Foto: R.Traidās
Tieši “lielo zivju loms” spētu pārliecināt skeptiķus, ka korupcijas apkarošana tiešām raiti iet uz priekšu un nekoncentrējas tikai uz maznozīmīgajiem kukuļošanas gadījumiem.
Ceturtais Korupcijas °C laidiens analizē trīs dažādas korupcijas apkarošanas dimensijas – korupcijas lietu iztiesāšanu, tiesnešu ētikas uztveri profesijas pārstāvju vidē un KNAB attiecības ar sabiedrību. Tās saturiski ir atšķirīgas tēmas, kuras vieno kopēja iezīme, ka plašāka sabiedrība par tām parasti neuzzina, jo tās nav masu mediju “karstās ziņas”. Reti kuru žurnālistu vai mediju produktu patērētāju var aizraut anonīma tiesneša atklājums, ka viņš ir lasījis Tiesnešu ētikas kodeksu tikai divas reizes mūžā. Tomēr pasīvā tiesas profesionāļu attieksme pret ētiku, tāpat kā iztiesāto kukuļņemšanas gadījumi un korupcijas apkarotāju attiecības ar sabiedrību, būtiski ietekmē korupcijas klimatu un arī labas pārvaldības praksi Latvijā kopumā.
No “mazo zivju” līdz “lielo zivju” ķeršanai
Nerakstīts likums jebkuram nopietnam korupcijas apkarotājam ir, ka ir jānoķer tā saucamās “lielās zivis” (augsti stāvošie korumpanti), lai varētu lauzt visatļautības mentalitāti un plašākas sabiedrības stereotipus par valsts pārvaldes korumpētību[1]. Balstoties uz empīriskiem datiem par korupcijas lietu iztiesāšanu, Providus pētnieks Valts Kalniņš ieskicē zīmīgu korupcijas apkarošanas ainu. Lai arī no vienas puses par korupciju apsūdzēto amatpersonu lietu skaits ir visai iespaidīgs – 234 lietas laika posmā no 2004. līdz 2006. gadam, tomēr nodarījuma smagums visās lietās nav vienāds. Piemēram, tikai nelielā daļā kukuļošanas lietu (29 no 120) kukulis ir bijis lielāks par 1000 latiem.
Lai arī raksta autors nesteidzas ar vispārīgiem secinājumiem par korupcijas apkarošanu, tomēr ir skaidrs, ka tiek nepacietīgi gaidīts “lielo zivju” loms. Tieši tas spētu pārliecināt skeptiķus, ka korupcijas apkarošana tiešām raiti iet uz priekšu un nekoncentrējas tikai uz maznozīmīgajiem kukuļošanas gadījumiem. Tā kā laika periods ir ierobežots līdz 2006. gada beigām, tā saucamās “Jūrmalgeitas” lietas iztiesāšana nav iekļauta, tāpat arī Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzēšana smagos korupcijas noziegumos un arests. Iespējams, ka tieši pēdējie notikumi varētu pakāpeniski mainīt sabiedrības negatīvo priekšstatu par valsts pārvaldes korumpētību.
Ētika tiesās
Tiesām ir jābūt taisnības, tiesiskuma un ētiskuma bastionam, tomēr realitātē vismaz ētiskuma komponents ne vienmēr darbojas atbilstoši sabiedrības ekspektācijām. Providus pētniece Iveta Kažoka savā pētījumā par tiesu ētikas kodeksiem un ētisko problēmu risināšanas praksi norāda uz vairākiem gadījumiem, kad tiesneši rīkojas neētiski. Pētījums pēc savas dabas ir kvalitatīvs, tādēļ uz tā pamata nevar spriest par visām Latvijas tiesām vai par statistiskām tendencēm tiesās, tomēr tas iezīmē galveno problēmu loku. Viens no galvenajiem ētikas problemātiskajiem jautājumiem ir pašu tiesnešu ētiskā apziņa, kā arī kā tieši tiesnesim būtu jāuzvedas.
