Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Vai slēptās aģitācijas aizliegums jāregulē likumā vai ētikas kodeksos; vai Centrālai vēlēšanu komisijai jāuzrauga aģitācijas likumība; vai un kādā mērā jāierobežo ikviena tiesības reklamēt kādu partiju? Par šiem jautājumiem, kas jāatrisina jaunajā priekšvēlēšanu aģitācijas likumā, diskutē likumdevēji, mediji un to uzraugi.
Vienu nepacietīgi gaidītais un citu diezgan asi kritizētais jaunais likumprojekts “Par priekšvēlēšanu aģitāciju” ir pieņemts Saeimā 1.lasījumā, un tagad līdz 30.septembrim tiek gaidīti priekšlikumi 2.lasījumam.
Likumprojekts sola visai radikālas izmaiņas, jo sevišķi mediju dzīvē, un mērķis būtu panākt, lai tās izmaiņas, kuras gala rezultātā tiks pieņemtas, būtu kvalitatīvas, novērstu līdzšinējos trūkumus un būtu pieņemamas demokrātiskai sabiedrībai. Diskusijas sākumā lūgšu iepazīstināt ar likumprojektu.
Anita Kalniņa, Saeimas deputāte (JL): Šobrīd spēkā ir divi likumi, kas regulē aģitāciju – viens ir par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas parlamenta vēlēšanām, otrs par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām.
Kāds ir jaunā Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma mērķis? Pirmais – par plašu un patiesu informāciju gan par deputātu kandidātiem, gan sarakstiem. Otrs – stingri noteikta aģitācijas un uzraudzības kārtība. Trešais – reklāmu izvietošanas kārtība, kas arī likumā ir skaidri definēta. Ceturtais – ir definēta slēptā aģitācija un tās pazīmes. Galvenie uzdevumi tātad ir nepieļaut slēpto reklāmu, noteikt kārtību, realizēt uzraudzību un vienlīdzīgas iespējas visām politiskajām partijām.
Galvenās izmaiņas jaunajā likumā, salīdzinot ar šobrīd spēkā esošajiem likumiem – pirmkārt, ir ļoti sīki nodefinēti termini, daudz tiek runāts par slēpto reklāmu. Priekšvēlēšanu aģitācijas periods šajā likumā ir noteikts 90 dienas līdzšinējo 270 vietā. “JL” gan ir priekšlikums noteikt to 120 dienas.
Jaunums ir tas, ka priekšvēlēšanu aģitācijas likumā vēl ir detalizēti aprakstīta trešo personu veikta aģitācija. Ir noteikts, kā personām ir jārīkojas – septiņu dienu laikā KNAB jāiesniedz informācija par to, kādā veidā un par kādu samaksu, kur ir šī reklāma ievietota.
Vēl ir definēti nosacījumi visa veida raidījumiem, kā arī rīcība plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem, ja tie kandidē. Šeit ir bijuši ļoti labi ieteikumi no pašām raidorganizācijām, it īpaši Latvijas Radio ģenerāldirektora Dzintra Kolāta.
Raidlaika izcenojumi šobrīd ir jāpublisko 270 dienas pirms vēlēšanām, bet jaunajā likumprojektā ir noteikts, ka tas jāizdara 30 dienas pirms priekšvēlēšanu perioda.
Būtiska izmaiņa ir attiecībā uz valsts budžeta līdzekļiem. Jauninājums ir tas, ka Latvijas Televīzijas budžetā ir paredzēti līdzekļi 35 stundu raidījumu apmaksai pirms Saeimas vēlēšanām un 25 stundu apmaksai pirms Eiropas parlamenta un pašvaldību vēlēšanām, savukārt Latvijas radio paredzēti līdzekļi attiecīgi 10 un 7,5 stundu raidījumu apmaksai. Plus vēl Nacionālajai radio un TV padomei tiek piešķirti līdzekļi komerctelevīziju raidījumu apmaksai 20 stundu apjomā pirms Saeimas un 15 stundu apjomā pirms pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanām.
