Jau kādu laiku esmu briedinājusi ideju – priekšlikumu, kā palīdzēt, lai Latvijā veidotos saliedētāka sabiedrība. Tāpēc, ka es vēlos, lai beigtos etniskie balsojumi vēlēšanās. Tāpēc, ka es vēlos, lai mēs visi kopā veidotu vienu sabiedrību, nevis dzīvotu paralēlās pasaulēs. Tāpēc, ka es vēlos, lai visiem šīs valsts iedzīvotājiem ir plašākas iespējas pilnvērtīgi līdzdarboties sabiedriskajos procesos. Tāpēc, ka es vēlos, lai beidzas līdzšinējā vainīgo meklēšana un pirkstu rādīšana vienam uz otru, atsakoties meklēt patiesu risinājumu, lai sāktu dialogu.

Man ir apnicis klausīties pāridarījumu uzskaitījumos no abām pusēm. Daudzi etniskie latvieši kladzina, ka daudzi ‘krievvalodīgie’ neprot latviešu valodu. Daudzi ‘krievvalodīgie’ kladzina, ka viņus sauc – vārdos vai domās – par okupantiem. Abi kori izskatās apņēmības pilni turpināt kladzināšanu, kamēr Latvijas valstī vien būs kāds ‘krievvalodīgais’, kurš neprot latviešu valodu, un kāds etniskais latvietis, kurš – vārdos vai domās – sauks viņus par okupantiem. Koriem ir palīgi politiskajās partijās, medijos. Dažkārt grūti saprast, vai piedāvājums apmierina pieprasījumu vai pieprasījums tiek apzināti kultivēts, piemēram, uzturot pāridarījumu uzskaitījumu aktualitāti, abiem koriem prasot reaģēt uz prasībām par valsts finansētu izglītību tikai latviešu valodā vai valsts valodas statusu krievu valodai.

Šo virteni varam turpināt, un skriet kā vāvere ritenī. Bet varam arī izlauzties no riteņa, nopietni un paškritiski izvērtējot to, kā mēs jau 20 gadus esam kopā dzīvojuši, lai no tā mācītos un vienotos, kā dzīvosim tālāk. Lai šo izvērtējumu sāktu, mums visiem jāspēj savos vārdos un darbos parādīt, ka mēs apzināmies – mūsu attiecības veidojas mijiedarbībā; mūsu attiecībās nav viena puse, kas vainīgāka par otru. Bet ir nepieciešams vēl kas – emocionāls lūzums, kas, manuprāt, var nākt pēc patiesas atvainošanās viens otram par līdzšinējo 20 gadu kopdzīvi un pieļautajām kļūdām, kas mūs novedušas tur, kur šobrīd esam. Ir jāatvainojas par to, ka atmodas laikos tika solīta automātiska pilsonība visiem, bet vēlāk tika pārdomāts un nepietiekami skaidrots, kāpēc*. Ir jāatvainojas par to, ka viena sabiedrības daļa tika maldināta ar apgalvojumiem, ka pēc skolu reformas mācības notiks tikai latviešu valodā**. Ir jāatvainojas par to, ka vienai sabiedrības daļai šķita – latviešu valodas lietošanu cenšas panākt vairāk ar sodiem, nevis motivāciju. Ir jāatvainojas, ka daļa sabiedrības tika maldināta ar apgalvojumu „nav nepieciešams mācīties latviešu valodu”, kas šobrīd praktiski ir atņēmusi iespēju daļai vecākās paaudzes kļūt par Latvijas pilsoņiem. Ir jāatvainojas par rīcībām, kuras šķietami vadīja pašnoteikšanās alkas, izmainīto varas pozīciju izmantošana, upuru lomas uzņemšanās, traumas.

