Foto: Hugo
Lai puses spētu savstarpēji sarunāties, tām lēnām jāveido izpratne vienai par otras racionalitāti, nevis jāskaidro otras puses pozīcija no savas racionalitātes skatu punkta.
Šajās dienās aktuāls ir jautājums, kāpēc Latvijā ir homofobija? Es šo jautājumu apskatīšu nevis tieši, bet „no sāniem”. Respektīvi, es pievērsīšu uzmanību tiem apstākļiem, kuros šāds jautājums tiek uzdots, kā arī tam, ko tas nozīmē — uzdot šo jautājumu šodien Latvijā. Ejot šādus apvedceļus, aplūkošu ne tikai homofobisku nostāju, bet arī mēģinājumus to izprast un mazināt. Tādējādi centīšos sniegt antropoloģisku ieskatu procesos, kuri jau ceturto gadu ap praida laiku satrauc lielu daļu Latvijas iedzīvotāju. Turklāt satrauc tik dziļi, ka, stāvot iežogotā un policijas ielenktā Vērmanes dārzā un gaidot 2007.gada lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (LGBT) un viņu draugu apvienības Mozaīka rīkotā Gājiena par vienlīdzību sākumu, mana kolēģe teica: „Man šorīt bija barikāžu sajūta“. Viņa nebija viena savās izjūtās. Vairākas stundas vēlāk, kad kādai pusmūža sievietei un viņas meitai uzdevu jautājumu par to, kas viņas mudināja doties uz Daugavmalā rīkoto pasākumu Pasaule pret homoseksuālismu, sieviete atbildot uzsvēra situācijas nopietnību un teica, ka nav „gājusi ielās kopš barikāžu laikiem“. Viņas sacītais atbalsoja manas paziņas sajūtu, ka todien notiekošais bija pielīdzināms 90.gadu sākuma neatkarības cīņām.
Gadu vēlāk šis salīdzinājums ieguva jau konkrētākas izpausmes. 2008.gada Gājiena par vienlīdzību gaidās Rīgas vicemērs Almers Ludviks (LPP/LC) pauda viedokli, ka gājiena novirzīšana uz 11. novembra krastmalu sākotnēji iecerētā Vērmanes dārza vietā ir apkaunojums šīs vietas nozīmei tautas brīvības cīņās.[1] Savukārt, stāvot 11. novembra krastmalā un uzrunājot Gājiena par vienlīdzību dalībniekus, Mozaīkas valdes priekšsēdētāja Linda Freimane norādīja uz bēdīgo ironiju, ka toreiz izcīnīto brīvību šodien ierobežo žogs, kas sargā gājiena dalībniekus no tiem, ar kuriem viņi 90. gadu sākumā šajā pašā vietā stāvēja plecu pie pleca.
Problēmas pielīdzināšana neatkarības cīņām ir nopietna lieta. Tā liecina, ka daudzu cilvēku uztverē izšķiras eksistenciāli nozīmīgi jautājumi. Tā ir cīņa par pašiem pamatiem, uz kuriem balstīta pasaules uztvere un ikdienas prakse. Šādā kontekstā jautājums „kāpēc Latvijā ir homofobija?“ šķiet nepietiekams, lai pilnībā izprastu notiekošo. Šis jautājums pats piedalās tajā diskursīvajā ekonomikā (discursive economy), t.i., izteikumu ražošanas, sadales un apmaiņas sistēmā, kas šobrīd veido saasināto situāciju. Turklāt tas nedaudz sašaurina problēmu loku, skaidrojot sabiedrības reakciju kā negatīvu attieksmi tieši pret LGBT un/vai viņu aktivitātēm. Daudzējādā ziņā tas, protams, tā arī ir, bet ne tikai. Uz LGBT platformas tiek izcīnītas arī cīņas par tautas mentalitāti un politiskajām stratēģijām, demokrātiju, varu un attiecībām ar Eiropu.
