Latvijas demokrātijas likteņiem pēc 15.maija apvērsuma ir salīdzinoši maz veltīts uzmanības. Ir gan labi vēsturnieku pētījumi, taču plašsaziņas līdzekļos tā īstā un vienīgā Latvija droši vien lielā mērā paliek 15.maija Latvija.

Tā, piemēram, Valsts prezidenta mājas lapas vēsturiskajā sadaļā starp Albertu Kviesi un Gunti Ulmani gozējas vienīgi Kārlis Ulmanis. Šajā reizē atstājot malā Augusta Kirhenšteina jautājumu, vēlētos vērst uzmanību uz citu pazudušo prezidentu.

I

Eslingenā 1947. gada 26. aprīlī tika parakstīts akts par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu trimdā:

“Ņemot vērā, ka Saeimas priekšsēdis Dr. Pauls Kalniņš un pirmais priekšsēža biedrs zv. adv. Kārlis Pauļuks ir miruši – pirmais – 1945. g. 27. augustā un otrais – 1945. g. 21. janvārī, Latvijas Centrālā padome, kurā ieiet pēdējās likumīgi ievēlētās Saeimas piecas lielākās demokrātiskās partijas [..] un kurām 1931. gadā ievēlētajā Saeimā pieder lielākais balsu vairākums, konstatē, ka saskaņā ar Latvijas Satversmes 16. un 52. pantu Saeimas priekšsēža un Valsts prezidenta funkcijas pārgājušas uz Saeimas priekšsēža otro biedru bīskapu Jāzepu Rancānu” (skat.: Šilde Ā. Valstsvīri un demokrāti. Ņujorka: Grāmatu draugs, 1985, 227.lpp.)

II

Valsts prezidenta pienākumu uzņemšanos daļa latviešu trimdas neatzina, tādēļ bīskaps Jāzeps Rancāns vērsās pie trimdā esošajiem Latvijas Senāta senatoriem, lai viņi izvērtētu tiesisko stāvokli. 1948. gada 13. martā un 3. aprīlī trimdā esošie Latvijas augstākās tiesu instances – Latvijas Senāta senatori Jānis Balodis, Rūdolfs Alksnis, Pēteris Stērste, Augusts Rumpeteris un Maksis Ratermanis sniedza atzinumu, vērtējot bīskapa Jāzepa Rancāna uzdotos jautājumus par to, „vai 1922. gada Satversme ir spēkā” un „kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts varas orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad”. Šim atzinumam vēlāk pievienojās arī senators Mintauts Čakste. Šo senatoru atzinumu savā spriedumā vairākkārt citējusi Satversmes tiesa Robežlīguma lietā, ņemot vērā, ka tajā skaidri formulēta Latvijas valsts kontinuitāte.

Par Valsts prezidenta vietas izpildīšanu trimdā Latvijas Senāta senatori norādīja:

“[..] jāatzīst, ka visos gadījumos Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu. Vēl jānorāda, ka satversmē nav paredzēts gadījums, kad Saeimas darbību kāda vara aptur. Jāņem tomēr vērā, ka likumīgi funkcionējošā organa darbības apturēšana pati par sevi nenozīmē paša šī organa tiesiskās esamības izbeigšanos. Tas pats ir jāsaka par Saeimas darbības apturēšanu, sakarā ar 1934.gada 15.maija pārvērtībām, kad Saeimu neatlaida, nedz likvidēja. Jāpasvītro, ka toreiz Saeimas darbību uz 1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarācijas pamata tikai apturēja līdz jaunās satversmes izvešanai, kas nav iestājusies. Tātad šajā Saeimas darbības apturēšanas gadījumā pašas Saeimas pilnvaras nav izbeigušās. Ir cits jautājums, vai 1931.gadā ievēlētai Saeimai trimdas apstākļos un svešā zemē ir faktiski iespējams sanākt un pie tam satversmē paredzētā kvorumā. Tas neizslēdz, ka tagad ārpus okupācijas varas ietekmes esošie Saeimas locekļi nevarētu aizstāvēt Latvijas intereses, kā savā laikā likumīgi ievēlētie brīvās Latvijas tautas pārstāvji.