Vēl gribu piebilst – viena lieta ir regulēt šo procesu, bet ir svarīgi, lai būtu taisnīgums un soda neizbēgamība, ja to pārkāpj. “JL uzskata, ka ir jāatmaksā valsts budžetā summa, par kuru ir pārsniegti izdevumu griesti. Tas būtu pamatsods, bet būtu arī papildsodi – partija, kas vismaz par 50 000 latu pārsniegusi limitu, nākamajās vēlēšanās var iztērēt priekšvēlēšanu izdevumiem summu, kas nepārsniedz 10 santīmus uz vienu vēlētāju (parasti tas ir 20 santīmi). Partijai, kas atkārtoti pārsniegusi ierobežojumus, tiek liegta iespēja piedalīties nākamajās vēlēšanās – tā tiek svītrota no partiju reģistra un pārveidota par biedrību. Diskusijai varētu būt arī sods – mandātu zaudēšana, bet jautājums, kādā veidā mēs to varam saskaņot ar Satversmi un Saeimas kārtības rulli?
Kā dzirdējām, viens no būtiskiem jauninājumiem – šis likums definē slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju un aizliedz to publicēt un pārraidīt medijos, kā arī paredzēti sodi. Raidorganizācijām tas būtu mazāks jaunums, jo likums jau tagad aizliedz slēptās reklāmas pārraidīšanu, tikai definīcija ir cita, bet presei tas būs jaunums. Šajā sakarā jautājums – vai slēptās aģitācijas aizliegums būtu jānosaka likumā?
Aivars Berķis, Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs: Tieši tas mūs dara visvairāk bažīgus. Par visiem šiem punktiem, kas ir noteikti kā slēptā reklāma, iepriekšējās vēlēšanās jau redzējām, cik grūti ir tos noteikt. Piemēram, vai deputāta kandidāts ir pieminēts bez acīmredzama iemesla. Mūsuprāt, tā nav lieta, ko var nepārprotami nosvērt uz svariem un pateikt – ir iemesls vai nav. Jūrmalas mērs pasniedz albumu bērnudārzam, bet viņš apgalvo, ka viņš to dara katru gadu. Notikums ir, un kā tagad padome definēs, ka tas ir pseidonotikums – mēs esam ļoti bažīgi, kā to varētu uzņemt tiesa. Par vienīgo notikuma komentētāju – to vēl varētu konstatēt. Viedokļi atlasīti, lai pastiprinātu vēstījuma ieceri – kā mēs to izvērtēsim? Pašā slēptās aģitācijas definīcijā minēta atlīdzības saņemšana – faktiski mēs to nevaram nekā konstatēt, vai ir saņemta atlīdzība. Tāpēc jau tā ir slēptā reklāma, ka ir notikusi klusa vienošanās. Vienīgā drošā pazīme ir, ja izdotos pierādīt, ka nauda ir iedota, bet tā ir noslēpta un tas ir uztaisīts kā raidījums. Man tad jāskatās uz Putņa kungu vai Loskutova kungu – ja viņi atnesīs uz padomi pierādījumus, ka ir maksāta nauda, tad mēs to atzīsim par slēpto reklāmu, ja nē, tad mums nav pamata to atzīt.
Aleksejs Loskutovs, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs: Jūs runājat tikai par klajāko gadījumu, kad ir samaksāts, bet medijs var publiskot dažādus materiālus arī pēc savas iniciatīvas, un samaksa tur neparādīsies.
A.Berķis: Tieši tā! Mūs tikko kā konsultēja Starptautiskā preses institūta direktors Frica kungs, un viņa viedoklis bija tāds, ka runa varētu būt vienīgi par sabiedriskajām raidorganizācijām, kur tas nav pieļaujams, bet komercraidorganizācijas tāpat kā prese var nosliekties par labu vienai vai otrai partijai, un viņām no tā nemaz nav jākaunas. Ar pilnu sparu var darīt, tā ir atiecīgā medija orientācija. Piemēram, kāpēc lai krievu medijam būtu jāaģitē vienlīdzīgi par visiem, nevis tiem, par kuriem viņa lasītāji stāv un krīt. Piemēram, Žuravļova kunga gadījumā, kurš bija lielākais pārkāpējs pagājušajās vēlēšanās, viņa radio nekāda slēptā reklāma nebija, visa programma bez atlikuma tika veltīta vienīgi viņa partijas reklamēšanai. Un pēc Frica kunga iznāk, lai viņš to dara – ja viņa klausītājiem tas nebūs pieņemams, tad viņš bankrotēs. Faktiski jau mūs interesē nevis tas, ka aģitē, bet līdzekļu jautājums – ir raidorganizācijas, kur samaksā viens, otrs un trešais, un tā kā klaji tas nav atļauts, tad raidorganizācija domā, kā to pasniegt, ka tā nav reklāma.
