Foto: Photomaxmtl
Finanšu līdzekļu nepietiekamība un kapacitātes trūkums – būtiskākie iemesli, kas ietekmē Latvijas nevalstiskā sektora darbu attīstības sadarbībā. Lai uzlabotu Latvijas NVO darbu šajā laukā, nepieciešams arī sabiedrības atbalsts. Vai tiešām domājam, ka tikai mums vajag palīdzību?
Kopš 2004.gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un sāka plānot attīstības sadarbības pasākumus, Latvijas nevalstisko organizāciju (NVO) aktivitāte attīstības sadarbības laukā ir pieaugusi.[ 1 ] Tad arī tika nodibināta biedrība „Latvijas Platforma attīstības sadarbībai” (LAPAS), kuras mērķis ir nodrošināt labvēlīgu vidi Latvijas NVO, kas darbojas attīstības sadarbības jomā nacionālā vai starptautiskā līmenī.[ 2 ] Taču ekonomiskā krīze negatīvi ietekmējusi NVO spējas attīstīt savu darbību, jo tika samazināti finanšu līdzekļi nacionālajiem atklātajiem projektu konkursiem, kuros piedalīties varēja arī NVO. 2009.gadā plānotajiem divpusējās attīstības sadarbības projektiem valdība piešķīra tikai 9 000 latu, savukārt 2010.gadā vien 807 un 2011.gadā – 269 latus.[ 3 ]
Dramatiski samazinātais divpusējai attīstības sadarbībai atvēlētais finansējuma apjoms ietekmēja gan NVO darbības plašumu un ģeogrāfisko nosegumu, gan tematiku. NVO, galvenokārt, sniedz pakalpojumus un konsultācijas palīdzības saņēmējvalstīm, kā arī īsteno projektus izglītības jomā – gan palīdzības saņēmējvalstīs, gan Latvijā, veicinot sabiedrības izpratni par attīstības jautājumiem. Neviena pētījumā iesaistītā NVO nepiedāvā tehnisko palīdzību katastrofu seku likvidēšanai vai rekonstrukcijai, kas izskaidrojams ar šādas pieredzes trūkumu.
Būtiski, ka Latvijas attīstības politikas izvirzītās prioritārās valstis, kam visvairāk nepieciešama palīdzība, saskan ar Latvijas sabiedrības viedokli. Tās ir Gruzija, Moldova, Ukraina un Baltkrievija, kur arī darbojas arī visvairāk Latvijas NVO.[ 4 ] Tomēr lielākā daļa aptaujāto NVO atzina, ka oficiālai politikai ir ierobežota ietekme uz viņu izvēli par labu darbam šajās valstīs. Izšķiroši ir izveidotie kontakti un ilgtermiņa sadarbība, vienota valoda (krievu valodas zināšanas), atviegloti ceļošanas nosacījumi (bezvīzu režīms ar Gruziju un Moldovu), kā arī Latvijas sabiedrības īpašā pārmaiņu un ES integrācijas pieredze, kas šajās valstīs tiek novērtēta. Šie kritēriji arī nodrošina Latvijas NVO priekšrocības, lai gūtu panākumus iesniedzot priekšlikumus starptautiskos uzaicinājumos darbam Austrumu partnerības valstīs.
Izaicinājumi
Tikai dažas NVO īpaši koncentrējas uz attīstības sadarbību, bet lielākajai daļai šī ir viena no daudzajām darbības jomām. Dažas organizācijas ir „profesionālas” (algo pastāvīgus darbiniekus), bet citas – kā „vaļasprieks” cilvēkiem, kuri tajās iesaistījušies papildus savai pastāvīgajai darbavietai citās institūcijās vai nozarēs. Daudzas organizācijas paļaujas uz personālu, kas piesaistīts konkrētam projektam un brīvprātīgajiem. Tas, savukārt, ietekmē NVO iespējas nodrošināt regulārus pakalpojumus, iesaistīties lēmumu pieņemšanā attīstības sadarbības jomā, kā arī piesaistīt finansējumu savām aktivitātēm.
Problēmas ar kapacitāti varētu būt viens no iemesliem, kāpēc šajā jomā darbojas tik maz organizāciju. Lai varētu strādāt starptautiski, nodrošināt starptautisku finansējumu, dalīties pieredzē un mācīties no citiem, organizācijai ir stabili jādarbojas savā valstī. Finansējuma trūkums varētu būt viens no iemesliem, kāpēc lielākā daļa NVO arī iesaistījušās attīstības izglītības jomā (piemēram, izglīto cilvēkus Latvijā), nevis attīstības sadarbībā (piemēram, uzlabo skolas Gruzijā). Ja attīstības izglītību iespējams nodrošināt brīvprātīgi, sekmīga darbība attīstības sadarbības jomā nav iespējama tikai ar Skype sarunām. To, ka Latvijas NVO vairāk strādā ar attīstības izglītības jautājumiem, apliecina arī Ārlietu ministrijas 2012. gadā organizētais projektu konkurss. Tajā organizācijas aicinātas pieteikties līdzfinansējumam starptautiskos projektos – tikai viens pieteikums bija vērsts uz attīstības sadarbību.
Finansiāla valsts un privātā sektora atbalsta trūkums ir nopietns šķērslis, kas ne tikai kavē NVO darbības ar attīstības sadarbības jautājumiem paplašināšanu, bet arī ierobežo esošo iespēju izmantošanu. Nespējot nodrošināt vietējo līdzfinansējumu vai finansēt savu darbību pirms atlīdzības saņemšanas, NVO nākas atteikties strādāt pie lieliem starptautiskiem projektiem vai ierobežot savu starptautisko darbību, jo NVO nespējis samaksāt biedru naudu starptautiskajās tīkla organizācijās.