Emocijas, izjūtas un to racionalizācija
Izvērtējot līdzšinējās debates par LGBT redzamību, tiesībām un politiku, vairāki akadēmiķi un sabiedrībā pazīstami cilvēki secinājuši, ka trūkst racionāla dialoga. Drīzāk notiek tāda kā izbļaustīšanās. Šādu situācijas vērtējumu paudis Sergejs Kruks savā vēl nepublicētajā pētījumā par diskursu ap 2005. un 2006. gada gājieniem. Tāpat Ausma Cimdiņa savā 2006. gadā publicētajā komentārā Dienā secina, ka miermīlīga saruna nav iespējama, jo jautājums nostādīts ļoti principiāli[2]. Savukārt Dzintris Kolāts televīzijas raidījuma Tāda ir dzīve ierakstā 2007. gadā atzina, ka cilvēki ir „uz dakšām“, ka viņiem nav kopēja pamata zem kājām un ka vienīgā vērtība, par ko cilvēki var vienoties, ir plika dzīvība. Jāpiezīmē, ka visas puses savu nostāju pauž, tīri fiziski izjūtot dziļu nepatiku vienai pret otru. Kamēr Imants Kalniņš Republika.lv lasītājiem stāsta par savu dvēselīti, kas saraujas, kad viņš iedomājas par viendzimuma attiecībām[3], ne viens vien LGBT atbalstītājs vai atbalstītāja stāsta par nelabuma sajūtu vai dusmām, kas viņu pārņem, sastopoties ar pretinieku neracionālo naidu, rēcošajiem protestantu pūļiem un viņu naidā izvalbītajām sejām.
Patlaban es nepievienošos tiem, kas nosoda šādu fizisku izjūtu vai principiālu nostāju paušanu un aicina uz racionālu diskusiju bez liekas emocionalitātes. Fiziskās reakcijas un emocionālā bļaustīšanās daudz ko pastāsta par problēmas būtību. Tas, ka cilvēki bieži vien nevar vai negrib skaidri un šķietami racionāli noformulēt to, kas tieši viņus traucē vai izaicina, liecina, ka viņu attieksmi veido dziļi iesakņojušies pieņēmumi par labu dzīvi, kas izpaužas gan vārdos, gan izjūtās. Piemēram, biedrības Dialogi.lv pasūtītajā pētījumā par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret seksuālajām minoritātēm konstatēts, ka vairums cilvēku savu nostāju veido, balstoties uz iekšējo pārliecību un dzīves pieredzi[4].
Pēc maniem novērojumiem, daudzi pētnieki un politikas veidotāji uzskata, ka tāda subjektīva un netverama faktora kā iekšējā pārliecība piesaukšana liecina par nepietiekami informētu un nepārdomātu vērtējumu. Tikpat izplatīts šķiet viedoklis, ka lielākās iedzīvotāju daļas dzīves pieredze šajos jautājumos ir ierobežota, ņemot vērā, ka homoseksualitāte padomju laikā tika krimināli sodīta un seksa taču vispār „nebija”. Rezultātā pētnieki un politikas veidotāji nereti ķeras pie šādu netveramu faktoru racionalizācijas, t.i., sociālās teorijās balstītas interpretēšanas, kas padara subjektīvo par objektīvo, netveramo — par tveramo. Tā, piemēram, iekšējā pārliecība kļūst par internalizētu reliģisku vai nacionālu ideoloģiju, savukārt dzīves pieredze — par padomju dezinformācijas un izolācijas sekām. Lai problēmai rastu risinājumu, tā vispirms ir jānosauc. Lai risinātu iekšējās pārliecības un dzīves pieredzes radīto negatīvo attieksmi pret LGBT, attieksmes cēloņi vispirms ir jāizskaidro atpazīstamās kategorijās.
Homofobijas cēloņi — vēl īsti neapzināti
Jautājums „kāpēc Latvijā ir homofobija?“ iekļaujas ar LGBT jautājumiem saistītajā diskursīvajā ekonomikā. Tas mēģina racionalizēt grūti saprotamu problēmu un tādējādi rast iespējas tās risināšanai. Tas daļēji izriet no pieņēmuma, ka ir iespējams identificēt problēmas, šajā gadījumā — homofobijas — cēloni un tādējādi problēmu novērst vai mazināt. Taču attieksme pret LGBT un LGBT organizāciju aktivitātēm ir ļoti kompleksa parādība ar tikpat sarežģītiem iemesliem, par kuriem nav iespējams vai vismaz nav prātīgi spekulēt, balstoties uz vispārējiem pieņēmumiem par cilvēka dabu (piemēram, bailes no svešā), vēsturisko situāciju (piemēram, padomju pagātnes mantojums) vai ko citu. Līdz šim brīdim man nav pārliecības, ka kāds ir spējis uz šo jautājumu adekvāti atbildēt.
