Raksts

Mazāk skaistu vārdu, vairāk rīcības


Datums:
21. marts, 2012


Autori

Dita Arāja


Foto: stunned

Intervija ar Pārresoru koordinācijas centra vadītāju Mārtiņu Krieviņu.„Es varu sabiedrībai garantēt, ka mēs izmantosim visu savu profesionālo kompetenci, lai šo NAP izstrādātu kvalitatīvi. To, vai tas paliks vai nepaliks plauktiņā, rādīs laiks.”

Latvijā tieši patlaban notiek svarīgs process — ir sākusies „Nacionālā attīstības plāna 2014-2020” izstrādāšana. To vada Pārresoru koordinācijas centrs (PKC), kas ir tieši pakļauts Ministru prezidentam. Valdība jau ir apstiprinājusi Nacionālā attīstības plāna (NAP) trīs prioritātes: „Cilvēka drošumspēja”, „Tautsaimniecības izaugsme” un „Izaugsmi atbalstošas teritorijas”. 20. martā valdība arī vienojās, ka iepriekš pieteiktā vadmotīva „Gudra izaugsme” vietā tomēr NAP būvēs uz vadmotīva „Ekonomikas izrāviens”.

Kas katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāzina par NAP?

Par NAP Latvijas iedzīvotājiem, es teiktu, ir jāzina trīs galvenās lietas. Pirmā — tas ir plānošanas dokuments, kas noteiks, kā mēs dzīvosim no 2014. līdz 2020. gadam. Otra lieta — NAP vēl nav gatavs. Vienīgais — ir bijusi vienošanās par trim lielajiem virsrakstiem — kādas varētu būt konceptuālās prioritātes. Un trešā lieta — Latvijas iedzīvotāji ir ļoti laipni aicināti sūtīt savus komentārus un aktīvi līdzdarboties NAP sagatavošanā. Jo patlaban, kad valdība ir konceptuāli atbalstījusi trīs prioritātes, ir izveidotas trīs darba grupas, kas strādās pie NAP izveidošanas, un, jo vairāk būs dažādu viedokļu un priekšlikumu, kam NAP vajadzētu būt, jo vieglāk un kvalitatīvāk mēs varēsim šo dokumentu uzrakstīt.

Mārtiņš Krieviņš,
Foto – LTV ziņas

Kas ir cilvēki — eksperti, kas patlaban domā, kādam būt NAP? Un kāds ir pats NAP rakstīšanas process?

Patlaban ir četri eksperti, kas ļoti aktīvi strādā pie NAP. Viens no tiem — Pēteris Vilks. Tas ir cilvēks, kas ir līdzdarbojies ilgtspējīgas attīstības stratēģijas „Latvija 2030” izstrādē un tika pārcelts uz Pārresoru koordinācijas centru no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas. Viņš ir arī bijušais Konkurences padomes priekšsēdētājs un Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks — cilvēks ar ļoti lielu pieredzi gan valsts pārvaldē, gan privātajā biznesā. Otrs eksperts ir Jānis Zvīgulis, kas patlaban doktorantūrā studē ekonomikas zinības un vairāk ir pievērsies jautājumiem par investīciju piesaisti. Viņam arī ir pieredze valsts sektorā, aktīvi strādājot Finanšu ministrijā ar jautājumiem, kas skar vidēja termiņa budžetu un rezultatīvo rādīju sistēmas sagatavošanu valsts pārvaldē. Trešais eksperts ir Māra Sīmane. Viņa ir pieaicināta komandā, ievērojot viņas pētniecisko darbību cilvēkdrošības jautājumos. Tas ir cilvēks, kas samērā labi pārzina nevalstisko (NVO) organizāciju vidi un spēj satīklot un iegūt labākos priekšlikumu no NVO, un spēj mežonīgajā dziņā pēc peļņas, pēc jaunām darba vietām saredzēt arī cilvēku. Un ceturtais eksperts ir Inese Stūre — ģeogrāfijas zinātņu doktore, pasniedz Ģeogrāfijas fakultātē un ir ar ļoti plašu pieredzi reģionālās attīstības jautājumos. Tie ir būtībā galvenie cilvēki, kas ir sagatavojuši mūsu pirmo dokumentu, kas saucas „NAP prioritāšu pamatojuma ziņojums”.