Nepieciešamība konkurēt savā starpā, lai iegūtu ļoti ierobežoto valsts finansējumu, noved pie ierobežotas sadarbības NVO vidū. Tas ir pretrunā ar pētījumā veiktās aptaujas datiem, kur teikts, ka NVO veido alianses, lai ietekmētu politiku. Tas varētu būt izskaidrojams ar to, ka NVO kopā nodarbojas ar lobēšanu, lai sagādātu finansējumu attīstības sadarbībai. Savukārt brīdī, kad finansējums ir nodrošināts, tās strādā pie atšķirīgiem priekšlikumiem finansējuma izmantošanai.
Finansējuma trūkums attīstības sadarbībai ir cieši saistīts ar otru galveno problēmu – valsts institūciju un sabiedrības zemo informētību par attīstības sadarbību. Kā norādīja intervētie NVO pārstāvji – „cilvēki uzskata, ka tas ir pēdējais no pēdējiem jautājumiem, kuriem jāpievēršas, jo mums pašiem iet tik grūti” un „sabiedrība uzskata, ka Latvija ir nabadzīgākā valsts pasaulē. Visiem ir jāpalīdz mums, nevis mums ir jāpalīdz citiem”. Lai gan sabiedriskās domas dati liecina, ka izpratne par attīstības sadarbību un atbalsts tai nedaudz pieaug, NVO uzskata – šie rādītāji joprojām ir nepietiekami. Kāds NVO pārstāvis arī atcerējās konkrētu gadījumu, kad Saeimas Ārlietu komisijas loceklis brīnījās, kāpēc Latvijai ir jāiegulda līdzekļi palīdzībā citām valstīm, ja tā varētu ieguldīt naudu Latvijas laukos. Pastāv arī izpratnes trūkums par to, kas īsti ir attīstības sadarbība. Kā teica kāds fokusa grupas dalībnieks, tā nav „informatīva sadraudzība vai [attīstības valstu cilvēku] informēšana par to, cik mēs daudz ko zinām un protam”. Tā ir ilgtermiņa sadarbību, kurā abas puses mācās viena no otras.
Abas šīs problēmas ir cieši saistītas. Zemais atbalsts attīstībai nozīmē zemu atbalstu investīcijām attīstības valstīs, līdz ar to NVO ir mazāk iespēju gūt pieredzi attīstības jautājumos. Līdz ar to nevalstiskā sektora spējas izskaidrot sabiedrībai, kas īsti ir attīstības sadarbība un kāpēc Latvijai tajā būtu jāiesaistās, ir ierobežotas. Šis „maģisks trijstūris” būtu jāizjauc, lai ļautu NVO realizēt savu potenciālu attīstības sadarbības jomā.
Ko darīt?
Lai uzlabotu NVO kapacitāti, nepieciešams palielināt finansējumu un valsts atbalstu. Daži piemēri:
•Lai varētu konkurēt ar uzņēmumiem atklātos projektu konkursos vai iepirkumos, daļēji segt dalības maksas, kas Latvijas NVO jāmaksā starptautiskajām platformām;
•Samazināt projektu iesniegšanas un iepirkumu īstenošanas administratīvo slogu;
•Iesaistīt NVO projektos, kurus īsteno valsts iestādes, kā arī pasākumos, kas vērsti uz sadarbību ar konkrētām attīstības valstīm;
•Atbalstīt LAPAS, panākot vienošanos starp NVO un Ārlietu ministriju, lai varētu nodrošināt biedrības pamatdarbību ar daļu no pieejamā finansējuma divpusējai attīstības sadarbībai.[ 5 ]
Tāpat nepieciešams uzlabot sadarbību starp NVO gan Latvijas, gan starptautiskā līmenī. NVO jālūkojas tālāk par sadarbību ar organizācijām attīstības valstīs. Sadarbība ar „rietumu” NVO būtu izdevīga abām pusēm – Latvijas organizācijas varētu tās izglītot par situāciju postpadomju reģionā, savukārt „rietumu” organizācijas varētu dalīties ar plašāku attīstības sadarbības pieredzi.
Lai palielinātu sabiedrības un institūciju atbalstu attīstības sadarbībai, nepieciešams skaidrot, ko īsti nozīmē attīstības sadarbība, piemēram:
•Lai jēdziens „attīstības sadarbība” kļūtu saprotams plašākai sabiedrībai, nepieciešams strādāt ar skolām un plašsaziņas līdzekļiem;
•Paplašināt cilvēku iespējas doties uz attīstības valstīm, lai redzētu situāciju uz vietas, salīdzinātu to ar Latviju (nonāktu pie secinājuma, ka dzīve Latvijā ir laba) un sāktu „emocionāli saprast” citu cilvēku vajadzības;
•Strādāt ar Saeimas deputātiem, lai palīdzētu viņiem redzēt Latviju pasaules kontekstā, izprastu nepieciešamību ieguldīt attīstības sadarbības jomā, un gūtu abpusēju labumu no šī darba.
Pētījums ‘(Latvijas pilsoniskās sabiedrības loma attīstības sadarbībāpdf)’
Atsauce: Raksts tapis projektā ‘Pašreizējā situācija starptautiskajos/divpusējos tirdzniecības režīmos ar oficiālās palīdzības saņēmējvalstīm un pilsoniskās sabiedrības un privātā sektora loma attīstības sadarbībā jaunajās ES dalībvalstīs‘.