Vakardienas nemieri Rīgā pavisam noteikti aizēnoja pirms tam notikušo demonstrāciju – jā, radio ziņās dzirdēju, ka Rīgā notiekot demonstrācija, tomēr šorīt rīta vēstīs bija par nemieriem, kaut kas tika minēts par to, ka Latviju ir sāpīgi piemeklējusi globālās finansu krīzes sekas, ka esam nospiesti uz ceļiem Starptautiskā valūtas fonda priekšā un ka valsts sektorā strādājošajiem esot aizkavējušās algu izmaksas. Nu tīrās šausmas, es pie sevis nodomāju, nez kā tad vidusmēra svensons uztver šādu ziņu – ka mēs esam kaut kāda nabadzīga banānu republika, kurā lumpeņproletariāts rīko dumpjus un nemierus? Ka mēs esam līdzīgs Eiropas rūpju bērns kā Grieķija? Vai ka mums ir tik nežēlīgas sociālās un etniskās problēmas kā imigrantu geto Francijā?
Atklāti sakot, vidusmēra svensons pat nebija par to neko dzirdējis. Tas ir, vismaz tie vidusmēra svensoni, kurus es šodien satiku darbā. Izņemot manu kolēģi Jānu, fakultātes marksistu, kurš pēta antifašistiskās kustības un kuram jauniešu nemieri ir maizes avots. Tur nu ārlietu ministram Riekstiņam tiesa – nekāds destruktīvs iespaids uz Latvijas tēlu pasaulē nav radīts. Vismaz vēl ne – jo avīzes visticamāk rakstīs par notikušo tikai rīt.
Bet kā tad es īsti jūtos par šo pavērsienu Latvijā, dzīvodams šeit Zviedrijā? Atklāti sakot, esmu pārsteigts, ka kaut kas tāds nenotika jau agrāk. Bet acīmredzot latviešu tauta ir īpaši adaptētiesspējīga, jo valdības korupcija, nekompetence un varas sāta sajūtas trūkums taču tika paciesta itin labi. Vismaz līdz šim. Piemēram, Ventspils finansētā ZZS vēl joprojām ir reti populāra partija, kas manī rada neparastu izbrīna sajūtu, jo manās acīs tā simbolizē tādu valsts kriminalizāciju, par kuru šasminājos klausoties antropoloģijas lekcijas par Āfriku Upsalas Universitātē.
Pārsteigts esmu, ka nemiernieki bija jaunieši, ka nemieri izskatījās vairāk vai mazāk organizēti un iepriekš plānoti un ka tiem idejiski bija tik neskaidra saistība ar demonstrāciju. Tādēļ uzskatu, ka Godmaņa kritika Štokenbergam un kompānijai bija pilnīgi nepamatota – es saprastu, ka Godmanis varētu tā trakot, ja vēl nemiernieki būtu klaji izklieguši anti-korupcijas vai sociālistiskus saukļus. Kur nu! Latvijā nav šķiru sabiedrības, precīzāk, manuprāt, Latvijā nepastāv nekādas šķiriskas identitātes.
Tāpat pārsteigumu rada arī Iekšlietu ministra rīcība – krīzes brīdī nu galīgi nav laika sūtīt indīgas īsziņas saviem politiskajiem oponentiem. Vai tad tiešām viss bija zem kontroles? Vai arī Segliņam vienkārši nerūpēja, lai viss būtu zem kontroles? Lai nu kā – ārkārtīgi dīvaina rīcība, un tas vēl ir maigi teikts. Lieki teikt, ka notikušais demonstrē Iekšlietu ministra nekompetenci un takta sajūtas trūkumu, bet tas laikam jau nav nekas jauns Latvijas politiskajā ainavā.
Patiesi, jo visvairāk man tomēr laikam ir žēl garām palaistās iespējas. Datuma simboliskums bija tik uzmācīgs, ka, manuprāt, ir jābūt ārkārtīgi neapdāvinātam, lai neizspēlētu vēstures iedalītos trumpjus. Bet par kompetentu un aizrautīgu politiķu trūkumu nevajadzētu satraukties – Latvijas politiskā kultūra ir tik jauna, ka talantīgi politiķi vēl nav paspējuši sevi pieteikt politikā. Un te man gribētos nepiekrist Ralfam Vīlandam, ka Latvijā esot pārāk daudz politologu, kas nevēloties iesaistīties politikā, lai to patiesi mainītu.
Tāda attieksme pret politologiem man atgādina manu vecmāmiņu, kura pirms astoņiem gadiem uzzinājusi, ka studēju politikas zinātni, man ar šausmām acīs prasīja vai tad es tagad taisos kļūt par politiķi. Lai nu kam bet Vīlanda kungam vajadzētu lieliski zināt, ka ir atšķirība starp politikas zinātni un politiku kā profesiju.
Turklāt kas pēc viņa domām ir Pabriks tādā gadījumā? Traktorists? Un kāds tieši ir viņa pozitīvais pienesums Latvijas politikā? Artis Pabriks bija fantastisks politologs līdz izlēma, ka viņam jāiet politikā. Atklāti sakot, man vienmēr šķita, ka viņš Latvijas politikā bija noderīgāks kā politologs, nevis politiķis – viņš lieliski prata analizēt procesus un politiku. Bet izteiktas analītiskās prasmes, kas parasti piemīt zinātniekiem, vēl nenozīmē, ka politologi automātiski ir talantīgi politiķi – spēj pamanīt un izmantot iespēju logus. Un šeit man jāsaka, ka Vīlanda kungam vajadzētu atdarīt acis – mums jau ir gana netalantīgu politiķu.