Foto: Chris Murphy
Man jau sen ir bijusi vēlme runāt par NVO zīmolu, tomēr ne vienmēr ir bijusi pārliecība, ka to varu darīt – galu galā es neesmu NVO direktore vai mārketinga un PR gurū. Tomēr vairāku notikumu virkne ir veidojusi manī drosmi to darīt. Galu galā, es esmu daļa no nevalstiskā sektora nu jau 7 gadus un pieredzēts ir ne mazums sasniegumu un kļūdu gan savā organizācijā, gan citās. NVO sava zīmola veidošanai pievērš mazu uzmanību, jo tam vienkārši nepietiek laika. Tomēr tas nav attaisnojums.
Kas ir zīmols? Tas nav ne logo, ne reklāma, bet gan tas, kas veidojas cilvēka prātā tad, kad viņš dzird organizācijas nosaukumu. Ja Jums ir pastiprināta interese par to, iesaku ieskatīties Krišjāņa Papiņa blogā parbrendu.lv
Varbūt pēdējā laikā būsiet pamanījuši, ka pa internetu ceļo t.s. memes par to, ko tu domā par savu darbu un kā tas nesaskan ar citu cilvēku viedokli par to, ko tu dari. Viens šāds ir arī par nevalstisko sektoru:
Pajautājiet draugiem un paziņām! Vai tā ir ekspertīze? Cilvēktiesības? Soross? Aukliņas ap roku? Brīvdomātāji? Tusiņš un ballīte? Un tagad pajautājiet pats sev – kādas asociācijas jūs gribētu, lai jūsu NVO rada?
Šis ir sarežģīts temats, ko es turpināšu nelielā blogu sērijā un es ļoti vēlētos, lai jūs komentāros pateiktu, ko par to domājiet un kā to dara jūsu organizācija.
Sāksim ar, manuprāt, pašu nozīmīgāko. Vai jums ir skaidra misija un mērķi un iemesls, kāpēc jūs to dariet? Noteikti lielākā daļa tagad māj ar galvu. Bet tagad daudz viltīgāks jautājums – cik labi to zina pārējie darbinieki? Un kā ar brīvprātīgajiem? Un praktikantiem? Un apkopēju?
Tie, kas pie pirmā jautājuma nemāja ar galvu apstiprinoši – varu ieteikt metodi, kā nonākt līdz organizācijas misijas definīcijai.
Kas tas būtu? Vīrietis vai sieviete? Cik viņam vai viņai būtu gadu? Kāda būtu izglītība? Vaļasprieki? Kādas grāmatas viņš vai viņa lasītu?
Man pavisam nesen sanāca būt pasākumā, kuru organizēja kāda NVO. Kad kāds no apmeklētājiem reģistratorēm pajautāja, kas to organizē, viņām nebija ne jausmas. Tas izklausās ļoti profesionāli, vai ne? Tāpat kā projekta vadītājam ir jābūt skaidrībai par to, kas ir finansējis projektu, arī sekretārei, kas atbild uz telefona zvaniem, ir jābūt skaidrībai par to, kādus projektus organizācija īsteno. Tad, kad es dodos uz konferenci, es nepārstāvu savus pētījumus un darbības jomu, es pārstāvu PROVIDUS, tādēļ esmu informēta tikpat labi kā par saviem, tā par kolēģu projektiem un darbības jomām. Un tad, ja gadās kāds interesants kontakts, kas darbojas, piemēram, krimināltiesību jomā, es pavisam droši varu vispārīgi izstāstīt par mūsu pēdējām aktivitātēm, lai gan tās ir tālu no tā, ko daru ikdienā.
Jautāsiet, kā to panākt? Pietiekoši būs sarīkot darbinieku sapulci, kas notiks reizi nedēļā un kurā darbinieki pastāstīs par to, ar ko nodarbojas. Tas ļaus kopīgi plānot pasākumus, dot savu pienesumu citu darbinieku projektos ar padomiem vai kontaktiem un kopumā pārredzēt laukumu, kurā attiecīgā NVO darbojas.
