...Lielbritānijā ir apkopoti 25 mākslas darbi, kuri tiek uzskatīti par "nacionālajiem dārgumiem", kuri atrodas privātā īpašumā un kurus saskaņā ar mākslas zinātnieku uzskatiem nekādā gadījumā nedrīkst ļaut pārdot uz ārzemēm. Citiem vārdiem tie ir britu kultūras kanona sastāvdaļas, ja atceramies manu iepriekšējo ierakstu emuārā un manu rakstu portālā politika.lv.

Atceros, ka reiz bērnībā pievienojos savai vecmāmiņai (kura strādāja kā mākslas zinātniece Latvijas ārzemju mākslas muzejā) uz tikšanos, kur divi mākslas kolekcionāri vēlējās uzzināt viņas padomu attiecībā uz analogu situāciju. Viņi gribēja izvest uz ārzemēm pārdošanai dažus mākslas darbus; tomēr valsts tanī laikā ļoti stingri regulēja šādu mākslas darbu satiksmi (nez kā tas ir mūsdienās?) un mākslas darbus varēja izvest tikai tad, ja mākslas eksperti vienojās, ka tie nav uzskatāmi par nacionālas nozīmes vērtībām.

Iepriekšminētajā britu gadījumā runa nav tikai par angļu izcelsmes māksliniekiem, bet par Lielbritānijā atrodošamies mākslas darbiem – piemēram, Ticiāna, Holbeina, Rembranta un citu mākslinieku vērtībām. Uzskaitīti pavisam 25 mākslas darbi un tādējādi tas stipri vien līdzinās sava veida kanonam, lai arī tā tas netiek saukts. Ja ideja ir tos kādā izdevīgā gadījumā atpirkt no privātajiem īpašniekiem (interesanti, ka to vidū ir daži hercogi un grāfi), lai tos izstādītu plašai publikai pieejamās galerijās, tad, manuprāt, tāda kanona izveide Lielbritānijā ir vienkārši izcils piemērs tautas apgaismošanas un izglītošanas mērķa īstenošanai. Kas zin, varbūt, ka, ja izdotos šos darbus iegādāties valsts īpašumā, interese par mākslu un kultūru vairs nebūtu šķirisks jautājums, kad Holbeinu var apskatīt tikai Sazerlendas hercogs, viņa ģimene un viesi? Kas zin, varbūt, ka interese par mākslu un kultūru raisītu arī kritisku interesi par vēsturi un mūsdienu politiku? Kas zin, varbūt, ka tad briti kļūtu par kritiskākiem pilsoņiem?

Bet, protams, ka ir jau cilvēki, kuriem ir izdevīgi pelt šādas iniciatīvas, jo tādējādi var “iesaldēt” viņiem izdevīgo situāciju, kad interese par kultūru un mākslu (un arī politiku) ir elites privilēģija. Viņiem idejas par kultūras kanonu un mākslas popularizēšanu liksies “paternālisms”. Citi arī patiesā histērijā biedēs, ka kanons var vairot “nacionālismu”, turklāt “svešo” un “citu” izolāciju. Man savukārt šķiet, ka šādi argumenti liecina, ka par “citiem” un “svešajiem” drīz var kļūt indivīdi, kuri ne tikai interesējas par Ticiānu, Frici Bārdu un Jāni Jaunsudrabiņu, bet arī par kultūru un mākslu vispār. Nemaz jau nerunājot par vēsturi un mūsdienu politiku.