Raksts

Mēs uz viļņa


Datums:
29. jūlijs, 2008


Autori

Dita Arāja


Zināmas un nezināmas vai vismaz apšaubāmas izcelsmes miljoni, sevis parādīšana vairāk nekā citu apskatīšana, uz bezgaumības robežas balansējošs glamūrs, brendu parāde un tīksmināšanās par atrašanos „VIPu” pulciņā. Tas ir Jaunais vilnis.

Un tie esam mēs paši. Jo Jaunais vilnis – tā ir mūsu ikdienas, mūsu attieksmes pret dzīvi, sevi, citiem un valsti kvintesence. Viss kopā, viss vienā vilnī, tāpēc hiperbolizēti un tāpēc – tik derdzīgi.

Es Jauno vilni neskatos. Es šo pasaku pietiekami vīzdegunīgi, jo jau dienām ilgi esmu strīdējusies ar kolēģēm, mēģinot pierādīt, ka tautībai te nav nozīmes. Respektīvi, ne jau tas mani tracina, ka Krievija te svin savus „estrādes” mūzikas svētkus. Mani tracina, ka tas joprojām notiek tik ārprātīgi padomiskā garā, ka uzviļņo tādas griezīgas atmiņas un reizē arī tāda pilnīga apjausma par to, ka mēs jau patiesībā no mūsu padomiskās pagātnes nekur tālu neesam tikuši.

Jā, tādā ziņā vilnis ir labs lakmusa papīrs mums pašiem un mūsu „demokrātijas sasniegumiem”. Ko tad esam ieguvuši šajos gandrīz divdesmit neatkarības gados? Mums ir Baltezers un daudzi citi privātmāju rajoni, kur mēs demonstrējam mājas, ko par neatkarības laikā sapelnīto naudu spējam uzsliet – ar torņiem un tornīšiem, ar balkoniem un balkoniņiem, ar sētām un sargu būdām, ar strūklakām un rūķiem pagalmos, ar lodziņiem, kas drīzāk līdzinās šaujamlūkām, ar visu iespējamo un neiespējamo stilu sajaukumu, kur galvenais – lai tik būtu cakaināk, bāgātīgāk, pompozāk, lai citi redzētu, ka neesam vakarējie, ka mums ir nauda un mēs to nežēlojam kruzuļos un cakās.

Mums ir Jomas iela, kur brīvdienās defilē dāmas brendu džinsos ar smailpapēžu un smailpurnu kurpītēm vai zābaciņiem un sunīšiem uz rokas. Ir redzēts, ka šādas dāmas iemaldījušās arī, piemēram, Rundāles pilī un arī – ar sunīti uz rokas. Un viņu pavadoņi reti vairs ir tērpušies treniņbiksēs un baltās botās, bet varbūt zem krekla kādam vēl ir tomēr zelta ķēde – jo smagnējāka, jo labāk. Mums ielās ir dārgas mašīnas un attiecīga braukšanas kultūra – un ir jau saprotams, jo, ja tu sēdi tādā baigi krutā džipā, tad pasaule ir tālāk pārredzama, tu traucies to baudīt un tādos brīžos tevi kaitina tās mazās seno gadu izlaidumu „blusiņas”, kas velkas pa Šlesera nesalabotajām ceļa bedrēm, kurām tu ar savu spēkratu vienkārši pāri pārlido. Un mums ir jūra un kāpas, kas, lai neizskatītos tik mežonīgi kailas un vienkāršas, pavisam noteikti ir jāapbūvē un – pēc iespējas blīvāk, jo kā gan citādāk mēs parādīsim, cik patiesībā bagāti mēs esam?

Jā, un vēl mums ir nu ļoti sakopta Ventspils – visa vienā bruģī un ziedos, jo vispār jau latvieši ir puķu cilvēki. Un mums ir arhitektoniski nu ļoti gaumīgi mākoņi. Un mums ir lidosta, dzelzceļš un pasts, kas attīstās raķetes un varbūt pat gaismas ātrumā, un vēl tūlīt, tūlīt mums būs Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris, kaut arī, lai to oficiāli iegrāmatotu, mums nāksies mainīt šādus tādus normatīvus, kas pilnīgi muļķīgi nosaka, cik burti drīkst būt ielu nosaukumā. Un vēl mums ir arī privātās dzīves žurnāli, kuru dzeltenajās lapās mēs varam apskatīt un vairāk vai mazāk paskaust tos, kam šajā dzīvē ir veicies labāk nekā mums. Tos, kuriem ir skapji un vannas istabas, ko nav kauns parādīt glancētajos žurnālos, tos, kas „VIPu” ballītēs priecājas uz nebēdu, baudot to smalkāko barību un tos smalkākos dzērienus, kas vien ir dabūjami uz zemēm un ārpus tām.

Un tad es vairs nespēju pārmest Lilitai un Valdim, kas, beidzot, beidzot pēc ilgiem tiekšanās gadiem nokļuvuši uz viļņa, nespēj slēpt laimīgi uzvarošo smaidiņu. Beidzot, beidzot arī viņi ir nokļuvuši vidē, ko saprot, viņi ir nokļuvuši dzīves viducī, tur, kur jau gadiem silti gaidīti viesi ir Ainārs un Ingrīda, kur tautas mīlestību bauda Raimonds un Laima. Jaunajā vilnī mēs tieši un nepastarpināti sajūtam, kas esam paši. Cik lieli un vareni. Cik nozīmīgi. Cik veiksmīgi. Mēs esam.

Un tad vairs nav nozīmes tam, ka vispār jau mūsu nozagtā Latvija ir viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā, jo toties mūsu galvaspilsēta ir viena no dārgākajām pilsētām pasaulē. Tad vairs nav nozīmes tam, ka inflācija nevis tikai kāpj, bet ar joni skrien, lec un aulekšo uz augšu, tikai uz augšu. Un tad vairs nav nozīmes tam, ka mūsu partijas sev būtībā nopērk vietas parlamentā, un vairs nav nozīmes tam, ka mums tiesās ir ķēķa sarunas, bet galvaspilsētas pašvaldībā – štramma būvniecība. Tad vairs nav nozīmes tam, ka paši sitam un bieži arī nositam savus bērnus un ka vēl dzīvi palikušie nezina mūsu valsts jaunāko vēsturi, toties, ļoti iespējams, drīzumā visi tiks piespiedu kārtā sadzīti dziedāt koros varbūt par to, ka varen skaista ir mūsu zeme dzimtā, mūsu valsts un tās vadoņi. Jo vadoņu un skaisto, pozitīvo notikumu kults ne pēc līdakas, bet valdošo partiju pavēles jau ir sācies lielākajā daļā mūsu mediju, un mūsu pilsoniskā sabiedrība, kuru tik savtīgi centās veidot daži aizdomīgi ārvalstu miljardieri, tomēr ne tikai nav vis izveidojusies, bet vēl vairāk – pavisam drīz, cerams, būs bankrotējusi, lai mēs brīvi varam baudīt savu bagātību un visvarenību. Lai mūs netraucē. Lai mēs esam uz viļņa, vienalga – jauna vai veca, bet uz viļņa, kurš gan, starp citu, dažkārt var būt vilinošs, bet – tik maldīgs. Kurš gluži vienkārši paņem, uzmet un noslīcina.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!