A. Kalniņa: Es tomēr domāju, ka valstij ir rūpe censties nodrošināt vienlīdzīgus apstākļus visām partijām priekšvēlēšanu aģitācijas periodā. Tad jau sanāk, ka katram jānopērk sava raidorganizācija, un mēs varēsim klausīties 60 dažādus kanālus, kur katrā aģitē par savu partiju. Valsts pienākums ir nodrošināt vienlīdzību starp visām partijām, lai vēlētājs var izvēlēties. Kampaņa ir domāta, lai informētu sabiedrību par partijas uzstādījumiem, mērķiem. Ja mēs to atļaujam pilnīgi tādā ļaunprātīgā veidā, tas tad vispār nav mērķis, kas valstij būtu jāsasniedz.
Par atskaitēm – mēs “JL” uzskatām, ka mediji un arī partijas nes savas atskaites uz KNAB, kur ir pievienoti līgumi un mediju plāni un notiek salīdzināšanas process.
Par aktivitātēm, kur deputāts vai ministrs tiekas vai brauc pie vēlētājiem – ir salīdzināms, vai tās notiek tikai priekšvēlēšanu laikā vai visu laiku.
A.Berķis: Redziet, pēc pašvaldību vēlēšanām mēs skatījāmies šīs lietas, bet neviena nav vēl iztiesāta, un mums ir bažas, ka mēs šīs tiesas prāvas pazaudēsim. Jautājums – vai ir pietiekami, ka sanāk pieci cilvēki un saka – jā, tā ir slēptā reklāma. Tiesā nevar būt “man liekas”. Mums ar to būs jātiek galā – ja kāda raidorganizācija tiesāsies par neiegūtajiem ienākumiem, tad mēs negribam atrasties šajā situācijā, un faktiski šī iemesla dēļ mēs esam sagājuši ragos ar raidorganizācijām, kuras saka – tā ir vārda brīvības ierobežošana.
Daina Ostrovska, TV3 programmu direktore: Es gribētu piekrist Aivaram – viena lieta, ka mēs pirms vēlēšanām esam gājuši cauri diskusijām ar “Providus”, ar padomi, bet otra lieta – ja tas ir likumā, tad es nezinu, kā padome tiks ar to galā, jo šī slēptā reklāma ir interpretējama. Mums būs cita interpretācija, padomei cita, mēs iesim uz tiesu. Tiesas procesa rezultātā, ja padome zaudē, kas par to maksās?
Roberts Putnis, Sabiedrības par atklātību “Delna” valdes priekšsēdētājs: Berķa kungs precīzi iezīmēja vairākas problēmas, uz kurām šis likumprojekts dod atbildes. Pirmais ir jautājums par to, kas ir aģitācija? Ja mēs aicinām balsot, mēģinām vēlētāju pārliecināt par labu vienai vai otrai partijai, tad tā ir priekšvēlēšanu aģitācija. Jautājums par to, vai tā ir slēpta vai atklāta, tas pat ir otršķirīgi. Otrs elements – apmaksāšana. Ja aģitācija ir apmaksāta, bet tas neparādās skatītājam vai lasītājam, tad nevienam nav šaubu, ka tā ir slēptā reklāma. Attiecībā uz naudām, kas nav redzamas, ko Berķa kungs pieminēja – likums iziet no pieņēmuma, ka šāda situācija ir neiespējama, ka partijas publisko vēlētājiem un atbildīgām institūcijām, ko viņas tērē. Ja ir naudas plūsmas, kas netiek deklarētas, tad tā ir apzināti ļaunprātīga rīcība no partiju puses, par nelegāliem līdzekļiem, kas tiek izmantoti, lai ietekmētu vēlētāju izvēli. Ir virkne citu likumu, kas var risināt šo problēmu, kopā ar sodu sankcijām to var risināt.
