Raksts

Personību konflikts konstitucionālo tiesību kontekstā


Datums:
12. decembris, 2008


Autori

Jānis Pleps


Latvijas valsts konstitucionālās noformēšanas posmā liela loma bija politiķu savstarpējām simpātijām vai tieši pretēji - antipātijām. Daudzu būtisku konstitucionālo tiesību prakses jautājumu izlemšanu izšķīra Jāņa Čakstes un Kārļa Ulmaņa personību sadursme.

Līdztekus tam nozīmīga vieta bija arī Arveda Berga, Zigfrīda Annas Meierovica, Fēliksa Cielēna un citu personiskajām attiecībām un politiskajai pārliecībai.

Piektdienas noskaņās dažas anekdotes no tā laika konstitucionālās prakses:)

I

Latviešu Zemnieku savienības frakcijas līderis Ādolfs Klīve savos memuāros atstājis kuriozas epizodes aprakstu, kādā veidā ir mēģināts sekot Lielbritānijas parlamentārajai praksei.

Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste kā valsts galva ar Ādolfa Klīves starpniecību uzaicinājis Ministru prezidentu Kārli Ulmani pie sevis, lai tas kabineta vārda sniegtu oficiālu ziņojumu valsts galvam par stāvokli valstī.

Kārli Ulmani Jānis Čakste pieņēma savā kabinetā sēžot. Tā kā kabinetā neesot bijis brīvu krēslu, Kārlis Ulmanis apjautājies Jānim Čakstem par to, vai viņam nepiedāvāšot apsēsties. Jānis Čakste uz šo jautājumu norādīja, ka, ja Kārlis Ulmanis ierastos pie viņa ciemos lauku mājās, atrastos ne tikai krēsls, bet arī ērts dīvāns. Savukārt valdības vadītājam oficiāli ziņojot par stāvokli valstī valsts galvam saskaņā ar parlamentāro valstu praksi esot jāstāv kājās, kamēr valsts galva sēžot. Uz šādu paskaidrojumu Kārlis Ulmanis esot atbildējis: „Sēdiet vesels!” un devies projām.

Kā norādījis Ādolfs Klīve, tā arī neesot nodibinājusies prakse Ministru prezidentam sniegt ziņojumu par stāvokli valstī Satversmes sapulces prezidentam.

II

Trešajā pagaidu valdībā un pirmajā Satversmes sapulces apstiprinātajā Ministru kabinetā ieviesās prakse, ka Ministru prezidentu Kārli Ulmani viņa prombūtnes laikā aizstāja iekšlietu ministrs Arveds Bergs. Šajā laikā no 1919. gada 9. decembra līdz 1921. gada 16. jūnijam notika 198 Ministru kabineta sēdes, no kurām 24 sēdes Arveds Bergs ir arī vadījis.

Šī aizvietošana procesuāli notika tādējādi, ka Ministru prezidents ar atsevišķu rakstu aicināja iekšlietu ministru izpildīt Ministru prezidenta pienākumus viņa prombūtnes laikā, savukārt iekšlietu ministrs, pamatojoties uz šādu rakstu, par to paziņoja valsts galvam.

1920. gada 26. oktobrī Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste atbildes vēstulē iekšlietu ministram Arvedam Bergam norādīja, ka Ministru prezidenta pienākumu pildīšanu viņš esot uzņēmies nelikumīgi, jo viņa aizvietošanas gadījumi esot jāapstiprina likumdošanas institūcijai.

Arveds Bergs atbildes rakstā norādīja uz praktiskiem apsvērumiem. Tā kā prombūtnes laikā pienākumu izpildītājs tiek iecelts ne vien Ministru prezidentam, bet arī citiem kabineta locekļiem, tad pēc Jāņa Čakstes piedāvātā risinājuma izrietētu, ka Satversmes sapulcei jālemj arī par citu kabineta locekļu aizvietotāju viņu prombūtnes laikā apstiprināšanu. „Konsekvences – arī resoru vadītāju aizvietošanai tātad nepieciešamas plenārsēdes. Tas tak neiespējami.”

Tāpat Arveds Bergs arī norādīja uz Jāņa Čakstes kā Satversmes sapulces prezidenta pilnvaru pārsniegšanu, iebilstot pret Ministru prezidenta aizvietošanu. „Neviena persona nevar būt kabineta galva bez satversmes sapulces piekrišanas. Tātad – sasaucama plenārsēde.” Proti, attiecīgo jautājumu nevar izlemt arī Satversmes sapulces prezidents vienpersoniski.

