Reiz kādā televīzijas programmā zviedru žurnālistam Mačejam Zarembam (kurš cita starpā bija viens no pirmajiem žurnālistiem, kas „kāra pie lielā zvana” zviedru arodbiedrību rīcību, bloķējot „Laval un partneri” celtniecības darbus Vaksholmā) raidījuma vadītājs jautāja, ko viņš domā par dzīvi Zviedrijā. Mačejs ieceļoja no Polijas 1968. gadā, kad komunistiskais režīms nolēma uzsākt turpat vai nacisma cienīgu ebreju vajāšanu. No Zarembas izvairīgās atbildes man palika atmiņā tikai viens teikums: „Nepaiet ne diena, kad jau atkal esmu pārsteigts!”
Tieši tā arī es varētu aprakstīt savu dzīvi šobrīd – kā teju vai nepārtrauktu pārsteigumu virkni. Neba jau tādēļ, ka mani vienīgi fascinētu starpkultūru komunikācijas radītās mīklas un atklājumi. Lai arī man ir jāatzīmē, ka citas kultūras iepazīšana ir pastāvīgs izbrīna avots, kas sagadā man pārdomas ne tikai par zviedru, bet arī par latviešu sabiedrības īpatnībām. Vēlētos piebilst, ka dzīvojot Latvijā neapzinājos, cik ļoti lutināts biju dzīvojot multietniskā vidē. Tomēr daudz lielāku pārsteigumu man sagādā ikdienas ziņas – esmu dzīvojus jau veselu pusgadu bez televīzijas un tādēļ no jauna atklāju gan radio diskrēto šarmu, gan avīžu un interneta nozīmi ziņu industrijā.
Tīri personīgi mani pārsteidza ne tikai finansu krīze, bet arī ap to izvērstā refleksija. Ja dažiem krīze gluži kā tādas Jērikas bazūnes ieskandina kapitālisma kā ekonomiskās sistēmas norietu, tad citos tas ir nostiprinājis aizvien lielāku pārliecību par kapitālisma unikālo vitalitāti un neatkārtojamību.
Tāpat mani pārsteidza ASV prezidenta vēlēšanas. Pēc ilgām pārdomām secināju, ka Peilinas kundzes izraudzīšana par savu viceprezidenta kandidātu nebija tā pati gudrākā ideja, ar kuru Džons Makkeins varēja nākt klajā. Jāpiekrīt, ka vēlēšanas nudien bija vēsturiskas – ne tikai tādēļ, ka pie varas nāca pirmais melnādainais prezidents , bet galvenokārt tādēļ, ka Republikāņu partija vēlēšanās zaudēja tik pārliecinoši. Cerams, ka tas ievadīs intelektuālu un ideoloģisku atjaunošanās procesu.
Par pūļa mežonīgumu pārsteigumam it kā nevajadzēja būt. Un tomēr. 1968. gada rēgs klejoja pa Eiropas avīžu un žurnālu slejām, dažos raisot šausmu tirpas, citos nostaļģiju. Diemžēl, studentu grautiņi piemeklēja Grieķijas seno galvaspilsētu, radot dīvainu kontrastu – ka tik nožēlojama „politiskā” mežonība izpaudās tieši tajā vietā, kur demokrātija, pārrunas un pārliecināšana bija politiskās dzīves ikdiena un lika pamatus mūsdienu demokrātijas izpratnei.
Līdzīgi mani pārsteidza Krievijas-Gruzijas konflikts. Lai arī Krievijas agresivitāte bija paredzama, mani pārsteidza teju vai apskaužamā Vācijas „fleksibilitāte” šinī jautājumā.
Pārsteigumi mani piemeklēja arī manā privātajā dzīvē – pēkšņi attapos Ziemeļzviedrijā doktoranta lomā, nodarbojoties ar pētniecību un gatavojot studentiem lekcijas par Eiropas Savienību. Klimata apstākļi Ziemeļos ir varenas mitoloģijas avots – tiku baidīts gan ar ziemeļbriežiem uz ielām, nebeidzamām ziemeļblāzmām, aukstumu un tumsu. Lieki teikt, ka tie ir fantāzijas bagāti pārspīlējumi, tomēr šad tad vietējo stāsti par to, kā pirms trim gadiem pazuda „baltie Ziemassvētki”, man rada nelāgu sajūtu, atgādinot globālās sasilšanas ēnas puses, kas ir manas kolēģes Anetes pētniecības lauks.
Esmu pārliecināts, ka dzīve nebeigs mani pārsteigt arī turpmāk. Pārsteigumi raisa pārdomas, kas savukārt sniedz vienreizēju iespēju aktīvi domāt, formulēt savu viedokli, kritisko attieksmi un diskutēt. Un to es novēlu arī Jums, mani cienītie lasītāji – lai Jums pārsteigumiem bagāts nākamais gads!