Foto: Eiropas Parlaments

Pirms pāris dienām Eiropas Parlamentā ar savu nu jau ikgadējo uzrunu par situāciju Eiropas Savienībā uzstājās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Barrozu.

Tā kā runas pilnais teksts pieejams visās ES valodās, to nepārstāstīšu, bet iezīmēšu dažas, manuprāt, iepriecinošas tendences.

Pirmkārt, Barrozu uzruna atklāj, cik ļoti pāris gadu laikā ES ir mainījusies, kaut vai, ja paskatās uz uzsvariem Barrozu uzrunā 2010.gadā. Krīze ir piespiedusi domāt tālāk un ambiciozāk, fokusējoties nevis uz kosmētiskām, bet gan ES būves kapitālā remonta idejām. Pirms pāris gadiem Barrozu nerunāja par ES pamatlīguma grozījumiem, arī tāpēc, ka tikko bija stājies spēkā Lisabonas līgums, un ES bija iestājies nogurums pēc šī līguma pieņemšanas desmit gadu garās epopejas. Bet šogad Barrozu ne tikai runāja par nepieciešamajiem grozījumiem, bet arī solīja, ka Eiropas Komisija 2014.gadā pirms nākamajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām nāks klajā ar savām idejām par jomām, kurās ES būtu jādara vairāk vai būtu nepieciešama vēl ciešāka lēmumu pieņemšana un integrācija, un tikai tad sākt diskusijas par instrumentiem un pamatlīguma izmaiņām. Man ļoti simpātisks šķiet uzstādījums, ka vispirms jābūt plašām diskusijām par saturu, un tikai tad – par tehniskām detaļām, jo ES pilsoņiem ir svarīgi, ko ES darīs, nevis, kādā pamatlīguma pantā un kādā redakcijā tas tiks aprakstīts. (Te gan, protams, jāatceras – mēs, ES dalībvalstu sabiedrības, esam vienojušies, ka ES darbojas tikai tajās jomās un tikai tādā veidā, kas aprakstīts pamatlīgumos, tāpēc Barrozu teiktais par ES kā nacionālu valstu federāciju nav īstenojams bez līguma izmaiņām, un labi, ka tā.)

Otrkārt, Barrozu veltīja, manuprāt, ļoti svarīgu kritiku ES dalībvalstīm. Vēl nesen par svarīgāko ES dalībvalstu politiķu grēku tika uzskatīta tradīcija vainot ES par nacionālajā līmenī radītām problēmām, tai pat laikā izceļot it kā nacionālos sasniegumus, noklusējot ES ieguldījumu tajos. Tagad skaļus vārdus Barrozu veltīja tradīcijai pieņemt lēmumus, un tūlīt pat sākt apšaubīt to pamatotību vai īstenošanas iespējas, uzvedoties tā, it kā mēs visi esam, un tajā pat laikā arī neesam vienas ģimenes (Eiropas Savienības) locekļi. Atcerēsimies, ka viens no Eiro zonas krīzes iemesliem ir fakts, ka dalībvalstis sākotnēji bija vienojušās par labas uzvedības normām, tai skaitā valstu budžetu deficītu griestiem, bet neilgi pēc tam arī tādas valstis kā Francija un Vācija šīs normas pārkāpa, un ģimene – dalībvalstu līderi ES samitā – vienojās soda sankcijas nepiemērot. Tā vietā tika mainītas labas uzvedības normas un atstāta spēkā kārtība, kurā dalībvalstis varēja turpināt ‘nacionālos gājienus’, nerēķinoties ar to sekām citām Eiro zonas valstīm. Barrozu runa atkal apliecināja atziņu, ka vienotā valūta tika izveidota bez pietiekami spēcīgiem instrumentiem, lai dalībvalstis tiešām ne tikai konsultētos, bet arī lemtu kopīgi un lēmumus īstenotu. Tagad tas jālabo.

Treškārt, Barrozu minēja nepieciešamību mazināt ES pastāvošās nevienlīdzības, sakot, ka „nevienlīdzība nav ilgtspējīga”. Protams, ka nevienlīdzības arī vājina dalībvalstu un sabiedrību vēlmi solidarizēties, piemēram, tādos jautājumos kā tiešie maksājumi lauksaimniekiem, atbalsts mazāk attīstīto reģionu attīstībai vai konkrēta palīdzība valstīm, kuras pakļautas lielākam migrācijas plūsmu spiedienam sava ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ. ES nav nākotnes, ja uzbrukumi solidaritātei turpināsies arī, atgādinot, ka kāda valsts arvien dzīvo uz kredīta, kamēr citi to glābj, liekot savām sabiedrībām savilkt jostas. ES nav nākotnes, ja mēs katrs nedarām savu daļu, lai panāktu izmaiņas.

Ceturtkārt, konkrētu stimulu nopietnām diskusijām par šiem un vēl citiem jautājumiem sola dot ne tikai 2014.gadā sagaidāmā Eiropas Komisijas vīzija par ES nākotni, bet arī Barrozu atgādinājums Eiropas politiskajām partijām Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņās nākt ar saviem kandidātiem Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatam. Es ceru, ka arī tas mazinās laiku, ko katrā valstī aktīvās partijas pavadīs, solot debesu mannu, ko viņi no ES atnesīs konkrētās valsts vēlētājiem. Es ceru, ka diskusijas tiešām būs par alternatīviem ES attīstības scenārijiem un mūsu ieguldījumu tādas ES veidošanā, kādā vēlamies dzīvot.