[NAP rakstīšanas] process notiek ļoti secīgi — tas ir samērā klasisks politikas analīzes process. Sākam ar to, ka apzinām esošo situāciju, identificējam galvenās problēmas un mēģinām sadalīt, kas ir galvenie cēloņi un kas — sekas, lai necīnītos ar sekām, kas, kā mēz zinām, ir pilnīgi bezjēdzīgs pasākums. Un tagad kopā ar darba grupām mēģināsim pētīt, kā problēmu cēloņus iespējams novērst, lai mēs virzītos uz Latvijas ilgtermiņa mērķiem, kas nosprausti stratēģijā „Latvija 2030”. Un vienlaikus skatoties, ko Latvija kā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts ir apņēmusies izdarīt līdz 2020. gadam saistībā ar stratēģiju „ES 2020”.

DROŠS CILVĒKS

Visneskaidrākā no trim prioritātēm droši vien ir „Drošumspēja” un visi jautājumi, kas ar to saistīti. Kā jūs paskaidrosit, par ko īsti ir šis stāsts?

Ja mēs paskatāmies uz statistiku un parunājam ar cilvēkiem Rīgā un reģionos, mēs redzam, ka cilvēki lielā mērā ir nolaiduši rokas un netic, ka kaut kas varētu mainīties. Drošumspēja kā koncepts paredz, ka cilvēki tic saviem spēkiem un savām iespējam, ka viņiem ir, nelatviski runājot, toolkit un viņi var justies droši, neskatoties uz pārmaiņām, kas notiek ārējā vidē. Un tad mums ir jāskatās ne tikai uz to, kas notiek Latvijā, bet daudz plašākā mērogā — kas notiek Eiropā un pasaulē. Prognoze, ko izsaka ļoti daudzi, ir, ka neskaidrība par pasaules ekonomisko un sociālo attīstību tikai pieaugs. Tie laiki, kad viss bija skaidrs daudzus gadus uz priekšu, ir pagājuši, un šī iemesla dēļ mums liekas svarīgi iedot katram no cilvēkiem drošumspēju par savu rītdienu.

Tas sevī iekļauj vairākus konkrētus aspektus. Viena no galvenajām lietām viennozīmīgi ir izglītība. Ja mēs paskatāmies statistiku un dažādus pētījumus, izglītība nosaka ļoti daudz — vai tu esi spējīgs ātri piemēroties, iegūt darbu, vai tavs darbs būs labi vai slikti apmaksāts. Nākamais, par ko jārunā, ir nodarbinātība — kā valsts var veicināt nodarbinātību, īpaši cilvēkiem, kam ir zema drošumspēja un kas nejūtas par sevi pārliecināti. Un, protams, aspekti, kas saistīti ar cilvēka veselību — cik ļoti cilvēks rūpējas pats par savu veselību. Mūsu demogrāfiskā aina nemaz nav tik skaista — mēs zinām, ka mēs ļoti ātri mirstam, mēs zinām, ka mēs kļūstam vecāki un mums kļūst aizvien mazāk jauno cilvēku, un mūsu spiediens uz veselības aprūpes sistēmu tikai turpinās pieaugt. Vienlaicīgi mēs redzam, ka pieaug pensijas vecums, kas nozīmē, ka cilvēkiem vajadzēs strādāt ilgāk un viņiem ir jābūt gataviem strādāt ilgāk gan tīri apziņas līmenī, gan veselības ziņā.

Šī ir gandrīz vai psiholoģijas dimensija. Vai šī prioritāte neietilpst abās pārējās — tautsaimniecības un reģionu attīstībā?

Visas prioritātes ir ļoti cieši saistītas, un, ja mēs paskatāmies globālāk, tad tās visas ir balstītas ilgtspējīgas attīstības pieejā kā tādā, kurā ir sociālie, ekonomiskie un vides faktori. Cilvēks bez teritorijas un darba vai uzņēmējdarbības nav spējīgs eksistēt. Uzņēmējdarbība, savukārt, nav iespējama bez cilvēkiem un teritorijas. Un, lai attīstītos teritorija, ir nepieciešama gan uzņēmējdarbība, gan cilvēki. Tie ir trīs savstarpēji cieši saistīti faktori, ko nevar skatīt atrauti vienu no otra. Es neizslēdzu, ka gala beigās, kad NAP būs gatavs, mēs redzēsim, ka runājam par vairāku soļu programmu, kur mums ir trīs prioritātes, bet tās nav savstarpēji atrautas.