Jautājums par medijiem, kas aģitē par partiju. Mēs varētu pakļaut mediju darbību šiem trešo personu aģitācijas noteikumiem un attiecīgi ierobežot – tā ir ideja risinājumam.
Vēl par pseidonotikumiem. Ja kaut kādus labos darbus dara partija, tad tas ir iekļauts partiju izdevumu sarakstā. Ja to dara par pašvaldības līdzekļiem, tad ir jautājums par to, cik lietderīgi ir šo līdzekļu izlietojums.
Lolita Čigāne, Sabiedriskās politikas centra “Providus” pētniece: Berķa kunga pieminētās problēmas ir lielā mērā saistītas ar to, ka slēptās reklāmas definīcija un NRTP atbildība uzraudzīt ir neskaidri definētas pašreizējos likumos, un to jaunais projekts mēģina risināt, nosakot, kas ir slēptā reklāma, un nosakot NRTP atbildību par tās uzraudzību. Par to, vai ir viegli vai grūti definēt slēpto reklāmu, es piekrītu, tas nav viegli. Bet mūsu monitoringu pieredze pirms vēlēšanām rāda, ka mediji ļoti labi zina, kas ir slēptā reklāma, jo pēdējos divos gados tās daudzums latviski raidošajos vai rakstošajos medijos ir būtiski samazinājies. Tas nozīmē, ka šis ir definējams lielums.
Nākamais jautājums, vai šai slēptās reklāmas terminam ir jābūt likumos, jo daudzi pētnieki uzskata, ka tam ir jābūt mediju ētikas kodeksam. Viena no problēmām, kāpēc vajadzētu domāt par šī regulējuma iekļaušanu likumos, ir tā, ka mums ir šķeltā sabiedrība un informācijas vide. Izpratne, ka slēptā reklāma nav pieņemama, kas sāk iedibināties latviešu medijos, nav attiecināma uz krieviski rakstošiem medijiem, un tādējādi šie mediji konkrētām partijām piedāvā pavisam citus spēles noteikumus. Likuma mērķis ir definēt slēpto reklāmu pēc tās pazīmēm, lai to varētu pierādīt arī bez maksāšanas fakta konstatēšanas, jo to pierādīt varētu būt ļoti grūti. Protams, ka definējums nav pilnīgs un pie šiem formulējumiem jāturpina strādāt.
D.Ostrovska: Vai esat salīdzinājuši slēptās reklāmas definējumu šajā likumprojektā ar formulējumu jaunajā radio un televīzijas likumā? Tur ir runa par atlīdzību, tā ir vienīgā pazīme, ko var tiesā pierādīt. Turklāt no priekšvēlēšanu monitoringu diskusijām ar medijiem mēs zinām, ka liela daļa it kā slēptās reklāmas gadījumu ir radušies cita iemesla dēļ, nevis tāpēc, ka ir maksāts – vai nu žurnālistu neprofesionalitātes, vai citu iemeslu dēļ.
A.Berķis: Ir jau vēl viena lieta. Faktiski slēpto reklāmu likvidē pati raidorganizācija, jo tur jau sāk darboties iekšējais mehānisms, lai žurnālists nemēģina slepeni ņemt naudu, lai visi līdzekļi ienāktu raidorganizācijai. Mums padomē, ārpus šīs priekšvēlēšanu reklāmas, nekad šādi gadījumi nav nākuši priekšā, raidorganizācijas pašas tiek galā.
Uzraudzības funkcija jaunajā likumā ir uzticēta Centrālajai vēlēšanu komisijai. Ko Jūs darīsiet attiecībā uz drukātajiem medijiem?
Arnis Cimdars, Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs: Es šo jautājumu gribētu pāradresēt likumprojekta autoriem, jo es arī gribētu dzirdēt argumentus, kādēļ tika izvēlēta CVK šim darbam, jo līdz šim tā ir bijusi mums pilnīgi neraksturīga joma, CVK ir nodarbojusies tikai ar vēlēšanu organizēšanu.