Otra lieta – vai misija ir saprotama visiem? Tai ir jābūt skaidri noformulētai, īsai un jebkuru materiālu (bukleti, apraksti, prezentācijas, u.t.t.) centrā. Paskatieties kritiski – vai misija satur profesionālus terminus, kas citiem nav saprotami? Vēl viens padoms – sākt nevis ar to, kad esiet dibināti un ko dariet, bet gan ar iemeslu KĀPĒC.
Kāpēc KĀPĒC? VIDEO!
Atcerieties –
un atliek vien cerēt, ka šis kāpēc būs tuvs viņa sirdij vai filosofijai.
Tas liek nonākt pie nākamā lielā punkta – organizācijas mājaslapas, kur tam visam ir jābūt formulētam. Neliels tests:
1.Vai organizācijas kontakti ir viegli atrodami?
2.Vai kontakta epasts ir info@organizacija.lv vai reāla persona?
3.Vai ir pieejami bankas dati?
4.Vai ir viegli atrodama finanšu informācija par saņemto finansējumu?
5.Vai ir redzami darbinieki?
6.Vai ir pieejams darbinieku CV?
7.Vai ir redzamas darbinieku fotogrāfijas?
8.Vai ir informācija par realizētajiem projektiem?
9.Vai vismaz pamata informācija ir pieejama angļu valodā?
10.Vai ir redzami dati par partneriem vai atbalstītājiem?
Pareizās atbildes un iemesli, kāpēc tās ir pareizās atbildes:
1.Ja nav kontaktu, nav ticamības tam, ka tā ir īsta organizācija. Interesenti Jūs nevarēs atrast, tāpat arī, piemēram, partneri vai ziedotāji.
2.Neviens nevēlas kontaktēties ar robotu. Cilvēki grib redzēt sev priekšā īstu cilvēku un rakstīt epastu nevis ar uzsaukumu ‘A.god., /Ļ.cien,’, bet gan, piemēram, ‘Labdien, Agnese!’
3.Bankas konta esamība rada uzticamību tam, ka tā ir īsta, nopietna organizācija.
4.Cilvēkus interesē tas, no kurienes nevalstiskais sektors saņem finansējumu. Tas ir saistīts ar vispārēju neuzticēšanos filantropijai kā tādai un organizācijām, kuras nodarbojas nevis ar uzņēmējdarbību, bet daudz netveramākām lietām.
5.Tas, vai mājaslapā ir atrodami darbinieki, parāda, ka tā ir īsta organizācija, kurā strādā īsti cilvēki.
6.Darbinieku CV parāda organizācijas darbības jomas un liecina par profesionalitāti.
7.Fotogrāfiju pieejamība ļauj cilvēciskot organizāciju, padarīt to reālu.
8.Sociālās uzticēšanās faktors nosaka to, ka, ja izskatās, ka organizācija nav īstenojusi nevienu projektu, neviens īsti viņu negribēs sev par partneri. Jābūt vismaz pamata informācijai par īstenotajiem projektiem, to mērķiem un galvenajām aktivitātēm. Tas ir svarīgi ne tikai finansētājiem, bet arī palīdz atrast nākotnes potenciālus partnerus.
9.Arvien vairāk projektu konkursu pieprasa starptautiskas partnerības. Ja organizācijas mājaslapā nav nekādas informācijas angļu valodā, samazinās iespējamība, ka kāds to uzrunās kopīgiem projektiem vai uzticēsies profesionalitātei.
10.Atkal jau sociālās uzticēšanās faktors – ja organizācijai ir daudz partneru un atbalstītāju (vēlams, lai tie turklāt būtu zināmi citiem un ietekmīgi), tas rada labu iespaidu un iemeslus nākotnes sadarbībai. Jo visi sev vēlas ietekmīgus draugus.
Vēlreiz atgādinu – būšu priecīga izlasīt Jūsu pieredzi komentāros. Nākošnedēļ – par to, kā savu NVO veidot par nozares ekspertu.