III

Gan Latvijas Tautas padomes laikā, gan arī Latvijas Satversmes sapulces laikā tika atzīts un pielietots deputātu pieprasījums jeb interpelācija. Ja parlaments atzina valdības vai ministra atbildi uz pieprasījumu par neapmierinošu, valdībai vai ministram bija pienākums atkāpties.

Kā debatēs apriežot likuma „Ministru kabineta iekārta” projektu norādīja Fēlikss Cielēns: „Pie mums līdz šim pastāvēja i Tautas padomē, i Satversmes sapulcē, i Saeimā tāda paraša, ka neuzticību izsaka ar vienkāršu pārejas formulu: noklausoties ministru kabineta vai attiecīga ministra ziņojumu vai atbildi, Saeima atzīst to par neapmierinošu.”

Pirmoreiz neuzticība tika izteikta Kārļa Ulmaņa vadītajam Ministru kabinetam Satversmes sapulces laikā 1921. gada 1. jūnijā, izskatot latgaliešu iesniegto interpelāciju. Šī reize daudzu tā laika politiķu atmiņās palikusi kā vērā ņemams kuriozs.

Tā kā tā bija pirmā reize, kad parlaments valdības atbildi uz interpelāciju bija atzinis par neapmierinošu, Ministru prezidents Kārlis Ulmanis neuzskatīja par savu pienākumu atkāpties un lūdza Satversmes sapulci atkārtoti balsot par uzticību viņa vadītajam kabinetam, lai pārliecinātos, ka Satversmes sapulce patiešām viņa valdībai neuzticas.

Ministru kabinets Satversmes sapulces prezidentam iesniedza šādu paziņojumu: „Sakarā ar Satversmes sapulces š. g. 1. jūnijā pieņemto pārejas formulu, ar kuru valdības atbilde uz Latgales zemnieku partijas frakcijas pieprasījumu atzīta par neapmierinošu, ministru kabinets savā šī gada 2. jūnija sēdē nolēma demisionēt. Tādēļ, atsaucoties uz Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumu 8. pantu, lūdzu Satversmes sapulces lēmumu par ministru kabineta demisijas pieņemšanu.”

Šāds Kārļa Ulmaņa lūgums netika izskatīts. Kā Satversmes sapulces sēdē norādīja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste: „Man jāziņo, ka šis prasījums nesaskan ar pagaidu satversmi tāpēc, ka ieceļ ministru kabinetu Satversmes sapulces prezidents un tātad arī viņš pieņem atkāpšanos; lēmumu taisa Satversmes sapulce un tas ir taisīts izgājušo reizi.”

Kārļa Ulmaņa aicinājums atkārtoti balsot par uzticību viņa valdībai palika parlamentāriešu atmiņā. Satversmes sapulces loceklis Andrejs Petrevics debatēs par Satversmes projektu atcerējās: „Mūsu parlamenta dzīvē ir bijusi tikai viena nopietna Ministru kabineta krīze, ņemot kopā šīs lietas Tautas padomē un Satversmes sapulcē. [..] Vismaz maz man palika tas iespaids še Satversmes sapulcē sēžot, ka toreizējais Ministru prezidents K. Ulmaņa kungs nekādā ziņā negribēja no Ministru prezidenta krēsla kāpt zemē. Es šo iespaidu dabūju tāpēc, ka no K. Ulmaņa tika uzstādīts otrreiz jautājums par uzticības votumu. Pēc manas pārliecības vienreiz neuzticības votums jau bija izteikts, bet tomēr toreizējais Ministru prezidents vēlreiz mēģināja šo jautājumu uzstādīt, vai tiešām tā neuzticība izteikta? Es personiski uzskatīju to tā, kā es to šodien teicu: ka toreizējais Ministru prezidents ļoti negribēja no Ministru prezidenta krēsla kāpt nost un domāja, ka ja varbūt vēlreiz notiks balsošana, tad varbūt rezultāts būs citāds.”

Atminoties šo Kārļa Ulmaņa rīcību, Fēlikss Cielēns pat pēc daudziem gadiem memuāros rakstīja: „Ulmanis tā bija pieradis stāvēt atbildīgajā kapteiņa tiltiņā, ka viņš pavisam apjuka, kad Satversmes sapulce nepārprotami skaidrā pārejas formulā izteica viņam tiešu neuzticību.”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!