A.Kalniņa: Vai jums ir kāds cits priekšlikums, kam to vajadzētu darīt?
A.Cimdars: Attiecībā uz šo likumprojektu mēs esam sagatavojuši un iesnieguši Saeimas komisijā savu viedokli. Tur mēs izklāstām, kāpēc neuzskatām, ka šo darbu vajadzētu uzņemties CVK, un ir konkrēts priekšlikums, ka jebkuram ir tiesības griezties KNAB ar sūdzību par slēpto reklāmu.
A.Loskutovs: Mēs ļoti labprāt gribētu tikt vaļā no šāda goda un pienākuma kā priekšvēlēšanu aģitācijas kontroles, jo mūsu uzdevums ir kontrolēt partiju finanšu darbību. Un šeit ir viena problēma, par kuru mēs bieži aizmirstam. Galvenais uzdevums ir nodrošināt kampaņas iespējas visām partijām uz vienādiem pamatiem, nevis atkarībā no maka biezuma, un tāpēc ir runa par šiem aģitācijas ierobežojumiem. Galvenais – samazināt politisko korupciju reklāmas jomā, lai tie, kas var maksāt, neveiktu tādu kā psiholoģisku uzbrukumu vēlētājiem, bet tie, kuri nav spējīgi maksāt, ir gandrīz vai nolemti būt zaudētāji. Tieši tāpēc mēs gribētu, lai šis likums īstenotos, nosakot vienlīdzīgus spēles noteikumus visām partijām.
Par to, kam jākontrolē slēptā reklāma medijos, tas ir sarežģīts jautājums. Es ļoti labprāt atbalstītu, ja plašsaziņas līdzekļu formāla vai neformāla apvienība, vai speciāli vēlēšanām izveidota cilvēku kopa, kas ir atbildīga par medijiem, pati uzņemtos šo lietu kontrolēt. Attiecībā uz raidorganizācijām princips ir tāds, ka ēters tiek uzskatīts par valsts mantu, un ir jākontrolē, kā tā tiek izmantota, bet attiecībā uz rakstošajiem medijiem kontroles nav nekādas. Tā ir un paliks problēma, kā definēt konkrēto informācijas parādīšanos kā slēpto reklāmu – piemēram, 8.martā uz krievu valodā iznākoša medija vāka parādās politiķis ar lielu tulpju pušķi rokā. Nav šaubu, ka tas nav notikums, jo var jau šo pušķi publicēt arī vāzē stāvošu, nevis konkrēta cilvēka rokās.
Nav šaubu, ka tas ir slikti, bet jautājums ir, vai Jūs gribētu dzīvot valstī, kur ir viena institūcija – KNAB, CVK vai kāda cita, kas sēž avīžu čupas priekšā, iet cauri rakstiem un izsūta soda kvītis.
A.Loskutovs: Es negribu politisku cenzūru, es gribu, lai mediji būtu spējīgi paši sev nospraust godīgus spēles noteikumus un tos ievērot, un ideāla bilde ir, lai mediji paši tiktu galā ar saviem negodīgajiem kolēģiem. Bet diemžēl medijiem ne vienmēr pietiek godaprāta, lai paši tiktu galā, tāpēc es neizslēdzu iespēju, ka kādai valsts institūcijai būtu uzlikts par pienākumu to kontrolēt.
Edgars Kots, Latvijas televīzijas ģenerāldirektora vietnieks: Es varu teikt, ka katru gadu Latvijas televīzija izdod savu nolikumu par slēptām reklāmām, mums ir sava komisija un mēs visi zinām, kas ir slēptā reklāma. Ja mēs gribam noķert mediju, kurā ir slēptā reklāma, tad ir jābūt skaidram precīzi, kas ir šī slēptā reklāma, ir jābūt skaidram sodam, kas par to būs. Nevaram sodīt autovadītāju par to, ka viņš, iespējams, stāv zem zīmes. Katram medijam ir sava godaprāta lieta, ko viņš atļaujas. Vēl bīstamāka tendence – tā sauktais melnais PR, kas arī ir sava veida slēptā reklāma. Kā tādas lietas var izķert, tā ir liela diskusija. Piekrītu, ka ir nepieciešama politiskā kultūra, tā ir jāaudzina, jāstāsta cilvēkiem, ka cilvēku izvēle vēlēšanās ir ļoti nopietna.
