
Jau pieminētais Vidzemes augstskolas pētījums ir uzrādījis ziņu žurnālistu pasīvu sekošanu politiskajai dienaskārtībai, maz darbojoties proaktīvi un veidojot savu dienaskārtību. Dažādās sēdēs, sanāksmēs un konferencēs žurnālisti savāc un atstāsta viedokļus par un pret, tomēr parasti vairās paši tos problematizēt, tas ir, skaidrot un analizēt. Žurnālisti sacenšas informācijas apjomā un piegādes ātrumā, un vairs neatliek laika informācijas analītiskai apstrādei. Īpaši ceturtdienās vakara ziņu raidījumi ir pārblīvēti ar atskaitēm par parlamentā pieņemtajiem lēmumiem. Tādējādi politiķi pieņem lēmumus un bieži paši tos skaidro un analizē. Žurnālisti paši vairās izvērtēt politiķu lēmumus un malā atbīda arī nevalstisko sektoru, kas saskaņā ar Vidzemes augstskolas pētījumu reti tiek pie vārda, kaut varētu pārstāvēt indivīda pozīcijas un novērtēt politiķu pieņemto lēmumu ietekmi plašākās cēloņseku kopsakarībās.
Aivars Berķis žurnālistiem iepriekš pārmetis komentēšanu un mudinājis pašiem palikt malā un atturēties no viedokļa izteikšanas.[ 4 ] Ziņu žurnālistu uzdevums tiešām nav komentēt notikumus un procesus, bet gan skaidrot un analizēt tos. NRTP līdz šim gan to jaukusi kopā. Kaut var diskutēt par iespējām novilkt ļoti skaidras žanriskās robežas, tomēr jebkurā gadījumā ziņu raidījumu uzdevums nav tikai atstāstīt politiķu paziņojumus, bet nodrošināt arī to skaidrojumu un analīzi. Īsās atskaites nodrošina ziņu aģentūras, vakara ziņu raidījumiem jāspēj doties tālāk. Turklāt sausās faktu un viedokļu atskaites tikai rada šķietamu objektivitāti, par ko rūpes iepriekš izrādījusi NRTP, jo subjektivitāte paliek ziņu atlasē un pasniegšanas veidā.
Ne iztapīgi, bet kritiski
Aivars Berķis žurnālistikai piešķir demokrātijas dziednieka funkcijas. Pēc NRTP vadītāja sacītā, žurnālistiem vajadzētu vairot ticību saviem spēkiem, cildināt labo, vērsties pret skaudību un nenovīdību. Aivars Berķis norāda, ka nav pret sliktajām ziņām, bet “pret ļaunumu, kas stāv aiz šīm sliktajām ziņām. Pret naidu, kas nāk no šo ziņu teicēju mutēm. Pret pesimismu, ko sēj ar šīm ziņām”[ 5 ]. Lai pastiprinātu iespaidu par sasniegumiem un sekmētu jaunus, pārspīlēti pozitīvs realitātes atainojums bija raksturīgs padomju žurnālistikas skolai. Kā norādījusi igauņu mediju pētniece Marju Lehmusa (Marju Lõhmus), “pozitīvisma palielināšanas sociālā funkcija bija palielināt sociālo optimismu un iedvest kārotās sociālās aktivitātes formas”[ 6 ]. Es nevēlos sacīt, ka žurnālistiem šodien jāatsakās no dažādu dzīves sfēru sasniegumu iekļaušanas ziņu raidījumos, tomēr no žurnālistikas nevajadzētu pieprasīt pašmērķīgu ideālās pasaules ainas konstruēšanu, kropļojot reālo.
Politiķu izraudzītās NRTP, kā arī pašu politiķu izteikumi jau iepriekš uzrādījuši zemu izpratni par žurnālistu uzdevumiem demokrātiskā sabiedrībā, no plašsaziņas līdzekļiem pieprasot atteikšanos no kritiskās par labu iztapīgajai žurnālistikai. Dažas dienas pirms jaunievēlētā prezidenta Valda Zatlera stāšanās amatā premjers Aigars Kalvītis (TP) netieši arī žurnālistiem aizrādījis par jaunā prezidenta nomelnošanu, jaunajam prezidenta netīkamos vērtējumus pielīdzinājis valsts nomelnošanai un pat draudējis ar nepatikšanām.[ 7 ] Nenoliedzami, žurnālistikas praksi jaunā prezidenta apspriešanā var vērtēt dažādi, tomēr demokrātiskas valsts premjeram vajadzētu spēt demonstrēt augstāku izpratni par žurnālistikas funkcijām. Kritikas slieksnis pret valsts augstāko amatpersonu tieši tāpat kā pret jebkuru citu politisko figūru var būt krietni augstāks nekā pret jebkuru citu indivīdu.
NRTP līdz šim nav izdevies dialogā ar žurnālistiem apspriest Latvijas žurnālistikas praksi. Padomes pretrunīgi vērtētā elektronisko mediju sektora uzraudzība nav ļāvusi tai ieņemt autoritatīvu pozīciju, un jebkurus NRTP centienus uzsākt diskusiju par žurnālistikas kvalitāti pavadījusi aizdomu ēna par iespējamo politisko motivāciju. LTV vadības un žurnālistu strīds jau ir raisījis plašāku domu apmaiņu par Latvijas žurnālistikas praksi, un šeit būtisku lomu tālākajās diskusijās var spēlēt žurnālistu profesionālā organizācija Latvijas Žurnālistu savienība, ne tikai aizstāvot žurnālistu profesionālās intereses, bet arī īstenojot žurnālistikas prakses uzraudzību, tā sekmējot profesijas pašregulāciju.