Un tomēr — vai ekspertiem un NAP vadības grupai bija vienprātība par cilvēkdrošību kā prioritāti? Vai jūs vispār meklējāt atšķirīgu viedokli?

Ekspertu vidū vienprātība bija samērā liela. Drīzāk lielāka nevienprātība ekspertu vidū valdīja attiecībā uz izaugsmi atbalstošajām teritorijām. Tur bija diskusija, vai tas ir izceļams atsevišķi vai nē. Vienlaikus, bāzējoties uz analīzi, mēs redzējām, ka pastāv ļoti liela plaisa starp Rīgu un Pierīgu, un visiem pārējiem reģioniem, un šo problēmu neapšaubāmi ir nepieciešams risināt. Runājot par cilvēku drošumspēju, mēs esam bijuši ļoti aktīvi, gan sarunās ar Saeimas NAP uzraudzības apakškomisiju, gan mums ir ļoti plašā mērogā pārstāvēti dažādu NVO pārstāvji. Mēs par drošumspēju esam runājuši gan ar Tirdzniecības un rūpniecības kameru, gan Brīvo arodbiedrību savienību. Pirmajā mirklī cilvēki ir ieinteresēti uzzināt, kas tas ir, un tad viņi saka — jā, mēs jums piekrītam, cilvēkam ir jāpiemīt drošumspējai un tā ir viena no lielajām Latvijas problēmām.

Bet vai prioritāšu izstrādē ir saklausītas ne tikai lielo, bet arī mazo spēlētāju balsis? Vai prioritātes ir pietiekami apspriestas sabiedrībā?

Tur es jums piekrītu — es esmu ļoti nelaimīgs par šim procesam atvēlēto laiku. Ja mēs hronoloģiski mēģinām paskatīties, kā tapa NAP prioritāšu pamatojuma ziņojums, kas izvirzīja šīs prioritātes, tad tas [laika posms] viennozīmīgi ir bijis pārāk īss. PKC komanda tika veidota no 9. janvāra, kad mani iecēla amatā, līdz 1. februārim. Tad līdz 13. februārim tika sagatavots prioritāšu pamatojuma ziņojums un izvirzītas prioritātes. Un tad bija tikai divas nedēļas, lai tās apspriestu. Viennozīmīgi, ka pārāk maz.

Bet tad ir jāskatās uz cēloņiem, kāpēc tik īss laiks. Un cēloņi ir saistīti ar divām lietām: pirmā — pēc visiem laika grafikiem NAP galaversijai Ministru kabinetā (MK) ir jābūt apstiprinātai šā gada septembrī un pēc tam nodotai parlamentam. Ja mēs apskatāmies, kas ar NAP tika darīts 2011. gadā, tad redzam, ka netika darīts absolūti nekas, izņemot to, ka tika pieņemti NAP izstrādes MK noteikumi un savākti deleģējumi cilvēkiem, kas varētu strādāt vadības grupā. Es esmu viennozīmīgi nelaimīgs, ka ir tik īss laika posms. Bet tad jāsaprot, vai taisām garu, skaistu un ļoti iekļaujošu procesu, vai mēģinām tomēr šajā ļoti īsajā laika periodā iegūt maksimāli labāko rezultātu.

LAIKS NAV SABIEDROTAIS

Bet vai būs maksimāli labākais rezultāts? Vai nav mazliet absurdi, ka dokumentu, uz kura balstīsies Latvijas septiņu gadu izaugsme, jūs, kā dzēšot ugunsgrēku, taisāt īsā laikā? Vai šī nav kārtējā ačgārnā lieta?

Es teiktu, ka jā, bet tad ir jautājums, kādas mums ir alternatīvas? Mēs varam izstiept šo procesu līdz 2013. gadam — mierīgi un tiešām ļoti kvalitatīvi apspriest un risināt šos jautājumus, taču tad mums būs pilnīgi aloģiska sistēma — struktūrfondu līdzekļi tiks saprogrammēti bez stratēģijas, un pēc tam mums aiz matiem vajadzēs pievilkt NAP pie tā, ko mēs jau esam novienojušies ar Eiropu — kā mēs dalām līdzekļus. Visu, tostarp politiķu un NVO, viedoklis ir, ka no sākuma vajadzētu būt stratēģijai un pēc tam — sadalīt līdzekļus. Tā jebkurā normālā valstī arī ir. Diemžēl 2011. gads pagāja bez jūtamiem darbiem šajā sakarā. Man kā Latvijas Republikas pilsonim ir ļoti žēl, ka tā ir noticis, bet patlaban atkāpšanās ceļa nav, un ir jāmēģina izdarīt labākais iespējamais, kas nu mums šajā laika periodā ir iespējams.

