Raksts

Mācību lēciens. Neveiksmīgs!


Datums:
14. jūnijs, 2012


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Georgios Makkas

Tagad mums visiem ir jauna pieredze, ko varam likt lietā, lai nesenā traģēdija uz Vanšu tilta nekļūst par parauglēcienu kādam citam.

7.jūnijs. Vanšu tilts pēcpusdienā. Kritiens. LETA arhīvā laiku no kāpiena sākuma līdz kritienam veido 7 ziņas. To saturs — no sportiskas kāpiena augstuma fiksācijas līdz sausam kritiena faktam.

„Turpinājums sekos,” lasu vienā no LETA arhīva pāris teikumu īsajām ziņām, kurā fiksēts viens no pašnāvnieka kāpiena posmiem. Tā kā mediju darba ētiskuma jautājums kļuva aktuāls uzreiz pēc kritiena pārraidīšanas, ļoti svarīgs ir jautājums —kāds būs šis turpinājums?

Iespēja mainīties

Šokējošais notikums vēl nav piemirsts. Par to liecina jaunas publikācijas ziņu portālos un viena no labākajām diskusijām visā LTV1 “Sastrēgumstundas” vēsturē — 13.jūnijā. Sarunas par publisko pašnāvību parāda pozitīvu kustību, ka esam gatavi pārdomāt, ieskatīties šajā notikumā, lai mācītos.

Kaut kas jau ir mainījies. LTV portāla redaktors Gatis Madžiņš portālam nozare.lv paziņojis, ka no LTV Ziņu dienesta interneta vietnes izņemts kritiena video. Atcerieties, tā pirmā versija tika demonstrēta ar grūti noslēpjamu profesionālu lepnumu! Nav saprotams, kā rīkojušies ziņu portāli, jo tajos filmētā video vietā atrodams melns ekrāns ar skaidrojumu, ka YouTube politikas dēļ šis materiāls nav apskatāms. Palikuši tikai kāpšanas kadri, bet kritiena beigu moments nav atrodams arī bagātīgajās fotogaleriju mapēs. Lai gan nokritušā cilvēka personība ir zināma, pozitīvi, ka publikācijās nav minēts viņa vārds.

Kādi bija vai varētu būt tieši šāda publiskas pašnāvības mediju atspoguļojuma efekti?

Netaisos ar nedēļas novēlošanos pievienoties diskusijai, vai šos materiālus bija jārāda. Mani interesē procesi, kas lika tos rādīt un noveda pie diskusijām par mediju atbildību. Manuprāt, vissvarīgākie ir divi nākotnes pārmaiņas veicinoši vai arī neveicinoši jautājumi. Pirmais: kādi domāšanas modeļi lika pieņemt lēmumu rādīt, stāstīt un darīt to tieši tā, kā to darīja lielākā mediju daļa? Otrais jautājums: kādi bija vai varētu būt tieši šāda publiskas pašnāvības mediju atspoguļojuma efekti? Precīzāk, tas ir jautājums par attieksmi pret konkrēto cilvēku un viņa stereotipizāciju.

Prioritāte — ziņkārība

Automātiskas žurnālistu darbības mēdz saukt par mediju rutīnām, proti, katrs jau pēc pieredzes zina, kā jārīkojas. Arī auditorija viegli atpazīst, ko darīs žurnālisti. Atskatoties uz nedaudz vairāk nekā stundu, kuras laikā žurnālisti sekoja kāpienam, mediju rutīnas ir skaidri redzamas, viegli atpazīstamas. Grūtāk atbildēt uz jautājumu, kāpēc šīs rutīnas ir tieši tādas.