Pēdējo gadu pieredze rāda, ka pētnieki un eksperti vēl joprojām zina ļoti maz par homofobijas cēloņiem tieši Latvijā par spīti tam, ka agresīvā reakcija uz 2005. gada praidu veicināja pētniecības darbu aktivizēšanos. 2005. gada vasarā Sabiedriskās politikas centra Providus organizētajā sabiedriskās politikas forumā par drošību un vārda brīvību Sergejs Kruks izteica izbrīnu par augsto interneta komentētāju aktivitāti 2005. gada praida laikā. Diskusijas gaitā viņš uzsvēra, ka cilvēki izvēlējās saulainu sestdienu pavadīt nevis laukos vai pludmalē, bet pie saviem datoriem, komentējot praidu. 2006. gadā biedrības Dialogi.lv pētījuma par sabiedrības attieksmi pret seksuālajām minoritātēm prezentācijā Viktors Makarovs norādīja, ka esam tuvu pie konfrontācijas, taču zinām vēl joprojām ļoti maz. Gatavojoties 2006. gada Draudzības dienām, kāda pētniece un aktīviste neformālā sarunā atzina, ka neviens tā īsti nesaprot, kāpēc Latvijā homofobija ir tik agresīva un sirdij tuva.
Taču, pirms pētnieki un socioloģisko pētījumu firmas bija spējuši ģenerēt pirmo aptauju rezultātus, mediji jau viņiem lūdza skaidrot sabiedrības negatīvo un agresīvo reakciju. Tādējādi homofobijas novēršanas un pētniecības darbi tika uzsākti praktiski vienlaicīgi. Pētniekiem nācās izmantot savu sociālo teoriju krājumu un izglītoti spekulēt, ka negatīvas reakcijas Latvijas iedzīvotājos varētu radīt Latvijā izplatītā patriotiski patriarhālā pasaules uztvere, politiskās manipulācijas, smagā sociālekonomiskā situācija, kas veicina kādas grupas nostādīšanu ienaidnieka pozīcijās, padomju laikā kultivētās dezinformācijas un homoseksualitātes kriminalizācijas sekas, kā arī dabiskas bailes no svešā. Geju un lesbiešu portālos populārs skaidrojums bija un paliek, ka tie, kas sevišķi agresīvi vēršas pret gejiem un lesbietēm, droši vien paši netiek galā ar savu seksuālo orientāciju. Droši vien, ka pa druskai no visiem augšminētajiem faktoriem tik tiešām veido Latvijas iedzīvotāju attieksmi, taču ar to vēl nepietiek, lai saprastu, kā konkrēti cilvēki uzvedas konkrētās situācijās.
