Vides aizsardzības klubs plānojot 18.novembrī sākt parakstu vākšanu, lai organizētu referendumu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Ar tādu ideju medijos izgājis VAK prezidents Arvīds Ulme, uzsverot, ka ar šo akciju veicināšot Latvijas neatkarības atgūšanu. Kā viņš saka intervijā Latvijas Radio, esot „izsmērētas lauku skolas”, decentralizācija esot „aizlaizta krūmos”. Latvija faktiski šobrīd esot kolonizēta valsts. Kolonizācija notiekot no Eiropas Savienības, Austrumiem, Rietumiem, Ķīnas, no visurienes, no kurienes kurienes nāk preces. Atpestīties no šī ļaunā, no šī jūga, esot iespējams tikai tad, ja mēs būtu neatkarīgi, pēc statusa neatkarīgi. Mēs varētu pateikt, ka saindētās vistas no Ķīnas nevar ievest, ka ģenētiski modificētos organismus nevar ievest. Mēs paši noteiktu paši savus likumus nācijas izdzīvošanai. Citviet medijos Ulme arī izteicies par Latvijas zemnieku sāpi, kas ar savu produkciju nevar konkurēt „jo ES citiem dod subsīdijas”.

Tiktāl Ulmes uzstādījums. Bet vai tiešām izstāšanās no Eiropas Savienības ir reāla? Te es nedomāju, vai mēs savāktu pietiekami daudz parakstu referenduma organizēšanai, jo cilvēki šobrīd ir pamatoti neapmierināti, eiroskepticisms sabiedriskās domas aptaujās ir konstanti liels, un varbūt, izsakot savu protestu pret Latvijas esamību Eiropas Savienībā, cilvēki gribēs noprotestēt pret pastāvošo situāciju. Teikt – man reiz pietiek. Tagad lēmumu pieņēmējiem – arī tiem, kas kopā ar citām valstīm sēž Briselē un pieņem lēmumus – būs manī jāklausās. Te es arī nedomāju, ka izstāšanās nav iespējama. Protams, ka ir. Tiklīdz Eiropas Savienībā būs spēkā Lisabonas līgums, mums pat būs skaidrāka procedūra, kā tas notiks (jāpaziņo par savu vēlmi izstāties citiem ES līderiem, jācenšas panākt vienošanās par izstāšanās noteikumiem un – ja tas neizdodas – pēc 2 gadiem uz izstāties gribošo valsti neattiecas ES līgumi). Bet kāda ir alternatīva Latvijai būt ārpus Eiropas Savienības?

Ulmes uzstādījumā redzam dažas vēlmes. Pašiem noteikt ievadmuitas likmes, lai nav jāieved preces no Ķīnas par Latvijas ražotājiem neizdevīgām cenām. Pašiem ražot priekš sevis, bez vajadzības importēt, jo kolonizācija nākot ar precēm no ārzemēm. Pašiem noteikt visus likumus, ko laikam jāsaprot kā pretestību ES likumiem, kurus pārņemam Latvijas likumdošanā. Veidot Latviju kā Šveici, kuras piemēru Ulme piemin.

Pamēģināsim iedomāties tādu Latviju ārpus Eiropas Savienības. Ja mēs gribam pieeju ES vienotajam tirgum, kamēr paši neesam ES dalībvalsts, tad principā ir divi varianti. Pirmais – mēs kļūstam par tā saukto trešo valsti, kā pirms Latvijas iestāšanās ES, un pret Latvijas precēm, pakalpojumiem, utt tiktu ieviestas tās pašas tirgus aizsardzības barjeras kā, piemēram, pret Krievijas precēm. Tas arī nozīmē, ka beidzas ES subsīdijas Latvijas zemniekiem, kas – lai arī mazākās ES valstu vidū – tomēr ir lielākas nekā tas, kādu atbalstu zemniekiem sniedza valsts pirms iestāšanās. Tas arī nozīmē, ka beidzas ES ieguldījumi Latvijas infrastruktūrā. Tas arī nozīmē beigas brīvai personu kustībai, brīvai preču un pakalpojumu un kapitāla kustībai (4 pamatbrīvībām). Un kā šādā pasaulē Latvija nopelnīs savu naudiņu? Tikai ražojot sev? Un būs tik bagāta, ka varēs savējos zemniekus atbalstīt, un uzturēt pārāk daudz skolas?…

Otrs veids ir izmantot Eiropas Ekonomiskās Zonas labumus, bet tad mums būtu jākļūst par Eiropas Brīvās Tirdzniecības Asociācijas (European Free Trade Association, EFTA) dalībvalsti, un par pieeju vienotajam tirgum mums būtu dārgi jāmaksā. Jo pret pieeju tirgum un 4 pamatbrīvību izmantošanu, mēs maksātu Eiropas Savienībai konkrētas summas – piemēram, Norvēģija pēdējo piecu gadu laikā vien ES maksājusi 1167 miljonus Eiro (!!!) arī tāpēc, ka pēc ES paplašināšanās (jauno valstu uzņemšanas) ES vajadzēja investēt jaunajās valstīs, lai nodrošinātu vienotā tirgus labu darbību. Bez tādu rēķinu maksāšanas EFTA valstīm arī ir jāuzņemas ieviest daļu ES likumdošanu, bez jebkādas iespējas to ietekmēt, jo EFTA valstis taču nav ES dalībvalstis. Līdz ar to nekāda to pārstāvniecība institūcijās (balsošanas tiesību ziņā, jo novērot lēmumu pieņemšanu jau var). Bet pamatjautājums paliek – kā un vai tiešām tuvākajā laikā mēs kļūsim tik bagāti, ka varētu to atļauties??? Ja jau mēs gadu cīnamies ar budžetu veidošanu un reformām, un esam aizņēmušies naudu, lai savilktu galus… Tiešām domājam, ka Eiropas Komisija un Starptautiskais Valūtas Fonds, vai vēl Pasaules Banka dos mums naudu, lai mēs maksātu par pieeju ES vienotajam tirgum, kura sastāvdaļa mēs šobrīd esam uz labākiem nosacījumiem?

Ulme pats nedomā, ka vienā 18.novembrī savāks pietiekoši daudz parakstus, lai rīkotu referendumu par izstāšanos no Eiroaps Savienības. Bet tas vismaz sākšos diskusiju, kāpēc Latvijā ir šis posts. Es ieteiktu šo diskusiju vērst citā virzienā. Paskatīties uz sevi, uz saviem lēmumiem un rīcību, nevis meklēt vainīgo ļaunajā Eiropas Savienībā.