Neapšaubāmi, šo notikumu vajadzēja rādīt. Bet starp rādīt un nerādīt ir vēl ļoti daudz iespēju domāt, kā rādīt un kāpēc rādīt. Žurnālista profesijas pienākumi neapšaubāmi runā par labu rādīšanai, stāstīšanai, sekošanai, skaidrošanai… Nav noliedzama arī profesionālā aizrautība, ko veicināja klātbūtne reālā laika notikumā. Tieši lieliskā iespēja būt klāt un fiksēt, manuprāt, bija robeža, aiz kuras sākas daudzas pārdomas. Neviens nevarēja iedomāties, ka notikums tā beigsies, tāpēc aizrautīga fiksēšana līdzinājās kaislīgai sacensībai. Pieredze bremzēja nespēju iedomāties un paredzēt — desmit gadu laikā 10 kāpēji bija laimīgi tikuši lejā. Tāpēc īsti nevaram pārmest vēlmi šo notikumu fiksēt. Lai gan neapšaubāmi aizrautībā bija vērojama ar informācijas sniedzēja varas sajūtu saistītā patika, kas mediju saturā nereti parādās, ja runa ir par noziegumiem, asiņainiem faktiem, šokējošiem atgadījumiem.

Zvērīgai konkurencei un komerciālu veiksmi nesošu vienādu darbību bezgalīgai atkārtošanai pretī var likt atbildīgu mediju rīcību.

Rādīšanas fāze stāsta par cita veida aizrautību, ar citiem spēkiem aizkulisēs, lēmuma pieņēmēju vidū. Mēs gadiem esam mācījušies, ka cilvēku ziņkārība nes medijiem lielu interesi, reitingus un komerciālu labumu. Detalizēta parādīšana taču palīdz konkurēt, vai ne? Ja esi piegājis tuvāk, atradis kādu detaļu vairāk nekā tavs konkurents, būsi augstāk vērtēts, vai ne? Tāpēc ziņkārības apmierināšana ir attaisnojums saturiskām bezjēdzībām un pliekanībām, pārmērīgai uzmācībai un cilvēku privātuma regulārai aizskaršanai. Mēs esam iemācījušies, ka mediji veicina ziņkārību pat tad, ja notikums ir garlaicīgs kā veļasmašīnas darbības tiešraide.

Reāla cilvēka ļoti īsta bojāeja lika domāt, ka ne jau vienmēr liela cilvēku skaita ziņkārība var būt mediju galvenais dzinulis. Bet tā bija pirms kritiena. Pēc tā pilna apjoma noskatīšanās, bija dzirdamas balsis, kas lika domāt — ziņkārības apkalpošana nevar būt galvenā žurnālistu prioritāte. Zvērīgai konkurencei un komerciālu veiksmi nesošu vienādu darbību bezgalīgai atkārtošanai pretī var likt atbildīgu mediju rīcību. Tās pamatā šoreiz varētu būt cilvēcīgums un cieņa, kas pārvēršas profesionālu vērtību ievērošanā. Vēlēšanās redzēt un zināt ne vienmēr nozīmē, ka jādara pilnīgi viss, lai šo gribēšanu apmierinātu. Priecājos, ka redzēju šo transformāciju, nosvēršanos par labu vērtībām, kuras agrākajā mediju ikdienā zaudēja komerciālu interešu veicinātai ziņkāres pielūgšanai.

Drāmas detaļas

Pārdomas rada arī notikuma atveidošanai izvēlētie vārdi un atlasītie fakti. Daži no vārdiem liek domāt, ka pats notikums netika uztverts nopietni — kā reāls. Radio dīdžeji ironizēja par šo cilvēku. LETA ziņās atradu apzīmējumus „kārtējais pārgalvis” un „pārgalvīgais kāpējs”. Neizklausās nopietni, lai gan var pieņemt, ka meklēti sinonīmi. „Neatkarīgajā” nākamajā dienā, 8. jūnijā, rakstā „Pirmais upuris: ceļš uz Vanšu tilta smaili beidzas ar nāvi” tiltā kāpēji saukti par „zirnekļcilvēkiem”.