Katram sava racionalitāte
Pētnieki, politikas veidotāji un aktīvisti turpina pētniecības darbus un debates, lai izprastu negatīvās attieksmes cēloņus, bieži vien nonākot pie secinājuma, ka negatīvā attieksme ir neracionāla. Piemēram, Latvijas sabiedrībā tik populārais izteikums, ka „man nav nekādu problēmu attiecībā uz gejiem un lesbietēm, kamēr tie mani netraucē vai mani neizprovocē“ bieži tiek izmantots kā šīs neracionalitātes spilgts piemērs, jo cilvēki nespēj vai negrib argumentēti pamatot, kas tad īsti viņus izaicina vai traucē. Ne viens vien pētnieks, tajā skaitā arī es, ir cītīgi mēģinājis satvert precīzo provokācijas momentu, lai izprastu, kā homofobija sāk darboties konkrētās situācijās. Taču šis iecietības slieksnis paliek lielākoties netverams, tādējādi rosinot domāt, ka tas ir intuitīvs un nav izveidots ilgstošu pārdomu rezultātā. Tā, piemēram, dažas dienas pirms 2007. gada Gājiena par vienlīdzību piedalījos sarunā, kuras gaitā viens no klātesošajiem pētniekiem stāstīja par savu mēģinājumu notvert šo provokācijas mirkli. Pētnieks bija piedalījies kādā diskusijā par iecietību, kuras gaitā divas dalībnieces uzsvēra, ka viņas ir visumā tolerantas, taču līdz brīdim, kad viņas tiek izaicinātas. Izmantodami diskusijas izglītojošo formātu, pētnieks un viņa kolēģi aicināja abas diskusijas dalībnieces skaidrāk formulēt, kas īsti viņas izaicina. Viņi piedāvāja dažādas situācijas, uzdeva jautājumus, taču diskusijas dalībnieces atteicās piedalīties šajā vingrinājumā, teikdamas: „Jūs jau zināt, ko mēs ar to domājam“. Pētnieka uztverē diskusijas dalībnieču atteikums iztirzāt provokācijas apstākļus norādīja uz racionālu apsvērumu trūkumu un apstiprināja to, ka mēģinājumi iesaistīt pretējo pusi racionālā dialogā lemti neveiksmei. Pētnieka un mūsu visu acīs toreiz šis konkrētais vingrinājums deleģitimizēja pretējo pusi, padarot to par neracionālu. Cerības tika liktas arī uz to, ka šāda ne-dialoga publiskošana palīdzētu iegūt racionāli domājošas publikas atbalstu.
Taču, manuprāt, mēs kļūdījāmies, mēģinādami piesavināties racionalitāti un piedēvēt otrai pusei tās trūkumu. Franču domātājs Mišels Fuko uzskatīja, ka racionalitāte nav absolūta vērtība, kas piemīt saprātam, vai abstrakta vienība, bet gan instrumentāls un relatīvs formējums. Fuko norādīja, ka, domājot par racionalitāti, nevajadzētu “izvērtēt lietas attiecībā pret absolūtu vērtību, tādējādi konstatējot, cik lielā mērā tās atbilst racionalitātes ideālam, bet gan skatīties, kā dažādas racionalitātes formas izpaužas konkrētā praksē un kādu lomu tās spēlē šīs prakses veidošanā, jo prakse neeksistē bez kāda noteikta racionalitātes režīma”[5].
Ja izmantojam šādu izpratni par racionalitāti, tad katra pozīcija tiek formulēta noteikta racionalitātes režīma ietvaros, kas nosaka sakarības starp patiesiem un nepatiesiem apgalvojumiem, mērķiem un līdzekļiem, kā arī režīmam atbilstošās saskarsmes formas. Tādējādi situācijas, kurās šķiet, ka abas puses nesarunājas, jo nenotiek racionāls dialogs vai nu tādēļ, ka abas puses ir pārāk emocionālas vai arī tādēļ, ka viena puse ir racionāla un otra nav, iespējams traktēt arī citādāk — kā divu dažādu racionalitātes režīmu tikšanos. Katram no šiem režīmiem ir sava izpratne par mērķiem un to sasniegšanas līdzekļiem, kā arī par to, kas veido racionālu dialogu. Lai puses spētu savstarpēji sarunāties, tām lēnām jāveido izpratne vienai par otras racionalitāti, nevis jāskaidro otras puses pozīcija no savas racionalitātes skatu punkta.
Divi ceļi iesākumam
Iespējams, ka, pievēršot uzmanību apstākļiem, kas veido un ietekmē vienu vai otru pozīciju, kā arī apstākļiem, kas zināmās situācijās rada priekšrocības vienai vai otrai pozīcijai, mums pamazām izdosies kultivēt izpratni par to, kas tad īsti notiek, kad Imants Kalniņš grib vemt, domādams par viendzimuma attiecībām. Kas ir tie apstākļi, kas ļauj daudziem pieņemt šo Kalniņa fizioloģisko reakciju kā pašu par sevi saprotamu un pavisam racionālu, turklāt citiem to uzskatīt par neracionālu baiļu un naida izpausmi? Kas īsti notiek, kad veci vīri uztraucas par to, ka homoseksuāļi it kā grib pārņemt varu, jo viņu izpratnē demokrātija nozīmē cīņu par vairākuma statusu un tādējādi — par varu? Kas vēl tiek pateikts, kad Viktors Avotiņš publiskā sarakstē ar Kārli Streipu Neatkarīgās Rīta Avīzes slejās apgalvo, ka “lai ar no laukiem, neesmu nekāds Poruka puika (Tā iet, ka nesamītu ziedus/Tā stāvēt, ka nevienam ceļā…) Varu padot ceļu, bet kaktā stumt sevi neļaušu, varu katra domas cienīt, taču bietes, ko man bāzīs ausīs, saukšu par bietēm”[6]. Kā saprast, kur sākas un kur beidzas homofobija debatēs par to, vai gājiens ir piemērota politiska stratēģija šīsdienas Latvijā un/vai latviešu mentalitātei?
