Foto: © J.Maktjakubova

Godīgi sakot, mēs, skolotāji, uzzinot, ka mums būs formas, ļoti nopriecājāmies, jo tas palīdz noslēpt mūsu patiesās finansiālās problēmas.Ar Rīgas 40.vidusskolas (skola ar krievu mācību valodu) sociālo mācību priekšmetu skolotāju, pedagoģi ar vairāk nekā 20 gadu darba pieredzi Jeļenu Maktjakubovu sarunājas Vēstis Skolai žurnāliste Dace Kalēja.

Kā jūs raksturotu skolotāju šobrīd – 2002.gada martā, Latvijā?

Vispirms tas ir cilvēks, kurš dara savu darbu. Un strādā droši vien tur, kur grib un vienmēr ir gribējis strādāt, jo pretējā gadījumā 2002.gada martā viņa vairs skolā nebūtu.

Mēs visi esam noguruši – noteikti. Mēs esam ļoti aizņemti, mēs strādājam kaut kur vēl, lai nopelnītu naudu izdzīvošanai. Nesen ārzemnieku grupa man prasīja, cik man ir stundu. Tas skaitlis bija tik milzīgs, ka to viņi nevarēja iztulkot, nespēja saprast.

Bet tajā pat laikā mēs nezaudējam cerību. Mūsu sarunas ir ideālistiskas: kur mēs gribam aizbraukt vai aiziet, ko noskatīties, ko uzzināt. Reālajā dzīvē mums tā trūkst, mēs tiešām nevaram atļauties gandrīz neko.

Man ļoti patīk mans priekšmets, es esmu aktīva – piedalos visur, kur vien ir iespējams, meklēju, lasu, skatos Internetā. Un tomēr man ir kauns, ka neizpildu savu darbu pilnībā tā, kā to vajadzētu, kā es to gribētu. Man nav spēka izlabot visus kontroldarbus, burtnīcas. Nav man ne spēka, ne laika ideāli sagatavot stundu – tā, kā es to saprotu un gribētu.

Kā šis nogurums ietekmē mācību procesu saskarsmes ziņā? Kā ir tad, ja klasē ienāk pārguris skolotājs?

Tas ļoti traucē. Mēs strādājam pāri saviem spēkiem. Es varu ienākt klasē, mācīt psiholoģiju un aizmirst par visām savām ikdienas problēmām, raizēm. Es redzu bērnus, mēs runājamies, un ir ļoti interesanti. Es pat viņus neuztveru kā bērnus, tie ir mani sarunu biedri, interesanti, jauki cilvēki. Bet es tomēr jūtu, ka līdz pēdējai stundai man enerģijas nepietiek.

Psiholoģijā runā par personības vajadzību piramīdu, kur pašā pamatā ir cilvēka visdabiskākās vajadzības – pēc pārtikas, siltuma, mitekļa, un tikai augšējie līmeņi paredz “garīgu lidojumu”. Vai cilvēks vispār var eksistēt un “lidot”, ja nav piramīdas pamata?

Nē, tas nav iespējams – pēc visiem psiholoģijas un dabas likumiem. Un ir pilnīgi saprotams un pat zinātniski izskaidrojams, ka šo pretdabisko situāciju jutīs gan skolēni, gan arī cietīs stundu kvalitāte, jo skolotājs nemitīgi domās tikai par to, kā apmierināt savas primitīvākās vajadzības. Un tas ir tikai dabiski, nemaz nevar būt citādāk.

Es esmu optimiste. Ir teikts: “Klauvējiet, un jums taps atvērts.” Tad es saku: “Dariet, un jūs tiksiet atalgoti.” Un vēl – izmisums ir viens no lielākajiem grēkiem. To nedrīkst sev atļaut. Taču, ja situācija ir tāda, kāda tā ir skolotājiem šobrīd – bez normāliem dzīves apstākļiem, lai cik liels optimists cilvēks būtu, nav iespējams vienam tikt galā ar izmisumu.

Cik skolotājam var palīdzēt vadība, skolas administrācija?

Skola ir kā maza sabiedrība, kā viena ģimene. Tas, kāda ir skolas aura, kāds noskaņojums tur valda, vispirms ir atkarīgs no administrācijas. Arī tas, lai atvieglotu skolotāju darbu, palīdzētu viņam risināt problēmas vai tieši otrādi – visu padarītu vēl grūtāku un bezcerīgāku – ir administrācijas rokās.