Bet kā jūs tagad jūtat, virzoties pa šo ceļu, vai būs tas labākais rezultāts?

Manī optimisms vēl nav apdzisis, un es domāju, ka tiešām ir iespējams uztaisīt kvalitatīvu dokumentu. Bet tas viennozīmīgi prasa ļoti aktīvu organizētās sabiedrības iesaisti, jo diez vai mēs spēsim aiziet līdz katram no mūsu 2 miljoniem iedzīvotāju un parādīt NAP izvēles un paprasīt, kā viņiem liekas.

Bet ar organizēto sabiedrību šāda iespēja ir, un šī iemesla dēļ mums vadības grupā ir trīs NVO pārstāvji — „PROVIDUS” vadītāja Vita Tērauda,
”Eiropas kustības Latvijā” vadītājs Andris Gobiņš un Latvijas Lauku foruma vadītājs Valdis Kudiņš — kas mēģina organizēto sabiedrību strukturēt un bīdīt uz to, lai tā aktīvāk iesaistītos. Man ir tiešām pārliecība, ka tas arī izdosies.

Vai bija no sabiedrības arī kāds cits priekšlikums izvirzīt kādu citu prioritāti pašreizējo vietā?

Uzņēmējus apvienojošās organizācijas viedoklis bija, ka mums ir nepieciešamas nevis trīs, bet tikai viena prioritāte un tā ir tautsaimniecības izaugsme, un viss, un punkts. Lai gan, kad paskatās dziļāk uz četriem darbības virzieniem, ko viņi ir iezīmējuši, mums īstenībā jau ir četras prioritātes un tautsaimniecības izaugsme ir kā vadmotīvs.

Bija priekšlikumi arīdzan no organizētās sabiedrības, ka varbūt mums ir jāpaņem kāda no septiņām stratēģijas „Latvija 2030” prioritātēm un vienkārši jāiet dziļumā un tās jāievieš. Bet es neredzu, ka tas varētu panākt līdzsvarotu attīstību. Ja mēs, piemēram, paņemtu kultūrtelpas attīstību un inovatīvu un ekoefektīvu ekonomiku, tad mums būtu lielas problēmas ar reģionālo attīstību un būtu jautājums, kā būtu nosegti vides aspekti.

Bija arīdzan viedoklis no Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas, ka šīs trīs prioritātes būtu jāpaplašina, tās pārdēvējot par „Cilvēks”, „Tautsaimniecība” un „Teritorija”. Tam mēs īsti negribējām piekrist, jo tas paplašina jautājumu loku, par ko būtu jārunā. Gan Eiropas, gan arī vietējais Latvijas uzstādījums ir, ka tomēr mēģināt fokusēties un koncentrēt darbības līdz noteiktiem virzieniem.

Piemēri, ko jūs minat, ir ļoti līdzīgi jūsu izvirzītajām prioritātēm, bet vai kas radikāli atšķirīgs arī bija?

Neko radikāli atšķirīgu mēs nepamanījām. Bija ļoti daudz priekšlikumu jau par konkrētām lietām, kas būtu jādara un jāfinansē, bet tas nebija par prioritātēm.

Publiski daudzas NVO izteica neapmierinātību, ka atvēlētajās četrās dienās nav iespējams kvalitatīvus priekšlikumus izteikt.

To nu gan es gribētu atspēkot, jo šis dokuments tika publiskots 13. februārī un [priekšlikumu izteikšanai] bija dots laiks līdz 27. februārim. Mēs ņēmām vērā visus priekšlikumus, ko saņēmām līdz 29. februārim.

Tas, kam es piekrītu, — ka arī šīs divas nedēļas bija krietni par īsu. Bet, ja mēs paskatāmies, cik mums tika dots laiks [prioritāšu] izstrādei, nu tad mums bija tieši tās pašas divas nedēļas — no 1. līdz 13. februārim.

Bet kāpēc tad organizācijas laicīgi tomēr informāciju nesaņēma? Varbūt publiskošana nebija pietiekami pamanāma?

