Foto: R.Ā.
[i]* Epitets, kas nostājas jēdzieniski loģiskā pretstatā iepretī apzīmējamam vārdam, piem., sāļš cukurs, sauss ūdens.[/i]Trīs lietas piesaistīja uzmanību 27. martā notikušajā Dienas biznesa (@dblv) atjaunojamo energoresursu forumā – tehnoloģiskā neitralitāte, energoresursu cenu svārstības un elektrības patēriņa prognozes. Protams, tas viss mijiedarbībā ar elektrības ražošanu un jautājumu, kāda loma tajā visā ir tirgum un tehnoloģijām?
Oksimorons Nr. 1: Tehnoloģiski neitrāls atbalsts
No Ekonomikas ministrijas (@EM_gov_lv) līdz šim daudz izskanējusi un diemžēl arī Enerģētikas stratēģijā 2030 palikusi tehnoloģiskā neitralitāte. Pirmajā brīdī varētu šķist, ka nav nekā nevainīgāka par tehnoloģisko neitralitāti. Neitralitātes jēdziens ir simpātisks pats par sevi. Neitralitāte ir laba, jo tā rada miera un stabilitātes sajūtu, neviens netiek ierauts karadarbībā. Nav aktīvi jāpieņem lēmumi, neviens nav jāatbalsta, tikai jāatkārto – neiejaucamies.
Miera un kara un alianšu veidošanas kontekstā tas patiešām izklausās un pārsvarā arī ir labi. Taču enerģētikā ir mazliet citādi. Teikt, ka valsts atbalsts enerģijas ražošanai būs tehnoloģiski neitrāls, ir teikt, ka valsts neuzņemas nekādu atbildību par lietu virzību un attīstību nākotnē. Atbalsta jēga ir tieši pretēja neitralitātes jēdziena būtībai. Tehnoloģiski neitrāls atbalsts enerģētikā ir klasisks oksimorona piemērs. Ekonomikas ministrija stūrgalvīgi turpina uzstāt, ka atbalsts būs, bet nebūs. AER forumā to kārtējo reizi visiem atgādināja EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele.
Atbalsta mērķis ir gauži konkrēts – atbalstīt vienus tehnoloģiskos risinājumus iepretim citiem, kam atbalsta nav vai tas ir mazāks. Atbalsta mērķis ir, aktīvi rīkojoties, panākt izmaiņas tehnoloģiju attīstībā, pielietojamībā un pielietojumā, izplatībā, pieņemšanā, mainīt izmešu apjomu, aktivizēt vietējo ekonomiku, mainīt izmaksu struktūru un pārstrukturēt enerģijas ražošanas portfeli par labu vieniem vai otriem tehnoloģiskajiem risinājumiem un energoresursiem. Publiski stāstīt, ka Latvijā turpmāk būs tehnoloģiski neitrāls atbalsts AER, nozīmē teikt nozares komersantiem, ka Latvijai ekonomikā ir citas prioritātes un Igaunijā biznesam klāsies labāk. Komercbankas Latvijā uz šiem signāliem jau ir reaģējušas un AER komersantiem atbalstu nesniedz.
Oksimorons Nr. 2: Lēta gāze
AER forumā daudzi runātāji, ieskaitot Ekonomikas ministrijas pārstāvjus, atzina, ka līdzšinējais atbalsts enerģētikas sektoram Latvijā ir bijis dāsns ne tikai atjaunojamos, bet arī fosilos energoresursus izmantojošajiem komersantiem. Biogāzei un mazajiem HESiem ir maksāts labi, bet nebūt ne sliktāku atbalstu valsts paredzējusi arī dabasgāzei. To apstiprina arī skaitļi. tomēr izskanēja dažas replikas, kas aicināja noticēt brīnumam – lētai dabasgāzei.
Samērā veiksmīgā farmācijas uzņēmuma OlainFarm (@OlainFarm) galvenais enerģētiķis Aleksandrs Petrovs aizrautīgi vēstīja, ka elektrības cena kopš 2005. gada augusi 2,5 reizes, kamēr dabasgāzes cena mazāk. Ja ko tādu stāsta nopietna uzņēmuma enerģētiķis, tad patiešām ļoti gribās noticēt nepamanītajam brīnumam. Diemžēl brīnuma nav, jo Petrova kungs nav pamanījis, ka dabasgāzes cena kopš 2005. gada augusi 4,2 reizes (no 97 līdz 413 USD par 1000 m3). Bet tā jau tikai tāda maznozīmīga niansīte, kam nav nekāda sakara ar enerģētiku.