Negaidot, kad atvainosies nacionāļi, saskaņieši vai Latvijas prezidents, atvainošos es – Latvijas pilsone, kura par latviešiem sauc visus Latvijas iedzīvotājus. Es atvainojos aizvainotajiem ‘krievvalodīgajiem’ latviešiem, jo arī es kā šīs sabiedrības locekle esmu līdzatbildīga – ja ne aktīvi veicinot, tad pasīvi noskatoties, kā daļai Latvijas iedzīvotāju cita daļa Latvijas iedzīvotāju liek justies kā svešiniekiem savās mājās tāpēc vien, ka viņi ir pārcēlušies uz dzīvi šeit Padomju Savienības politikas rezultātā. Es atvainojos arī apdraudētajiem etniskajiem latviešiem, jo arī es kā šīs sabiedrības locekle esmu par to līdzatbildīga – ja ne aktīvi veicinot, tad pasīvi noskatoties, kā daļai Latvijas iedzīvotāju cita daļa Latvijas iedzīvotāju liek justies kā apkarotājiem tāpēc vien, ka tā ir norūpējusies par latviešu valodas un kultūras nākotni.

Es neaicinu nevienu sevi apbērt ar pelniem, bet gan atzīt savas kļūdas, atvainoties par tām un pieņemt realitāti – mēs šeit dzīvojam un dzīvosim kopā! Es aicinu katru pašu neturpināt pāridarījumu uzskaitīšanu un to neļaut darīt arī citiem, īpaši politiķiem. No viņiem mums jāprasa nevis turpināt vicināt prasību lozungus par to, kas jādara citiem, bet gan sniegt savus priekšlikumus par to, ko mēs kopā varam darīt, lai veidotu saliedētāku sabiedrību.

Es ticu, ka tagad tam ir pienācis laiks. Es ticu, ka mēs šobrīd esam gatavāki kā jebkad sākt mainīt līdzšinējos uzvedības modeļus, atsakoties no pāridarījumu uzskaitīšanas un savas līdzatbildības neatzīšanas. Tad mēs varēsim sākt citu, daudz kvalitatīvāku sarunu par līdzšinējo 20 gadu kopdzīvi – sarunu, kurā abas puses viena otrā ieklausās un cenšas saprast, nevis viens otram ‘zāģēt’. Un tad varbūt atmirs daļa ideju, kas daļu sabiedrības kacina un tracina (piemēram, izglītība tikai latviešu valodā un krievu valodai otrās valsts valodas statuss), bet par citām mēs varēsim diskutēt no citām, mierīgākām pozīcijām.

Manuprāt, šo jūtīgo jautājumu risināšanu nevajag atlikt, jo apspiestas emocijas ne tikai kaut kad sprāgs, bet arī neļaus šai sabiedrībai atveseļoties un attīstīties. Manuprāt, pārtraucot skriet kā vāverei ritenī, mēs varam atbrīvot mūsos tādu attīstības potenciālu, kas mums lieti noderētu tieši tagad.

P.S. Es uzskatu sevi par Latvijas patrioti. Es atgriezos Latvijā pēc mācībām un darba pieredzes ārzemēs, lai savas zināšanas un enerģiju ieguldītu šeit. Es ceru, ka Latvijā vienmēr skanēs latviešu valoda un būs Dziesmu svētki; ka mēs nepazaudēsim ciešo kontaktu ar dabu. Latvijas himnu es bieži nespēju nodziedāt, jo gribas raudāt – par mūsu senču ciešanām, sviedriem un asinīm, kas bija vajadzīgi neatkarības izcīnīšanai un par to, ko mēs ar savu neatkarību šajā zemē esam paspējuši izdarīt.

*Latvijas Tautas Frontes 2.kongresa programmā teikts: „LTF iestājas par to, ka pilsonību iegūst pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarē savu vēlēšanos iegūt Latvijas pilsonību un nepārprotami saista savu likteni ar Latvijas valsti”, ko daļa sabiedrības interpretēja kā pilsonības nulles variantu, lai arī tā paša kongresa 7.rezolūcija piemin naturalizācijas nepieciešamību. Avots: LTF 2.kogress. Programma, Statūti, Rezolūcijas. Rīga. LTF izdevniecība. 1990.gads.
**Vēl 2004.gada vasarā izskanēja saukļi, ka mācības ar 1.septembri visās vidusskolās, sākot no 10.klases, notiks tikai latviešu valodā, kā tas bija paredzēts 1998.gadā pieņemtajā likumā. Taču tas 2004.gada februārī tika grozīts, pieņemot, ka latviešu valodā mācības notiks 60% priekšmetu.