Es šogad pie viņas neaizbraucu. Tikai piezvanīju un apsveicu. Es īsti nezinu, vai mamma mani gaidīja Mātes dienā, bet zinu, ka viņa gan devās uz kapiem pie manām vecmammām – pie savas mātes un pie vīra, mana tēta, mātes, lai ar ziedu pušķīti atcerētos mūsu mirušās vecmāmiņas. Mammučus, kā mani vecāki sauc savas mammas.
Ilgu laiku es biju akla. Es šaubījos par mammas jūtām. Es vienkārši nesapratu, ka mīlestība var būt tik dažāda. Atklāsme man nāca caur vienu citu mammu – caur kāda mana drauga mammu. Es ilgu laiku kurnēju, ka viņa bojā sava bērna dzīvi. Absurdi – es daudz domāju un analizēju drauga un viņa mātes, ne savas un mammas attiecības. Līdz sapratu, ka drauga mammu man lemts bija iepazīt, lai es saprastu, ka mīlestība var būt arī bez gala praktiska – lai bērns būtu pabarots, apģērbts, izskolots. Es toties laikam gaidīju citu mīlestību – daudz, daudz maiguma, apskāvienu, galvas glaudīšanu un atkārtošanu, cik esmu laba un mīļa meita. Bet izjutu stingru roku, ar kādu mamma mani vadīja, un bijāšanu no viņas. Jo mana mamma tādu stingru roku bija jutusi no savas mātes, kas vienmēr uzsvēra: „Nekad neslavē savu bērnu, ļauj, lai citi to dara!” Ak, atminos, kā mani šī frāze vienmēr ir kaitinājusi!
Kaut arī vēl tagad it bieži, ko darot, padomāju – nez, ko par to sacītu mamma, es varbūt retāk, bet tomēr atceros tos rudens rītus, kad mamma mani pirmajās nedēļās vadīja uz skolu, uz pirmo klasi. Kaut mana pašapziņa, apzinoties, ka esmu kļuvusi skolniece, ar degunu bakstīja mākoņus, es tomēr turējos mammai pie rokas. Tajā brīdī jau tas it kā neko nenozīmēja, bet to mammas rokas pieskārienu savā plaukstā es sajūtu joprojām. Tāpat kā sajūtu to akmens aukstumu, kāds dvesa, pēdējo reizi noglāstot mirušās vecmammas galvu.
Kāda mana draudzene, kas arī joprojām cīnās ar nenokārtotajām, neizrunātajām un īsti neizprastajām meitas un mātes attiecībām, kad gaidīja savu meitiņu, domāja – izaudzināšu laimīgu bērnu, jo es zinu, kā nevajag, es zinu, ko gaidīju un nesagaidīju no savas mammas. Bet tagad, kad pašas meitēns jau paaudzies, saka – reizēm savā balsī dzirdot ieskanamies savas mammas intonācijas.
Mūsu mammas dzīvo mūsos. Tāpat kā mūsu mammās un arī mūsos dzīvo mūsu vecmammas. Tā ir mūsu bagāža – zemes sāls dārgumā, kuru tikai pēc tam, kad tā izjusta un izprasta, cik nu vispār tas iespējams, mēs ar savu prātu un dzīvē vēl iegūtu grudrību un saprašanu varam izmantot tā, lai mūsu meitām nebūtu jāšaubās par savu mammu mīlestību. Jo mammu mīlestība ir. Nešaubīgi. Tikai nedrīkst nokavēt tās atklāsmes brīdi. Kamēr vēl glāstot pretī nedveš akmens aukstums.