Protams, mēs varam vēlēties krietni vien labāku komunikāciju. Jau pirmajā vadības grupas sēdē bija vienošanās, ka visi vadības grupas pārstāvji pārsūta visu informāciju savām biedru organizācijām. Un mēs [informāciju par prioritātēm] izsūtījām visiem Vadības grupas locekļiem. Es pieļauju, ka tur bija mūsu kļūda, ka pārāk paļāvāmies uz vadības grupu. Vienlaikus viss tika publicēts mājas lapā, un es atkal zinu, ka mājas lapa ir krietni nepārskatāma un nav ideāla, bet mēs krietni strādājam, lai to uzlabotu. Kritiku pieņemu, mēģināsim darīt labāk.

NAP VAI STRUKTŪRFONDI?

ES struktūrfondi jau ir tikai daļa no mūsu valsts budžeta plānošanas un nebūt ne galvenā. Vai tiešām mums NAP kvalitāte ir jāpakļauj tikai struktūrfondu plānošanai?

Mēs NAP mēģināsim parādīt visus iespējamos trīs galvenos virzienos, no kuriem jebkādas aktivitātes var finansēt. Viens valsts budžets ir līdzvērtīgs septiņu gadu ES fondu līdzekļiem. Un arīdzan skatīsimies uz privātajām investīcijām, jo, iespējams, kādam no privātajiem investoriem var rasties interese līdzdarboties noteiktu aktivitāšu ieviešanā.

NAP tiks iezīmētas reformu lietas, kas varētu atbrīvot līdzekļus attīstībai, un ļoti daudz ko ir iespējams izdarīt ar valsts pamatbudžetu. Vienlaikus ir jāskatās, kā mēs virzāmies uz vidēja termiņa budžeta ietvaru — vai un kādā veidā to gatavosim.

Ja mēs pareizi saprotam, tad Finanšu ministrija ar saviem struktūrfondu plāniem iet uz priekšu, tikai viņu process, iespējams, nav bijis tik caurspīdīgs kā NAP process. Ja NAP taps pirmais, tad struktūrfondu plānošanu pakārtos NAP, bet, ja struktūrfondu plānošana beigsies ātrāk, tad NAP pakārtos tai?

Es neteiktu, ka šie procesi iet paralēli, jo ne par velti 15. februārī bija ministru seminārs, kurā [Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda jautājumos] Aleksandrs Antonovs runāja par kohēzijas politiku un struktūrfondiem un es stāstīju, kā mēs virzāmies ar NAP un kā mēģinām salāgot šos procesus. Visi ministri samērā vienprātīgi teica — jā, sākumā mums ir nepieciešama stratēģija un pēc tam jāsaprogrammē atbilstoši līdzekļi.

Bet tomēr — ja Finanšu ministrija savu struktūrfondu plānu uztaisīs pirmā, tad NAP būs jāpielāgo tam plānam?

Manā rīcībā nav informācijas, ka Finanšu ministrija patlaban rakstītu savu struktūrfondu apgūšanas plānu. Viņi ir uztaisījuši kvalitatīvu analīzi par esošā perioda ieguldījumu atdevi noteiktās jomās. Viņi ir paskatījušies, kur mums ir vislielākā atdeve no viena ieguldītā lata, un mēs redzam, ka vislielākā atdeve ir infrastruktūras un ūdenssaimniecības projektos. Visas sociālās lietas ierindojas kaut kur apakšgalā. Finanšu ministrija vēl ir apskatījusies, cik efektīvi un ātri mēs struktūrfondu līdzekļus apgūstam. Mēs šo materiālu izmantojam arī darbā pie NAP. Bet man nav informācijas, ka Finanšu ministrija turpinātu programmēt, neņemot vērā NAP.

Mēs steidzamies struktūrfondu dēļ, bet, ja mēs to naudu piedevām vēl ieguldām ne tur, kur tai būtu jābūt, tad arī steiga neattaisnojas.