L.Čigāne: Ir labi, ka ir mediji, kas augsti uzliek savu profesionalitātes latiņu, bet diemžēl tā nav. Es arī gribētu precizēt mehānismu, kas paredzēts slēptās reklāmas konstatēšanai. Nav paredzēta institūcija, kas sēž un lasa visas avīzes, bet tikai institūcija, kurā var iesniegt sūdzības par presē publicētu slēpto reklāmu un kas šīs sūdzības izskata. Jautājums, vai tā ir vai nav CVK, tas ir atvērts jautājums. Tā tik pat labi var būt padome, kas darbojas priekšvēlēšanu laikā un tiek koleģiāli veidota.
Bet jebkurā gadījumā, ir paredzēts, ka kāds vērtēs, vai brīvajā presē ir vai nav šī slēptā aģitācija, un par to arī sodīs. Jautājums, vai tas principā nav vārda brīvības ierobežojums?
Staņislavs Šķesters, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas priekšsēdētājs (ZZS): Nekas jau netiek presē apturēts vai bloķēts. Bet mēs arī nevaram atļaut masu medijiem vienkārši ņirgāties vai arī nonākt otrā galējībā, ka cilvēkiem vispār nav iespēja izteikties. Mums jau nav tā sabiedrība tik demokrātiska, ka mēs esam gatavi atvērt visas slūžas un atļaut visiem darīt, ko grib, un cerēt, ka viss būs kārtībā.
Par kontroli – es piekrītu, ka CVK nebūtu tā institūcija, kurai būtu jāveic šīs kontroles funkcijas, jo viņiem ir pilnīgi citas funkcijas un pienākumi. Mēs gaidīsim jūsu loģiskos priekšlikumus ar precīziem terminiem sekmīgai likumprojekta attīstībai.
Artis Kampars, Saeimas deputāts (JL): Šis tiešām ir solis uz priekšu, šāds likums tiešām ir nepieciešams. Man nav ilūziju, ka ar pirmo reizi būs panaceja, bet iesim soli pa solim. Otra lieta, kas mani satrauc daudz vairāk, ir slēpto finanšu reklāma – kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, kad vienai partijai medijs dod reklāmu par vienu cenu, otrai par pilnīgi citu. Tas ir daudz bīstamāk, tāpēc vajadzētu ļoti precīzi medijiem minēt savu raidlaiku izcenojumus pirms vēlēšanām. Tas jāprasa ļoti precīzi, jo zinām, ka reklāmas cenas ļoti būtiski atšķiras dažādos medijos un raidlaikos. Partijām savukārt, no otras puses, jāiesniedz precīzas deklarācijas par mediju plāniem, un tad mēs varēsim līmēt kopā šo bildi, un KNAB būs vieglāk pierādīt, kur ir slēptās finanses un kur nav. Partijas līdz ar to brutāli nevarēs melot sabiedrībai par šo reklāmu izmaksām.
Šeit nāca klāt tēma, ka medijiem būtu pienākums pirms vēlēšanām publiskot savus reklāmas izcenojumus un pēc tam arī atskaitīties. Īsi, vai mediji redz šeit kādu problēmu?
D.Ostrovska: Mūsuprāt, likumprojektā ir lietas, kas nesaskan ar komercnoslēpumu. Par izcenojumu publiskošanu nav nekādu problēmu, tas ir arī mājaslapā. Savukārt par ieņēmumu atskaiti – ja to nevis iesniedz KNAB, bet publicē, tad mums kā biržas uzņēmumam jebkura publiska informācija var kaitēt, un mēs tam kategoriski nevarēsim piekrist.
A.Kalniņa: Vai Jūs būtu ar mieru iesniegt KNAB, nevis publiskot?
D.Ostrovska: Tur jāskatās juristiem, kam iesniegt, bet publiskot nekādā gadījumā.
