Vai atcerieties to brīdi, kad visur sāka runāt par to, cik svarīgi ir veidot iekrājumus? Tas bija pirms kādiem 3 gadiem, un sekojot ieteikumiem es atvēru savu uzkrājošās apdrošināšanas kontu. Kādu laiku tur konstanti ieskaitīju minimālu naudas summu, bet pēdējā laikā nebija izdevies to turpināt darīt. Nolēmu - jāaiziet apskatīties, kas tur notiek ar to naudu. Izrādās, esmu zaudējusi pusi no ieskaitītās naudas summas, nerunājot par kautkādu tur peļņu. Pirmkārt, par iemeslu tam ir akciju tirgus sabrukums, un otrkārt, tas, ka katru mēnesi es maksāju par šīs naudas lielisko administrēšanu. Pēc tam man bija tikai viena doma: labāk to naudu būtu iztērējusi, vismaz būtu prieks, nevis vilšanās!
Noteikti kāds moralizēs par gara stingrību un iešanu pa savu ceļu, kā arī par ne-peldēšanu pa straumei, tomēr atzīšos, ka arī es biju iesaistījusies lielajā naudas tērēšanas skrējienā. Un man jāsaka, ka izbaudīju to pa īstam un patiesībā neko nenožēloju. Es sev nopirku daudz ļoti skaistu lietu, bieži braucu ceļojumos, guvu iespēju īstenot savu sapni par skaistu dzīvokli un antīku vespa rolleri. Skatoties fotogrāfijas no treknajiem gadiem, man ir fantastiskas atmiņas. Tomēr labi, ka tas ir beidzies – nav vairs jākaunas par tik daudzām lietām, kuras agrāk darīju vai jāpiespiež sevi darīt to, ko liek apkārtējās normas. Man vairs nav jāpērk eko produkti, jo patiesībā pat treknajos gados to nevarēju atļauties, bet jutu tādu kā spiedienu no apkārtējiem. Varu mājās vārīt savus aveņu ievārījumus, un nav jātēlo, ka to daru tāpēc, ka tas ir eko, bet gan tāpēc, ka tā lētāk. Varu neieraujot galvu plecos ieiet second hand veikalā, jo vintage tagad modē. Galu galā ar draugiem varu dalīties nevis tajā, kur tagad jaunākās dizaineru kolekcijas, bet kur labākas atlaides un vintage lietu tirdziņi. Vai kuras pašdarbības darbnīcas ir vērts apmeklēt, un kuras nē (piemēram, es nesen iemācījos taisīt filca brošas Tasty telpā).
Tad – treknajos gados – bija labi, bet arī tagad nav nemaz tik smagi, lai gan ienākumi manā ģimenē ir sarukuši jūtami. Vēl gan visus maksājumus varam veikt, un kreditori pie durvīm neklauvē, tomēr dienu, kad saņemu savu bērna kopšanas pabalstu, gaidu ar nepacietību.
Manā dzīvē toties ir ienākušas daudzas jaunas lietas, kuras agrāk nepastāvēja. Piemēram, ar draudzenēm apmaināmies grāmatām, pārrunājam izlasīto: grāmatas dārgas un ne katru ir vērts pirkt. Labi, ka tagad moderni ir pirkt lietotas grāmatas. Mēs sanākam kopā, lai marinētu gurķus un ziemai vārītu salātus. Citi mājās kopīgi lej sveces. Kāds iet šūšanas kursos. Jā, mēs vairs neejam katras brīvdienas forši pasēdēt, ieēst un iedzert kādā smalkā jaunā krogā. Bet man liekas, ka tagad mēs biežāk esam kopā un laiks, ko pavadam šajos brīžos ir daudz kvalitatīvāks un sirdi sildošāks, nekā agrāk.
Man liekas, ka šīs atmiņas – trekno gadu ceļojumi un lieso gadu marinētie gurķi – galu galā ir labākie uzkrājumi, ko veikt nākotnei.