Vēl svarīgāki ir ziņās minētie nolēkušā cilvēka raksturošanai izvēlētie fakti. LETA vēl kāpšanas laikā rakstītajā informācijā teikts: „Aculiecinieki pieļauj, ka pārgalvis varētu būt garīgi nelīdzsvarots”. Šis pieļāvums tika atkārtots tik daudzas reizes, ka pārvērtās faktā. Neviens drošs avots par to netika iztaujāts. Bet, atvainojiet, vai jūs gribētu, lai jūsu garīgo veselību diagnosticē garāmgājēji? Par šo faktu liek šaubīties tajās pašās ziņās minētais, ka „Pret lejā stāvošajiem vērotājiem šis vīrietis izturas pozitīvi, ik pēc brīža novēlot viņiem Jēzus svētību.” Ja ievērojam detaļu, ka šīs ziņas tapšanas brīdī cilvēks ir gandrīz tilta virsotnē, tātad, pēc policijas teiktā, aptuveni 30 stāvu augstumā, šaubos, vai LETA žurnālists no ielas līmeņa varēja pilnvērtīgi savākt informāciju par kāpēja attiecībām ar aculieciniekiem un precīzi atveidot viņa teikto. Tās ir tikai šaubas, bet tās liek kritiski skatīties uz to, cik precīzas bija daudzu atkārtotās ziņas.

Frāze „garīgas veselības problēmas” liedza no tilta nolēkušajā cilvēkā ieraudzīt tādu pašu būtni, kādi esam mēs visi.

Nopietni uztveramu avotu šai informācijai par kāpēja stāvokli nebija līdz 8. jūnija rītam, kad Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins LNT „900 sekundēs” teica, ka cilvēkam esot bijušas „garīgās veselības problēmas”. Nezinu, cik šī informācija svarīga, jo neviens ārsts nav detalizēti komentējis, ko tas īsti nozīmē. Bet, manuprāt, šī detaļa liedza no tilta nolēkušajā cilvēkā ieraudzīt tādu pašu būtni, kādi esam mēs visi. „Garīgās veselības problēmas” kā frāze, ko atkārtoja visi ziņotāji, stigmatizē, padara mazvērtīgu jebkuru cilvēku, uz kuru šo frāzi varētu attiecināt. Pieļauju, ka stereotipizētā uztvere par „trako”, „psiho” lika arī nepietiekami nopietni uztvert pašu cilvēku, šajā drāmā nostādot viņu ārpus „normālo” sabiedrības.

Šausmīgu skatu rādīšana notrulina. Ne tikai auditoriju, bet arī žurnālistus. Atkārtota un detalizēta rādīšana atkārtoti viktimizē upuri un viņa tuviniekus, liekot ciest vēlreiz. Bet ļoti detalizētā notikumu demonstrācija medijos rada arī atsvešinātību, tādu kā šova izjūtu, kurā skatīšanās pieredze nomāc līdzpārdzīvojumu. Iespējams, tā ir aizsargreakcija, kuras rezultātā it kā nespējam uztvert mediju satura realitāti. Tas viss ir zināms jau gadu desmitiem no daudziem mediju efektu pētījumiem. Zināšanas, ka detalizēti pašnāvību skati var veicināt atkārtot redzēto, varētu vest tuvāk Latvijas Žurnālistu asociācijas Ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Rudsepa ierosinājumam atspoguļot pašnāvības citādāk nekā pārējos negadījumus. Šīs zināšanas, ja vien tiek ņemtas vērā, palīdz pieņemt lēmumus arī tad, ja notiek kaut kas nebijis. Tās būtu noderējušas arī 7. jūnija pēcpusdienā. Jo lēciens bija ļoti reāls.

Bet tagad mums visiem ir jauna pieredze, ko varam likt lietā, lai nesenā traģēdija nekļūst par parauglēcienu kādam citam. Tāpēc, ka jautājums par turpinājumu mediju saturā tiks atbildēts katru dienu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!