Jūsu skolā skolotājiem ir forma, starp citu, ļoti gaumīga. Vai tas palīdz?

Godīgi sakot, mēs, visi skolotāji, uzzinot, ka mums būs formas, ļoti nopriecājāmies, jo tas zināmā mērā palīdz noslēpt mūsu patiesās finansiālās problēmas – nav jādomā, ko uzvilkt, ko jaunu nopirkt. Turklāt šī forma mazliet ceļ mūsu pašapziņu. Bērni arī to ļoti pozitīvi novērtē, viņi prasa, vai nevarētu šādas formas pasūtīt arī viņiem.

Skolēni šodien ir citādāki – Internets, datorspēles, televīzija, liela informācijas plūsma. Vai tas neietekmē viņu uztveri, vai nav nepieciešama cita darba metodika?

Gan jā, gan nē. Protams, daudz kas ir mainījies. Arī es esmu mainījusies. Arī es zinu un saprotu vairāk. Bet vienalga, man liekas, mācību procesā stāv cilvēks pret cilvēku – skolēns un skolotājs. Un tā ir bijis Šekspīra laikos un pagājušajā gadsimtā, un pirms divdesmit gadiem, un tā ir arī šodien: ja tu esi interesants cilvēks, ja tu esi personība, tad pārējais nav tik nozīmīgs.

Cik viegli būt personībai ar pašapziņu, ar augstu pašvērtējumu, ja nevari elementāri sakopt sevi, iegādāties to, kas skolēnam ir pašsaprotami?

Man ir bijušas situācijas, kad man ir kauns, ka nevaru atļauties pietiekoši labi izskatīties vai kaut ko nopirkt. Es varu to neteikt citiem, neizrādīt skolēniem. Bet mana pašapziņa tiešām ir cietusi.

Taču vienalga esmu to sapratusi, un gribu teikt, ka attiecības starp cilvēkiem balstās uz citiem – garīgiem – pamatiem. Esmu ievērojusi, ka meitenes noskata mani no galvas līdz kājām – kādi man zābaki, kas mugurā. Taču es varu atļauties ārēji būt tāda, kāda esmu, jo man ir kaut kas cits, kas mani paceļ viņu acīs.

Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka skolotājam nav iespēju ceļot, apskatīt pasauli. Tas ir pat svarīgāk par izskatu, apģērbu. Tas ir skolotāja redzesloks, tā ir viņa pašapziņa.

Daudz tiek runāts par skolotāju “izdegšanu”. Vai tas tomēr nav raksturīgs visās profesijās strādājošiem?

Domāju, ka “izdegt” var visi, kas strādā godīgi, nopietni, ar sirdi. Bet skolotājs tomēr ir īpaša profesija. Tu visu laiku esi ar bērniem, tev visu laiku ir jābūt ļoti atvērtam, tu ne mirkli nedrīksti būt noslēgts, pretējā gadījumā tevi nepieņems, tev neticēs, tu nespēsi atrast kontaktu. Un tad ir momenti, kad tu vienkārši esi tukšs, tu esi atdevis sevi visu. Bet tukšs tu nevienam neesi vajadzīgs. Ja tu visu laiku atdod, ja tu neko nevari dabūt sev, kompensēt, tad ir ļoti grūti.

Kāpēc tomēr ir cilvēki, kas strādā skolā? Ar ko šī profesija tā pievelk?

Ja godīgi – es jau sen varēju no skolas aiziet, man ir bijuši ļoti izdevīgi darba piedāvājumi privātajā biznesā. Bet es, kā jūs redzat, esmu vēl šeit, skolā.

Te ir cilvēki, kas savu dzīvi redz tikai šādā veidā. Viņi obligāti ir aktieri, režisori, te ir vieta, kur var pārdzīvot visneiedomājamākās situācijas. Te var realizēt sevi, iegūt informāciju, te tu visu laiku esi jauns. Kur vēl var redzēt cilvēkus, kas dzied, skrien, smaida, dejo ar bērniem, un gadu starpība nav redzama? Te var saņemt gandarījumu par padarīto. Tā var būt pat tikai viena saruna, kad tu saproti, ka tavs darbs nav bijis veltīgs.