Mēs mēģināsim ļoti skaidri pateikt, uz ko fokusējamies. Un tās ir lietas, kas Latvijai nākotnē būs būtiskas. Viens no šiem jautājumiem ir, manuprāt, cilvēks un viņa attīstība. Tur ir jautājumi gan par izglītību, gan veselību, gan par publisko pakalpojumu pieejamību, gan par to, kādā stāvoklī mums ir ceļi un vai mums tur ir jāiegulda vai nav. Un tur ir jautājums, kā mēs atbalstām uzņēmējus, lai 4 miljardi, kas ir nacionālais budžets, nesaplaktu vēl vairāk. Protams, vienmēr pastāv iespēja celt nodokļus, bet, kā mēs redzam no līdzšinējās darbības, nodokļu maksāšanas tendencei ir raksturs sarukt. Un atsevišķu pētnieku pieminētā 40% ēnu ekonomika ir viena no būtiskākajām problēmām.

DZĪVE PĒC NAP

Kad NAP būs apstiprināts, vai tā efektivitātes pārraudzība būs jūsu vadītā centra darbu lokā?

Visticamāk, nebūs tā, ka mēs, tā rupji runājot, uzrakstīsim NAP un atzvilsim krēslā zem ābeles. Mums būs ļoti aktīvi jāseko līdzi, kā mēs ieviešam NAP un vai to darām efektīvi. Viennozīmīgi — tas būs viens no būtiskākajiem jautājumiem, ar ko PKC nodarbosies pēc NAP apstiprināšanas. Nebūs tā, ka ieliksim NAP skaisti plauktā un aizmirsīsim uz nākamajiem sešiem gadiem.

Bez NAP premjerministrs PKC ir piedāvājis risināt arī citus jautājumus, piemēram, par sabiedrības saliedētību.

Ministru prezidents ir piedāvājis apkopot visu ministriju un NVO sektora piedāvātos risinājumus un sagatavot kopīgu piedāvājumu, kas būtu darāms un ko reāli varētu izdarīt sabiedrības saliedētības jomā. Jo atkal mēs atgriežamies pie tā, ka naudas jau īsti nav, un tad jautājums, kā ar maksimāli mazākiem ieguldījumiem iespējams panākt maksimāli lielāku efektu.

Šis, protams, ir viens no uzdevumiem. Paralēli ir jāgatavo ministru prezidenta atskaite par padarīto, kas atbilstoši likumam Saeimā ir jāskata maijā. Paralēli rit process, kā mēs monitorējam, kā tiek ieviests valdības rīcības plāns. Mums šogad ir jāsagatavo arīdzan pirmā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas atskaite Saeimai. Reformu vadības grupa mums ir uzticējusi izstrādāt priekšlikumus, kā izveidot struktūru, kas skatās uz valsts kapitālsabiedrību darbības efektivitāti. Paralēli Saeimas deputāti ir uzsvēruši, ka PKC ir jāizvērtē attīstības plānošanas sistēma, pie reizes revidējot visu nozaru attīstības plānošanas dokumentus. Tā kā tas spektrs, ar ko nodarboties, ir krietni plašs uz daudzveidīgs. Bet prioritāte ir NAP.

Bet ja mēs vēl par līdzdalību un NAP runājam, izstāstiet, lūdzu, kā jūs priekšlikumu iesniedzējiem izstāstīsit, kurus priekšlikumus un kāpēc ņēmāt vai neņēmāt vērā.

5. martā, kad tika apkopoti visi priekšlikumi un izveidots uzlabotais NAP prioritāšu pamatojuma ziņojums, visām organizācijām un privātpersonām tika aizsūtīta informācija, pasakot paldies, ka viņas ir veltījušas laiku un ir iedziļinājušās un nokomentējušas; tika aizsūtīta jaunākā NAP prioritāšu pamatojuma ziņojuma versija un tika aizsūtīta arī pilnā tabula, kur katrs priekšlikums ir izvērtēts, vai tas ir ņemts vērā vai nav. Iespējams, skaidrojumi varētu būt plašāki, bet te mums atkal ir laika ierobežojumi. Un, protams, visa informācija — gan priekšlikumu izvērtējums, gan paši priekšlikumi — ir atrodami mājas lapā tieši tāpat, kā ir atrodami divu notikušo vadības grupu sēžu audioieraksti. Mēs mēģinām būt maksimāli atklāti un komunicēt gan ar iedzīvotājiem, gan organizācijām.