E.Kots: Par cenu publiskošanu mums nav nekādu problēmu, bet par ieņēmumiem es piekrītu Dainai – var iesniegt KNAB, bet publiskot līgumus un ziņas par darījumiem mēs negribētu, jo tomēr arī piedalāmies tirgū. Kāpēc mums “Latvijas vēstnesī” būtu jāmaksā nauda, lai kaut ko publiskotu. Es lieku priekšlikumu, ka vajadzētu pēc pieprasījuma iesniegt attiecīgajai institūcijai.
Nellija Ločmele, portāla politika.lv galvenā redaktore: Es gribētu īsi komentēt jautājumu par vārda brīvību. Skaidrs, ka vārda brīvība nav absolūta, tai ir ierobežojumi. Jautājums ir par to, vai šajā likumā noteiktie ierobežojumi vārda brīvībai būtu leģitīmi un pamatoti. Šis vēlēšanu gadījums ir tāds, kurā mēs šos vārda brīvības ierobežojumus varam ļoti labi pamatot, jo jautājums ir par pašas šīs demokrātiskās iekārtas pastāvēšanu. Pamatjautājums ir par to, vai tiek ievērots vēlēšanu vienlīdzības princips, ka katram ir viena balss. Domāju, ka mēs pārkāpjam šo vienas balss principu, ja neierobežojam naudas ietekmi vēlēšanu procesā.
Jautājums par vārda brīvību šajā likumprojektā ir skarts sadaļā par trešo personu izvietotu reklāmu, ko ir ierosināts ierobežot ar 100 latiem, un es domāju, ka tā ir saprātīga un pamatojama prasība jau minētā iemesla dēļ. Citus apdraudējumus vārda brīvībai es šajā likumprojektā nesaskatu, jo par tādu nevar uzskatīt prasību, lai medijs kā reklāmu apzīmē publikāciju, par kuru ir saņēmis naudu – tās ir manas kā patērētāja tiesības vienmēr zināt, ka šī ir apmaksāta publicitāte. Slēptas aģitācijas aizliegums skar normālu žurnālistikas pamatprincipu, ka komentāri un fakti tiek šķirti un nekādi netiek ierobežota iespēja komentāros izteikt viedokļus par vai pret kādiem politiskiem spēkiem, bet tā ir veselam saprātam pieņemama lieta, ka ziņu raidījumos vai rakstos nenotiek nekāda aģitācija.
Es piekrītu, ka preses regulējums ir ļoti problemātisks, bet tas ir arī mazāk uztraucošs no vēlēšanu vienlīdzīguma principa, jo tieši raidorganizācijas ir ietekmīgākie kanāli, caur kuriem iespējams ietekmēt ļoti plašu sabiedrību, un attiecībā uz raidorganizācijām mums ir mazākas grūtības ieviest šo regulējumu, nodrošināt kontroli un sodīšanu, jo mums jau ir institūcija, kurai ir šādas uzraudzības funkcijas.
Alberts Krūmiņš, Saeimas deputāts (JL): Ir pagājis jau pusotrs gads, likums top smagi. Tā tapšanā vairāk ir ieinteresēta sabiedrība un JL, bet pārējie kolēģi faktiski ignorēja dalību pie šī likumprojekta, un tas ar grūtībām tika pieņemts Saeimā 1.lasījumā. Mēs – darba grupa saņēmām 166 priekšlikumus no dažādām organizācijām un ielikām likumprojektā labāko. Priekšlikumu iesniegšanai vēl ir laiks, ir jāuzliek šīs idejas uz papīra, un strādāsim komisijā, lūdzu!
A. Berķis: Mani mulsina viena lieta – ir daudz runāts par priekšvēlēšanu aģitāciju, bet man nav skaidrs, kas tad ir reklāma un kas ir aģitācija? Reklāma Radio un TV ir ļoti precīzi definēta, cik tā drīkst būt. Viss, kas ir apmaksāts, ir reklāma, bet bezmaksas reklāma ir slēptā reklāma.
Kāds ir viedoklis par to, ka ir paredzēts budžets raidorganizācijām, lai veidotu priekšvēlēšanu raidījumu veidošanai?
A.Berķis: Nu tās ir lielas klapatas, bet, ja varam to izdarīt, kāpēc nē.