Ir skolotāji, kuri netiek galā ar saviem pienākumiem, kuri bērniem nepatīk. Vai darba metodikas maiņa, jaunas metodes var uzlabot attieksmi klasē, uzlabot skolotāja darbu?

Tie ir ļoti “novalkāti” vārdi, pat kauns to teikt, bet pirmais noteikums, lai strādātu skolā – bērni ir jāmīl. Ja tevi bērns interesē un tu gribi no sirds viņam palīdzēt, būs rezultāti. Tas ir mans princips, un es tiešām nezinu, vai tas der visiem. Mīlēt, saprast, darīt no sirds, gribēt, lai visiem būtu interesanti – tad visas metodes ir tevī pašā, tu sapratīsi tieši kā mācīt, kā rīkoties. Neviena no jaunajām, it kā modernajām mācīšanas metodēm nav kaut kas tāds, ko tu pats nevari izdomāt.

Bet es pieņemu, ka ir cilvēki, kas var vienkārši labi, profesionāli strādāt. Tas ir otrs ceļš. Tad tiešām var palīdzēt metodes.

Es esmu par demokrātiju, brīvu izvēli, tas ir mans galvenais dzīves princips. Es nekad nevaru pieņemt, ja no skolotāja kaut kas tiek kategoriski pieprasīts. Bet vienā jautājumā gan es esmu kategoriska: skolotājam visu mūžu ir jāmācās. Un te atzīstamas ir kaut vai piespiešanas metodes. Mācīšanās, kursu apmeklēšana, tikšanās ar kolēģiem, jaunas pieredzes un ideju iegūšana – tā ir milzīga vērtība, tā palīdz pārvarēt depresiju, tā palīdz iegūt pozitīvas emocijas, ar prieku skatīties uz savu darbu.

Un tomēr gribu to uzsvērt atkal un atkal: vienalga ir tikai viens problēmu risinājums – lai skolotājs varētu labi, kvalitatīvi strādāt, lai viņš atbrīvots ieietu klasē, aizmirsis par savām problēmām, viņam ir pietiekoši jāsamaksā.

Ir daudzas vietas, kur ir mazas algas, un daudz bagātu cilvēku, kas vienalga ir nelaimīgi. Nerunājot par algu, bet par šīs profesijas neapšaubāmi zemo prestižu sabiedrībā – kā tas ietekmē skolotājus?

Skolotāja loma un atbildība sabiedrībā ir ļoti liela. Un to nevar apmaksāt ne ar kādu naudu. Taču alga, tava darba samaksa – tā nav tikai nauda, tas ir arī vērtējums. Tā tevi novērtē sabiedrība, tā tevi uztver. Daudzi mani skolēni ir teikuši: jā, skola ir brīnišķīga vieta, cik labi, ka jūs tur strādājat, bet mēs gan to turpināt negribam.

Zinu, ka skola daudz tiek kritizēta. Skola ir sabiedrības spogulis, tā tāpat kā dzīve ir ļoti dažāda, arī skolotāji ir dažādi. Ir tādi, kuriem vienkārši nav citu iespēju. Ir skolotāji, kuriem iet ļoti grūti, kuriem šis darbs nepadodas, bet kuri nevar aiziet tāpēc, ka citur būs vēl grūtāk, jo šeit jau ir kaut kāda līdera loma – skolotāja loma, citur tā nebūs.

Mani neuztrauc tas, ka skolas un skolotāji tiek kritizēti. Mani uztrauc tikai tas, ka tik maz tiek uzklausītas skolu problēmas, ir tik maz to, kas gribētu palīdzēt, sadzirdēt. Tā ir mūsdienās raksturīga pozīcija – mēs gaidām, prasām, mums vajag! Bet neviens nedomā, ko varētu dot. Negrib saprast, ka darbs ar bērniem ir kopīgs – skolotājam, vecākiem, sabiedrībai. Bērni skolā pavada pusi no savas dzīves. Un viss, kas ar viņiem notiek, viņus audzina – kā dzīvot, kā sadzīvot, kādas ir vērtības, kādi ir dzīves principi.

Skolotāja darbs ir tiešām svarīgs, vajadzīgs, nozīmīgs. Man ir sajūta: ja es neieiešu klasē, sabruks pasaule (smiekli).