Var uzskatīt, ka daudzie un dažādie argumenti, kurus cilvēki izmanto, lai skaidrotu savu negatīvo attieksmi pret LGBT jautājumiem, ir tikai un vienīgi neracionālu baiļu un naida aizsegs. Taču, patiesi vai nē, šie skaidrojumi ir reāli, cilvēki tiem tic un uz to pamata rīkojas. Tādējādi pareizāk būtu ņemt tos nopietni un mēģināt izprast racionalitāti, uz kuras tie balstīti. Tas nozīmē skatīt atsevišķus izteikumus plašākā kontekstā, meklēt sakarības, kas tos vieno ar citiem izteikumiem, un visus kopā — ar runātāja izpratni par labu dzīvi un ētisku praksi. Taču ar to arī gluži nepietiek. Nostāju nosaka ne tikai racionalitāte, kuras režīmā tā iekļaujas, bet arī neparedzēti sociālie, politiskie un ekonomiskie apstākļi. Pozīcijas tiek formulētas un pārformulētas ik dienas. Parādās jauni apstākļi, kas saasina situāciju vai ievada to citās sliedēs. Turklāt, jautājumi par LGBT redzamību un tiesībām bieži vien kalpo kā platforma citu cīņu izcīnīšanai, piemēram, cīņai par to, cik daudz Eiropa ietekmē Latvijas iekšējos procesus, kā arī cīņai par liberālisma tradīciju nostiprināšanos Latvijā.
Šo procesu izpratne prasīs ilgu laiku, taču ir jārīkojas jau šodien. Tā kā nevar likt lielas cerības uz citu pasaules uztveres izmaiņu, turklāt prasība pēc šādām izmaiņām pavisam noteikti kādā brīdī sadursies ar ētiskas dabas problēmām, tad darbība jāvirza, manuprāt, divos virzienos. Pirmais — jaunu apstākļu un nostāju repertuāra radīšana, lai cilvēkiem dotu iespēju iekļaut savā repertuārā līdz šim diskursīvajā ekonomikā necirkulējošas nostājas, un otrais — kaut minimālas vienošanās nostiprināšana aktīvi argumentējošu pušu starpā. Var, protams, arī mēģināt veicināt citādu praksi neatkarīgi no “iekšējās pārliecības”, kā, piemēram, tik nīstā politkorektuma gadījumā. Taču šeit nepieciešams nodrošināt minimālu disciplīnu, un, ja cilvēks pats to nedara, tad tā lieta kļūs stipri problemātiska, jo, kādam uzņemoties šāda disciplinētāja lomu, varam nonākt pie ļoti slidenas takas. Taču minētā pastāv kā iespēja, ja kāds to vēlas izmantot.
Kas attiecas uz manis minēto pirmo darbības virzienu, tad kā vienu piemēru varu minēt paseno Kultūras Dienā publicēto Paula Bankovska rakstu A tu nelecies!, kurā viņš ironizē par cilvēku tendenci uzskatīt sevi par iecietīgiem, kvalificējot savu nostāju ar neskaitāmiem “bet”[7]. Izmantojot šī pašdeklarētā “iecietīgā” subjekta loģiku un tikai un vienīgi viņam piedēvējamus izteicienus, līdz raksta beigām Bankovskis spējis uzburt ainu, kurā no iecietības palicis pāri pavisam maz un radušās stipras šaubas par raksta iedomātā subjekta kredibilitāti. Raksta efektivitāte, manuprāt, meklējama apstāklī, ka tas, neizejot no subjekta racionalitātes rāmjiem, spēj uz to kritiski paskatīties. Pēc raksta parādīšanās vairāki cilvēki man teica, ka tas viņos izraisījis pārdomas, taču ne aizsargreakciju, kas, manuprāt, bija ārkārtīgi pozitīvi. Šis raksts deva iespēju cilvēkiem kritiski domāt savas, nevis citas racionalitātes ietvaros. Šādu iespēju šobrīd ir ļoti maz un tās būtu jāveido.