Tāds pats tiesisks stāvoklis ir arī Saeimas priekšsēdim, resp. viņa vietniekam, kuram ir pienākums nepārtraukti darboties pa visu Saeimas pilnvaru laiku (16.p.) un, bez tam – atklāt jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi (17.p.). Tā kā saskaņā ar iepriekš teikto 1931.gadā ievēlētās Saeimas pilnvaras ir vēl spēkā, tad jāsecina, ka arī Saeimas priekšsēdim vai viņa vietniekam ir spēkā viņu pilnvaras līdz 17.p. paredzētā pienākuma izpildīšanai. No satversmes vēl redzams, ka Saeimas pr-dim starp citu ir pienākums izpildīt valsts prezidenta amat-u, “ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi ir aizkavēts izpildīt savu varu” (52.p.). Bet notoriski ir zināms, ka Latvijas valsts prezidents ir kavēts izpildīt savu amatu, jo viņu Latvijas okupanti deportējuši. Tādos apstākļos valsts prezidenta amatu pienākas izpildīt Saeimas pr-dim, bet tā kā viņš ir miris, tad viņa biedram (sal. satversmes 21.p. un Saeimas kartības ruļļa 23.p.) un pie tam līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu valsts prezidentu vai arī tagadējo Saeimas pr-ža vietnieku aizstās jaunievēlētais Saeimas pr-dis. Minētam valsts prezidenta vietas izpildītājam ir atzīstamas visas satversmē paredzētās prezidenta tiesības” (skat. Senatoru atzinums // Latvijas Vēsture, 1997, Nr.4(28), 117.-120.lpp.).

III

No iepriekšminētajiem diviem dokumentiem skaidri izriet, ka 1947./48.gadā Valsts prezidenta vietas izpildīšanu trimdā uzņēmās bīskaps Jāzeps Rancāns. Šāds Jāzepa Rancāna pienākums izrietēja no Satversmes, kā arī tika atzīts gan juridiski, gan daļēji arī politiski.

Līdz ar to varam secināt, ka vismaz kādu laiku mums trimdā ir bijis savs valsts galva. Diemžēl, nav sevišķi daudz informācijas nedz par to, kādā veidā un cik ilgi Valsts prezidenta pienākumi tika pildīti, nedz arī par to, kādu iemeslu dēļ Valsts prezidenta vietas izpildīšana trimdā neturpinājās.

Iespējams, Latvijas deviņdesmitgade varētu būt labs iemesls, lai šis jautājums tiktu plašāk izvērtēts. Latvijas trimda, tās dalījumos demokrātos un autoritārās iekārtas atbalstītājos, kā arī iekšējās diskusijas ir pietiekami interesants un nozīmīgs Latvijas valstiskuma fragments, lai tas tiktu apzināts un pētīts.

Juridiski, no Satversmes raugoties, Jāzepa Rancāna pilnvaras nevar apšaubīt. Tā kā būtu jādomā par Valsts prezidenta saraksta papildināšanu.

Un pavisam noteikti bīskaps Jāzeps Rancāns ir pelnījis vietu Latvijas Valsts prezidentu sarakstā!

IV

Ja Latvijas Valsts prezidentu sarakstā šādas izmaiņas tiktu veiktas, tas nebūtu nekas unikāls.

Piemēram, Igaunijas Republikas prezidenta mājas lapā iezīmējas nepārtraukta valsts galvu līnija. Pēc 1940.gada un līdz 1992.gadam, kad tika ievēlēts Lennarts Meri, kā valsts galvas ir norādīti vairāki premjerministri ar prezidenta pilnvaram trimdā (http://www.president.ee/en/estonia/heads.php). Tāpat arī Polijas Republikas prezidenta mājas lapā ir norādīti Polijas prezidenti trimdā no 1939.gada līdz 1990. gadam (http://www.president.pl/x.node?id=436).

Visinteresantākā ir Baltkrievijas situācija. 1918.gadā tika izveidota Balkrievijas Tautas Republika, kuru 1920. gadā lielinieki likvidēja, izveidojot alternatīvu valstiskuma formu – Baltkrievijas PSR. Taču kopš 1920. gadā trimdā turpina darboties Baltkrievijas Tautas Republikas prezidenti trimdā. Un, neraugoties uz PSRS sabrukumu, vēl šobrīd šie trimdas prezidenti turpina pildīt savus pienākumus (http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_rulers_of_Belarus#Belarusian_National_Republic_in_Exile_.281920-1992.29). Interesanti, cik daudz par viņiem zināms Baltkrievijā?:)