D.Ostrovska: Protams, ka tas ir labi, ka būs līdzekļi arī citām televīzijām, bet būtiski, cik skaidri un uz kādiem noteikumiem būs šie konkursi, un cik atklāts būs šis piešķiršanas process. Varbūt tieši komercstacijām vajadzētu piedāvāt savādākus formātus, kas vairāk piesaista skatītājus, nevis tradicionālos, kas ir tikai formāli atvelkams ķeksītis.
Vēl jautājums par trešo personu reklāmām, kādi ir viedokļi par šo regulējumu?
D.Ostrovska: Man ir komentārs par pašu terminu – mums televīzijā pirmā reakcija bija, ka mēs šīs trešās personas uztveram kā aģentūras un visas partiju reklāmas iet tikai caur aģentūrām.
A.Kalniņa: Nē, te trešās personas nav domātas aģentūras. Esam skatījušies citu valstu pieredzi, kur trešo personu reklāmas tiešām tiek ļoti strikti regulētas, ir, kur tās vispār aizliegtas. Summa 100 lati ir diskusiju objekts.
L.Čigāne: Piekrītu, ka jāprecizē, jo rodas jautājums, vai kandidāts vai partijas biedrs ir trešā persona vai nav. Domāju, ka izvirzītās prasības arī ir nesamērīgi – ka ir summas ierobežojums, un tas tiek uzskatīts par ziedojumu partijai, un vēl personām ir jāreģistrējas KNAB. Pilnīgi pietiktu tikai ar vienu no šiem.
Inga Jaunskunga, KNAB: Ja tiek izvietota reklāma, tad no partiju finansēšanas likuma skatījuma tas būs dāvinājums, jo likums par tādu uzskata ne tikai naudu, bet arī pakalpojumus. Tā kā partijas pašas nevar izkontrolēt šos trešo personu reklāmas, tad ir ierosinājums, ka šīs personas pašas piesakās KNAB.
A.Berķis: Vēl viena lieta – aizliegts ir medijos aģitēt par vai pret, izņemot, ja tas ir komentārs. Sakiet, kur noteiks, cik var būt komentāri? Man viss tad būs komentāri, es komentēšu 24 stundas, un kas man var to aizliegt?
N.Ločmele: Ja runa ir par raidorganizācijām, tās taču saņem savu licenci pamatojoties uz to, ko viņas darīs.
A.Berķis: Bet mums jau ir grūtības pat ar TV “Panorāmu” saprast, kas ir komentārs un kas ir ziņas.
E.Kots: Tad var ierakstīt, ka vienkārši aizliegts aģitēt.
D.Ostrovska: Vēl viena lieta, ko esat acīmredzot aizmirsuši – tie ir sponsorētie raidījumi, par ko nekas nav rakstīts. Vēl par aizliegumu kandidātiem piedalīties pārraidēs – izklaides formāta raidījumi tiek ierakstīti pusgadu iepriekš, tā ir ražošana, un tad vēl nebūs kandidātu. Būs jāņem nost šie raidījumi no ētera, kas samaksās par to? Vai arī, piemēram, ja Irbe kandidētu un viņam būtu augustā hokejs, vai mēs tad nevarēsim to translēt?
Kopsavelkot, mums visvairāk domas dalījās par slēpto priekšvēlēšanu aģitāciju – viens viedoklis, vai tam jābūt likumā, jo tas ir lielā mērā interpretācijas jautājums, un vai to būs iespējams pierādīt, bet otrs, ka mediji šobrīd nav spējīgi pašorganizēties, un tāpēc būtu labi, ja likumā tāda lieta būtu, bet formulējumi ir rūpīgi jāizvērtē. Otrs – šaubas, vai CVK ir jāuzņemas jauna misija, vai arī KNAB varētu uzņemties mediju kontroli. Trešais – par pienākumu medijiem publiskot izcenojumus problēmu nebija, bet ar atskaišu publicēšanu gan varētu būt. Par trešo personu reklāmu ierobežojumiem bija viedoklis, ka tie varētu būt par lielu, savukārt par valsts budžeta finansējumu raidorganizācijām priekšvēlēšanu raidījumiem bija pozitīvs viedoklis.