Politisko partiju kongresos parasti tiek teiktas runas par daudziem un dažādiem jautājumiem. Dažkārt politiķi šajās runās vērtē arī Satversmes un konstitucionālās politikas jautājumus. Šādā kontekstā neapšaubāmi nozīmīga un spoža bija Kristiānas Lībanes-Šķēles runa Tautas partijas kongresā.

Pievēršoties tieši konstitucionālās politikas jautājumiem, runātāja skāra vairākus būtiskus jautājumus.

Runā citastarp Kristiāna Lībane-Šķēle uzsvēra:

“Šis ir partijas kongress un man nav ne laika, ne iespēju referēt par jaunāko laiku Valsts Prezidentu tikumiem un trūkumiem, izmantotām un garām palaistām iespējām, kādas nepašaubāmi ir visās prezidentūrās.
Ko es vēlos teikt, uz ko aicināt, ir tas, ka Latvijas politiķiem jāmeklē un jāatrod veids, kādā ievēlēt politiski pieredzējušu Valsts Prezidentu.

Lai gan Satversmes 53. pants definē šo amatpersonu par tādu, kas politisku atbildību nenes, citi tās panti skaidri vedina domāt, ka šim cilvēkam nepieciešama politiska pieredze, kas ļautu viņam :
– izvērtēt likumus pirms parakstīšanas,
– spriest par politisko situāciju un vērtēt premjeru kandidātus pirms uzdot kādam sastādīt valdību,
– galu galā analizēt politisko spektru pirms lemt par to, kā rīkoties, ja pastāv doma rosināt Saeimas atlaišanu.

Un nevajag jaukt politisku pieredzi ar politiskām simpātijām. Otrās ir uz prezidentūras laiku jānoliek malā, bet pirmā – jāliek lietā.
Domāju, ka, lai sasniegtu mērķi tikt pie politiski pieredzējuša Valsts Prezidenta, kardinālas izmaiņas Satversmē veikt nav nepieciešams. Ja iespējams, būtu vienkārši jāpietuvina Valsts Prezidenta ievēlēšanas laiks kārtējām Saeimas vēlēšanām. Tas politiski pieredzējuša cilvēka ievēlēšanu padarītu ticamāku. Garantēt to, protams, var tikai Saeimas politiskā griba. Taču politiķu vidū dziļi iesakņojies uzskats par to, ka panākt vairākuma vienošanos par politiska Valsts Prezidenta ievēlēšanu ir bezcerīgi, atņem pašiem politiķiem brīvību izvēlēties kandidātus no daudz plašāka personu loka.”

Šis runas fragments iezīmē interesantu paradigmas maiņu konstitucionālajā politikā. Līdz šim pēc Satversmes darbības atjaunošanas bija radusies dīvaina ieraža izvairīties no politiķa ievēlēšanas Valsts prezidenta amatā, dodot priekšroku iepriekš ar politiskajiem procesiem cieši nesaistītiem inteleģences pārstāvjiem. Lai gan starpkaru Latvijā Valsts prezidenta amatā tika ievēlēti politikā ļoti pieredzējuši sabiedriskie darbinieki – Jānis Čakste, Gustavs Zemgals un Alberts Kviesis.

Satversme savā lakonismā noteic, ka “par Valsts prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis četrdesmit gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar dubultpilsonību.” (Satv. 37.p.) Pirms grozījuma šajā Satversmes pantā prasības bija vēl mazākas – par Valsts prezidentu varēja ievēlēt personu, kura sasniegusi četrdesmit gadu vecumu.

Satversmes normas var lasīt dažādi. Gan kā praktiskus instrukcijas līmeņa priekšrakstus, gan kā konkrēti formulētus augstas abstrakcijas līmeņa principus. Arī Satversmes 37. pantu sākotnējā redakcijā varēja lasīt dažādi.

Ierasti tas ticis lasīts kā instrukcijas priekšraksts – nepieciešams pārbaudīt, vai kandidātam ir vismaz četrdesmit gadi, un var ievēlēt. Taču to varēja lasīt arī kā principiālu prasību visas Satversmes kontekstā.

Satversme balstās uz demokrātiskas tiesiskas valsts konceptu, kura centrā ir valsts pilsonis, kas aktīvi izmanto savas politiskās tiesības līdzdarboties valsts darbībā. Satversme šo līdzdalību valsts darbībā iedala atkarībā no personas vecuma. Visupirms astoņpadsmit gadu vecumā pilsonis iegūst tiesības vēlēt Saeimu, proti, izlemt, kuri tautas vārdā pārvaldīs valsti. Divdesmit viena gada vecumā pilsonim jau ir iespēja pašam kandidēt par Saeimas deputātu.

Valsts prezidenta amats ir augstākais politiķa amats valstī. Un uz šo amatu var pretendēt četrdesmit gadu vecumā. Ja pilsonis sācis politikā darboties kopš divdesmit viena gada, līdz četrdesmit gadu vecumam viņš jau ir ieguvis politisko pieredzi, sabiedrības atpazīstamību un uzticību. Tāpat viņš ir apliecinājis spēju ilgstoši iegūt un saglabāt sabiedrības uzticību.

Ja Satversmes tēvi nebūtu rēķinājušies ar Valsts prezidentu kā pieredzējušu politiķi, tad nebūtu bijis nepieciešamības noteikt, ka viņam jābūt vismaz četrdesmit gadus vecam. Tad jau varētu noteikt, ka Valsts prezidenta amatu var ieņemt tāpat kā Saeimas deputāta amatu no divdesmit viena gada.

Iespējams, ka Kristiānas Lībanes-Šķēles rosinātā konstitucionālā diskusija par Valsts prezidenta ievēlēšanu varētu rezultēties tajā, ka nākamajās Valsts prezidenta vēlēšanās tiek ievēlēts valsts galva atbilstoši starpkaru perioda prakses tradīcijām, nevis mūsdienu ieražu stilā.