Līdzko būs materiāli, kurus var apspriest, tie tiks publicēti gan mājas lapā, gan aktīvāk nosūtīti visām organizācijām. Un ir paredzētas arī atsevišķas sektoru ekspertu diskusijas, kas būs atklātas un pieejamas plašākai sabiedrībai. Tas viss būs aprīlī un maijā. Un diemžēl ar ļoti ierobežotiem finanšu resursiem. Ja mēs paskatāmies uz iepriekšējo NAP tapšanu, tad mani budžeti pat tuvumā nestāv iepriekšējiem — tā ir varbūt kāda viena desmitā daļa. Uz iepriekšējā NAP izveidi tika iztērēts aptuveni pusmiljons latu gan ekspertu algošanai, gan sabiedrisko aktivitāšu organizēšanai un līdzdalībai. Līdzīgas summas tika iztērētas arī, taisot ilgtspējīgas attīstības stratēģiju.

Tad mēs īstenībā neesam prioretizējuši NAP tapšanas procesu.

Man ir grūti vērtēt Ministru kabineta lēmumu. Bet vienlaikus ir jāsaprot, ka situācija ir būtiski mainījusies kopš tiem laikiem, kad tika izstrādāts NAP 2007-2013. gadam. Naudas valsts budžetā ir kļuvis krietni vien mazāk.

CERAMS, NEPALIKS PLAUKTIŅĀ

Mēs atceramies, ar kādu pompu tika taisīts pašreizējais NAP — visi runāja par cilvēku centrā, bet tad NAP it kā nolika atvilktnē un aizmirsa. Kādu garantiju jūs sabiedrībai varat dot, ka arī šis NAP, rupji runājot, neaiziet pa skuju taku?

Tas, ko es varu sabiedrībai garantēt un ko gan es, gan piesaistītie eksperti darām, ir — ka mēs izmantosim visu savu profesionālo kompetenci, lai šo NAP izstrādātu kvalitatīvi. To, vai tas paliks vai nepaliks plauktiņā, rādīs laiks. Es ļoti ceru, ka tā nenotiks, jo mēs mēģinām iesaistīt plašu cilvēku loku un mēģinām balstīties uz identificētajām iepriekšējā NAP kļūdām un tās novērst. Viena no lielākajām kļūdām bija tā, ka nebija konkrēta rīcības plāna. Tas, ar ko būs atšķirīgs šis NAP, — būs mazāk aprakstu, mazāk skaistu vārdu un tekstu, bet būs vairāk tabulu ar konkrētiem soļiem, konkrētu finansējumu, konkrētām teritorijām. Un, protams, arīdzan rezultātu mērīšanas piramīda, kas mums starpposmos ļautu pateikt — nē, mēs nevirzāmies, kur nepieciešams. Mums vajag mainīt atsevišķas lietas. To es no savas puses varu garantēt sabiedrībai.

Jūs prioritāšu ziņojumu sākat ar domu, ka nevar atrisināt problēmas ar to pašu domāšanu, kas tās radīja. Vai mums ir tā jaunā domāšana? Kur ir šī domāšanas atšķirība?

Paskatoties uz NAP prioritāšu pamatojuma ziņojumu, tiešām var spriest, ka domāšanas atšķirības nav un ka mēs joprojām ražojam garus un plašus izklāstus, cik mums slikti iet. Taču ir lietas, kuras domāšanā mēs nevaram pilnībā mainīt, un, ja mēs [dokumentu] sākam ar situācijas analīzi, tad sākam. Un mums ir skaidri jānodefinē spēles laukums, kurā atrodamies. Tas, kas atšķirsies visā šī NAP procesā, — tur būs mazāk skaistu vārdu, bet vairāk konkrēti piedāvājumi par rīcību, izejot no valsts un sabiedrības interesēm.

Tagad, ar jums runājot, ir sajūta, ka jūs esat šī sasteigtā procesa ķīlnieks, jo jūs nākat ar labo domu, bet ir milzums apstākļu, no kuriem svarīgākais — laika grafiks, kas jūs ierobežo.

Bet es arī esmu gatavs uzņemties atbildību, ja kaut kas neizdosies. Ir jāsaprot viena fundamentāla lieta — ne es pie šī konkrētā krēsla esmu pieaudzis, nedz arī pārējie eksperti. Cilvēki ir savākušies, lai darītu kaut ko citādāk, un zināmā mērā ar misijas apziņu, ka ir jāizdara beidzot kaut kas labs valstij. Ir svarīgi pacelt latiņu un beidzot izdarīt kaut ko būtiski labāk.


Laikaskops - Nacionālais attīstības plāns

Pārresoru koordinācijas centrs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!