Tā nu ir sanācis, ka es šodien dodos prom no Latvijas, iespējams, uz neatgriešanos. Ne tāpēc, ka bēgtu no kreditoriem, vai dotos lielajā peļņā. Es dodos uz Portugāli, ne pašu turīgāko no ES valstīm, tomēr valsti, kurā ir draudzīgāks klimats un sadzīve.
Es dodos prom tādēļ, ka kopš bērnības portugāļu valoda, kultūra un cilvēki man ir likušies tuvi un arī tādēļ, ka man ir radusies tāda izdevība. Es dodos prom tādēļ, ka Latvijā dzīvot ir ne tik daudz finansiāli, cik morāli grūti. Jo apkārtējie uzskata par savu pienākumu likt katram garāmgājējam, klientam un kaimiņam maksāt par neveiksmīgu dienu vai zemu darba algu. Man ir bail, ka mans bērns var saslimt un valsts cīnīsies par to, lai varētu ietaupīt naudu un viņu neārstēt.
Šogad man negribas pat iet uz vēlēšanām izpildīt savu pilsoņa pienākumu, jo tādu bezcerību par Latvijas nākotni es neesmu izjutusi nekad savā dzīvē. Varbūt cilvēkiem, kuri ikdienā dara citu darbu un ar politiku saskaras ziņu izlaiduma laikā, ir vieglāk. Uz šodienu manī ir attīstījusies pārliecība, ka latvieši pagaidām nav pelnījuši savu neatkarību, jo nemāk ar to rīkoties. Viņi sagaida tādu brīvo Latviju, kurā kāds atnāks un pateiks priekšā, kas ir jādara. Kādu spēcīgu līderi, nu, kā Ulmanis. Jā, viņš “drusku” uzurpētu varu, bet toties taču būtu kārtība! Tie, kas negaida spēcīgo līderi, šausminās par korupciju. Paši iedod piečuku policistam (jo citādi sods būs 20 lati), nesamaksā pa kādam nodoklim (jo valsts ir zagļi un laupītāji), un, līdzko tiek pie varas, pārņem esošo politisko kultūru. To pašu, kurā cinisms stāv pāri visam.
Un vēl man šeit ļoti, ļoti salst. Visu laiku.
Tā kā turpmāko laiku šis blogs būs par to, vai izglītots cilvēks ar labu darba pieredzi var dabūt darbu šajā Eiropas valstī. Vai var dabūt tādu darbu, kas nenozīmē zemeņu fasēšanu vai apelsīnu vākšanu? Vai es būtu gatava uz sevis realizēt to, ko sauc par downshifting? Vai ir kaut mazākā jēga no politologa izglītības, kura man nav iemācījusi neko konkrētu? Kā ir dzīvot sabiedrībā, kurā liela nozīmē ir kristīgajām vērtībām un tradīcijām? Kā ir būt migrantam?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, man ir laiks 2 mēneši. Ja man izdosies tur atrast darbu, es neatgriezīšos, bet, ja neizdosies, atgriezīšos un turpināšu maksāt nodokļus, raudāt par politisko kultūru, nelaipno apkalpošanu veikalā un neiecietīgo sabiedrību.
P.S. Parasti 4.maiju atceros kā saulainu dienu, šodien tomēr kautkā salti. Varbūt tāpēc, ka mums visiem ir tik salti ap sirdi šajos skaistajos svētkos?