Attiecībā uz otro darbības virzienu, jāpiezīmē, ka vienošanās nebūt neietver konsensusu vai kopīgu principu un vērtību noteikšanu, bet gan vienošanos par kādu rīcību neatkarīgi no pamatojuma, ko katra iesaistītā puse tai piedēvē. Piemēram, Mozaīka var pieprasīt policijas aizsardzību pulcēšanās brīvības vārdā, taču ne visi policisti šādu aizsardzību sniedz tieši šo principu vārdā, lai gan, protams, priekšniecība to tā var traktēt. Daudzi no viņiem šo aizsardzību sniedz, jo tas vienkārši ir viņu darbs, vai arī kāda cita iemesla dēļ.
Augšminētie rīcības virzieni nebūt nenozīmē, ka līdz ar to citas darbības uzskatu par nevajadzīgām vai neadekvātām. Ja Gājiens par vienlīdzību tiek rīkots, es to atbalstu un tajā piedalos. Saspringtajā politiskajā situācijā nevar aizbildināties, ka lieta ir sarežģīta, ka grūti noformulēt viennozīmīgu nostāju un ka nepieciešami papildus pētījumi. Kā jau tas šobrīd notiek, pētījumi jāveic vienlaicīgi ar politisko darbību. Ja situācijas polarizācija prasa, ka nepieciešams ieņemt stingru LGBT atbalsta nostāju, tad tas arī jādara. Tas nebūt nenozīmē, ka līdz ar šādas stingras nostājas ieņemšanu konkrētajā brīdī lietai uz visiem laikiem tiek pielikts punkts. Cīņa vēl ne tuvu nav galā un tik drīz arī nebeigsies.
____________________________
[1] Kangeris, A. (2008) „NoPride.lv-tautas vienotāji?“, Neatkarīgā Rīta Avīze, 22. maijs. Skatīt: http://www.nra.lv/blogi/1196-nopride-lv-tautas-vienotaji.htm
[2] Cimdiņa A. (2006) „Cilvēka dzimums un mēslu metafora.“ Diena, 4. augusts. Sk. http://www.diena.lv/lat/arhiivs/komentaari_un_viedoklji/cilveeka_dzimums_un _meeslu_metafora
[3] Bičevska, G. (2006) „No paradīzes neizdzīs: Intervija ar Imantu Kalniņu“, Republika, Nr. 20.
[4] “Iecietība pret seksuālajām minoritātēm: dimensijas un temperatūra”. 2007. Dialogi.lv. Skatît: http://www.dialogi.lv/article.php?id=2662&t=8&rub=0
[5] Foucault, M. (2003) “The Subject and Power”, in: The Essential Foucault, ed. by Paul Rabinow & Nikolas Rose. New York, NY: The New Press.
[6] Streips, K. & Avotiņš, V. (2007) „Divas vēstules ap un par homoseksuālismu“. Neatkarīgā Rīta Avīze. 24. februāris. Skatīt: http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=473279
[7] Bankovskis. P. 2006. “A tu nelecies”. Kultūras Diena. 28. jūlijs. Skatīt: http://sorgenfrei.livejournal.com/20843.html
Raksts ir sagatavots projekta “Dažādības Integrācija
publiskajā telpā un darba vietā” ietvaros. Projekts tiek realizēts ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Tajā izteiktie viedokļi nevar tikt uzskatīti par Eiropas Savienības viedokli.
Iecietība pret seksuālajām minoritātēm: dimensijas un “temperatūra”
Latvijas iedzīvotāju attieksme pret seksuālajām minoritātēm: gada tendences