Rīgas TEC-2 pirmās kārtas rekonstrukcija tika pabeigta 2008. gadā. Dabasgāzes cena 2007. gadā bija 197 USD/1000m3, bet 2008. gadā 473 USD/1000m3. Ekonomikas ministrija piekrita līguma slēgšanai par TEC-2 otrās kārtas rekonstrukciju 2010. gadā, kad dabasgāzes cena bija 332 USD/1000m3, bet rekonstrukcijas otrā kārta tiks pabeigta 2013. gadā, kad gāzes cena plašākai publikai vēl nav zināma, bet ir zināms, ka 2012. gadā bez atlaidēm tā bija 486 USD, bet ar atlaidēm 413 USD par tūkstoš kubikmetriem. Un ir AS Latvijas gāze norādes, ka, neatliekot gāzes tirgus liberalizāciju, gāzes cena varētu kāpt pat par 20% (tātad līdz apm. 495 USD/1000m3 atlaižu piemērošanas gadījumā). Lai gan – kurš gan var pateikt, kas īsti ir gāzes cenas atlaide un kurš, kā un ar kādiem noteikumiem nosaka tās apjomu?
Oksimorons Nr. 3: Lejupejoša izaugsme
Elektroenerģijas patēriņš un tā prognozes teorētiski ir tie parametri, kas pārvades sistēmas operatoram (Latvijā – AS Augstsprieguma tīkls) dod iespēju modelēt nākotnē nepieciešamās elektrības ražošanas jaudas un izdarīt secinājumus, vai jābūvē jaunas elektrostacijas. Ekonomiskās lejupslīdes laikā prognozes par patēriņa pieaugumu tika būtiski koriģētas, piemērojot konservatīvu attīstības scenāriju – patēriņa pieaugums būs, taču ļoti pakāpenisks un mērens. No 2005. līdz 2008. gadam elektrības patēriņam bija augšupejoša tendence, 2005. gadā tērējot 7 teravatstundas (TWh), bet 2008. gadā gandrīz 7,8 TWh. Savukārt 2009. gadā patēriņš nokritās gandrīz līdz 2005. gada līmenim, sasniedzot 7,2 TWh. 2010. gadā patēriņš pakāpās līdz 7,5 TWh, 2011. gadā atkal kritās līdz 7,3 TWh.
Acīmredzot 2010. gadā, pieņemot lēmumu par TEC-2 otrās kārtas būvniecību, tomēr bija optimistisks noskaņojums par elektroenerģijas patēriņa pieaugumu, kas 2009. gadā uzrādīja kritumu. 27. martā AER forumā izskanēja vairākas tēzes par to, kas varētu palielināt elektrības patēriņu. Jau iepriekš minētais kungs Petrovs pauda, ka dzelzceļa elektrifikācija palielinātu elektrības patēriņu līdz 20% no kopējā. Tas ir ļoti ievērojams skaitlis, kas var raisīt nopietnas cerības elektrības ražotājiem. Tomēr ticami, ka patēriņa pieaugums būtu krietni mazāks.
2011. gadā pēc Ārvalstu investoru padomes Latvijā Transporta darba grupas lūguma veikta izpēte ļāva izdarīt dažus secinājumus, kas tika darīti zināmi arī Latvijas valdībai ĀIP un valdības gadskārtējās sarunās. Transporta sektors Latvijā 2010. gadā patērēja 1,7% no kopējā elektrības patēriņa. Īstenojot vērienīgu transporta sektora elektrifikāciju, patēriņš varētu augt līdz 5% no kopējā elektroenerģijas patēriņa Latvijā.
Dzelzceļa elektrifikācija radītu papildu patēriņu aptuveni 300 GWh apmērā. Šāds patēriņa pieaugums nedaudz pārsniedz pusi no Rīgas TEC–2 rekonstrukcijas pirmās kārtas elektriskās jaudas pieauguma. Ja visus transportlīdzekļus, ko Latvijā darbina ar fosilo kurināmo, apmainītu pret elektriskajiem, patēriņam varētu pievienot aptuveni 1 TWh elektrības. Lai šādu patēriņa pieaugumu apmierinātu, būtu vajadzīga aptuveni 130 MW elektroenerģijas ražošanas jaudas, kas darbotos 8000 stundas gadā.