Ar pārliecinošu balsu vairākumu 4. novembrī par ASV prezidentu tika ievēlēts Baraks Obama. Atliek vien viņam novēlēt veiksmes, jo to viņam nudien vajadzēs mēģinot savaldīt četrgalvaino politikas izaicinājumu hidru:

1. Finansiālā krīze – biržas rādītāji joprojām lēkā gluži kā hiperaktīvs ķengurs, un ir skaidrs, ka globālā ekonomiskā krīze var būt viens no nopietnākajiem pārbaudījumiem jaunā prezidenta politiskajam briedumam un pieredzei, kā arī pacietībai. Ir palikušas aptuveni 77 dienas līdz prezidents Obama stāsies amatā. Līdz tam laikam pie varas būs vēl joprojām Dordžs Bušs Jaunākais. Pieredzi grūtu lēmumu pieņemšanai var aizvietot pieredzējuši padomdevēji, kuru Obamam netrūkst.

2. Karš Irākā un Afganistānā ir divi visnopietnākie ārpolitiskie uzdevumi Obamam, kuri pārbaudīs viņa spējas ārpolitikā un tur nu ar šarmu, daiļrunību un runām par izmaiņām vien nepietiks. Diplomātijā no svara ir spēja viest uzticība, saskatīt iesaistīto pušu intereses un tās balansējot aizstāvēt ASV intereses.

3. Mainīgā ārpolitiskā vide – arvien nozīmīgāku lomu sāk spēlēt Krievija un Ķīna, Irānas kodolieroču programma, turpat vai nebeidzamais Vidējo Austrumu konflikts – atklāti sakot šis uzskaitījums līdzinās ar vien vairāk septiņiem neiespējamajiem Hērakla varoņdarbiem. Diplomātija var noderēt, jo sabiedrotie kaut vai Irānas krīzes noregulēšanā ir ārkārtīgi nepieciešami. Bet kā diplomātisku pieeju attiecībā pret Krieviju uztvers Polijas, Baltijas valstu un pārējo Krievijas kaimiņvalstu līderi?

4. Veselības aprūpes sistēmas reformēšana var ievilkties, pat ja Demokrāti ir vairākumā gan Senātā, gan Pārstāvju palātā. Kongresa Demokrāti, veselības aprūpes industrija un eksperti nav pat tuvu vienprātībai jautājumā par to, vai un kā reformēt veselības aprūpes sistēmu. Tanī pašā laikā tieši veselība ir viens no amerikāņu labklājības pamatakmeņiem.

Šeit uzskaitītie uzaicinājumi ir tikai daži, kurus Obamam vajadzēs risināt stājoties amatā. Papildus visam – sakāpinātās cerības uz radikālām izmaiņām gan mājās, gan ārzemēs. Vienas partijas dominance likumdevējvaras un izpildvaras nozarojumos ir interesanta parādība, tomēr tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Negatīvs piemērs irturpat vai paralizējoša nevienprātība politikas jautājumos, kas valdīja pēc Bila Klintona ievēlēšanas, kad Demokrāti bija vairākumā Kongresā. Vai arī turpat vai bīstamā vienprātība, kas valdīja Džordža Buša Jaunākā laikā, kad Republikāņu dominētais Kongress bez būtiskas kritikas pieņēma daudzus Buša administrācijas likumprojektus.

Obamam es vēlu veiksmi, bet mums pārējiem – stoisku mieru vērojot viņa cīņu ar uzskaitītajiem izaicinājumiem.