Foto: politika.lv

Recenzija pētījumam "Stereotipi Latvijas presē"

Pētījums “Stereotipi Latvijas presē”, kuru augstā profesionālajā līmenī ir paveikuši LU komunikācijas nodaļas pasniedzēji Ilze Šulmane un Sergejs Kruks, ir veltīts svarīgām problēmām: masu mediju lomai Latvijas sabiedrības integrācijas problēmu atspoguļošanā un atrisināšanā. Pētījuma autori precīzi norāda kā metodoloģiju, tā arī pētījuma objektu; tiek noformulētas pamatjēdzienu un pētījuma teorētisko instrumentu definīcijas. Pētījums ir pievilcīgs ne tikai ar to, ka sniedz vispārinātu masu mediju diskursa ainu, parāda tendences preses saskarsmē ar savu auditoriju (“savu”, pirmkārt, pēc lasītāju valodas), bet arī izraisa pārdomas, “provocē” jaunas idejas. Šī pētījuma materiāls varētu kļūt par pamatu cita rakstura pētījumiem – kā lingvistiskiem, tā arī kultūrsociāliem.

Īsā recenzijā gribētos pievērst uzmanību dažiem momentiem, kuri, pēc manām domām, ir sevišķi svarīgi.

Pētījuma materiāli vēlreiz parāda, ka Latvijā faktiski ir izveidojušies divi informācijas (un komunikācijas) lauki, kuri atšķiras ar materiāla pasniegšanas stilu, vienu un to pašu notikumu vērtējumu, ar dažādiem akcentiem un problemātiku, kurai pievēršas publikāciju autori. Liekas, ka vienīgais, kas apvieno mūsu masu medijus, ir publikāciju “tirgus” angažētība un ne īpaši augsts profesionālisma līmenis.

Integrācijas tēma netiek problematizēta. Precīzāk, integrācija tiek traktēta kā ierēdņu un politiķu problēma vai kā politisko elišu ideoloģiskā problēma, kura minimālā pakāpē ir saistīta ar cilvēku reālo dzīvi. Pētījuma materiālos ir parādīts, ka prese ne tikai izvairās analizēt un pētīt starpetniskās attiecības, bet pati integrācijas problemātika parādās tikai saistībā ar informatīviem notikumiem. Rezultātā prese neparāda, vai integrācijas process reāli notiek un kādas ir šī procesa tendences (un, vai vispār pastāv stabilas tendences), netiek pētītas situācijas pozitīvās un negatīvās puses. Prese neparāda, kādā mērā sabiedrība ir ieinteresēta integrācijas padziļināšanā, un neveido pozitīvo attieksmi pret šiem procesiem.

Pētījuma autori pievērš uzmanību dialoga trūkumam masu medijos. Mediji izvairās apspriest konfliktjautājumus – acīmredzot tāpēc, ka nav izveidots attīstīts diskursīvs mehānisms to risināšanai. Prese neveicina vienotas komunikatīvās telpas veidošanu. Rodas priekšstats, ka latviešu un krievu izdevumu atšķirība ir ne tik lielā mērā lingvistiskā, cik semantiskā. Daudzi “atslēgjēdzieni”, kuri ir saistīti ar starpetniskām un integrācijas problēmām, tiek izprasti absolūti dažādi. Rodas “kurlo dialoga” iespaids. Pie tam, prese neizmanto iespēju parādīt gan pozitīvo pieredzi, gan problēmas kā svarīgas Latvijas sabiedrībai kopumā. Pētījuma autori pamatoti pievērš uzmanību publikāciju nepietiekami augstajam līmenim, žurnālistu izmantotajam šaurajam žanru lokam: praktiski neparādās mākslinieciskais žanrs (portretintervija, reportāža), ja žurnālisti pievēršas savai personiskajai pieredzei, tad, kā likums, ekstrēmi radikālai.

Kaut gan stereotipu tēma ir diezgan specifiska, pētījums sniedz iespēju ieraudzīt nopietnas Latvijas masu mediju profesionālās problēmas. Pētījumu materiālos šī tēma tiek formulēta kā preses kreatīvo iespēju jautājums. Tā, piemēram, līdz šim laikam nav parādījies pozitīvs Latvijas nelatviešu iedzīvotāju daļas apzīmējums (praktiski visi apzīmējumi balstās uz atšķirības, nevis sabiedrību vienojošu principu). Pētījuma autori pamatoti atzīmē, ka vidējā sociālā līmeņa sabidrības struktūru vājas attīstības situācijā presei ir īpaša atbildība par publiskā diskursa veidošanu. Prese ne tikai fiksē, padara par stabiliem etniskus stereotipus (t.sk. arī autostereotipus), bet pati rada stereotipiskas verbālas formulas.

Rodas jautājums par to, vai masu mediji apzinās savus sociālos uzdevumus. Prese “tikai” atspoguļo esošo sabiedrības viedokļa līmeni vai aktīvi piedalās tā veidošanas procesā? Pie tam, ir iespējamas situācijas, kad prese var veidot jauna naratīva formas. Šajā gadījumā katra pietiekami izolēta komunikatīvā lauka ietvaros (latviešu prese un krievu prese) tiks veidota sava, neizbēgami atšķirīga “mitoloģija par integrāciju”, paralēli šim procesam notiek arī mitoloģizētā diskursa veidošana.

Pētījuma materiāli sakrīt ar lasītāja pieredzi: prese neizmanto iespējas, lai pārvarētu negatīvus etniskus stereotipus un veidotu savstarpēji pozitīvus vērtējumus. Šķiet, ka realitātē sabiedrība ir integrēta dziļāk, nekā tas parādās presē. Ir nepieciešami ļoti nopietni centieni, lai izveidotu jauno sabiedriski politisko diskursu, savukārt sociāli politiskā realitāte izvirza politiskajiem un mediju komunikatoriem jaunas prasības pēc citas diskursīvās kompetences dimensijas.