I.Kažoka savu rakstu noslēdz ar interesantiem priekšlikumiem, ar kuru palīdzību varētu mainīt ētisko klimatu tiesās, piemēram, tiesas sēžu ierakstīšana. Tomēr pārdomas raisa cits jautājums – tiesneši visai bieži kritizē medijus par “ētikas problēmu uzpūšanu” vai “asinskāri”, tajā pašā laikā ne vienmēr spējot atzīt, ka viņu profesionālajā “cunftē” eksistē ētiskas problēmas. Kāds tiesnesis pat norāda, ka “problēmas rada masu mediji, ne tiesneši”. Var tikai satraukti apcerēt to, cik efektīvi būtu jebkādi pasākumi, kas tiktu mērķēti uz ētiskā klimata uzlabošanu, ja tiesneši negrib atzīt problēmu un aicinājumus uz pašattīrīšanos uztver noraidoši.
Vai “labie darbi” runā paši par sevi?
Pretkorupcijas iestādes attiecības ar sabiedrību to plašākajā izpausmē, ne tikai izmeklēšanas atspoguļojums vai apkarotāju komentāri masu medijos ir svarīgs faktors, lai pret to rastos sabiedrības uzticība. Ilgstoši un sistemātiski veidotas attiecības palīdz šādu atbalstu noturēt. Empīriskie dati par laika periodu no 2003. līdz 2006. gadam liecina, ka, lai arī masu mediji bija lielākoties pozitīvi pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) misiju un darbību, tomēr sabiedrība ne vienmēr bija informēta par iestādes pilnvarām un būtību, tāpat KNAB attiecībās ar sabiedrības organizēto daļu — nevalstiskajām organizācijām – bija iestājies zināms atvēsums.
Sabiedrības izglītošana kā bārabērns
Nenoliedzami, ka vissliktākajā pozīcijā tomēr bija KNAB īstenotā sabiedrības izglītošanas funkcija. Lai arī sākotnēji valsts pārvaldes un pašvaldību ierēdņi un darbinieki par interešu konfliktiem tika izglītoti visai uzcītīgi, tomēr ar laiku tā tika izpildīta à la carte. Plašāka sabiedrība tā arī netika iekļauta izglītošanas shēmā. Lai arī līdz pētījuma tapšanai tika izdoti bukleti, izveidoti televīzijas raidījumi un interneta mājaslapa, tomēr netika rasti pietiekami pierādījumi, ka veiktie pasākumi ir daļa no lielākas sabiedrības izglītošanas stratēģijas, kura būtu integrēta korupcijas apkarošanas un novēršanas daļā. Lai arī šādas stratēģijas neesamību daļēji var izskaidrot ar resursu, tai skaitā darbinieku, nepietiekamību, tikpat svarīgs jautājums ir KNAB ierēdņu “politiskās gribas” trūkumu. Kāpēc vēl trīs gadus pēc KNAB izveidošanas nebija izstrādāta sistemātiska, visaptveroša un integrēta sabiedrības izglītošanas programma, kuras īstenošanai KNAB varētu pieprasīt attiecīgu finansējumu?
Pretkorupcijas sociālā reklāma – “estētisks” intermezzo?
Kopš 2007. gada 12. februāra tika īstenota vēl nebijusi pretkorupcijas sociālās reklāmas kampaņa “Korupcija ir varas prostitūcija”, kas noslēdzās ar ekspertu diskusiju 28. martā. Tās rīkotāji citēja optimistiskus datus, kuri liecina, ka aizvien mazāka daļa sabiedrības ir gatava iesaistīties kukuļdošanā (51% 2000. gadā, bet 39% 2007. gada martā). Turpat tika arī minēti viedokļi, ka reklāma pati par sevi nav iedarbīga (filozofe Skaidrīte Lasmane to apzīmēja kā “estētisku”), jo nozīmīgāki esot KNAB uzrādītie rezultāti. Lai arī diskusijā tika pausti arī pretēji viedokļi, šķiet, ka eksperti ir vienis prātis, ka visumā kampaņa bija vērtējama pozitīvi.[2]
Lai arī pats reklāmas aktivitātes esmu vērojis tikai internetā, tomēr jāatzīst, ka šādas īslaicīgas sociālās reklāmas kampaņas uztveru visai skeptiski. Pirmkārt, ir apšaubāmas cēloņsakarības starp īslaicīgu sociālās reklāmas kampaņu un noteiktas attieksmes demonstrēšanu pret korupciju. Otrkārt, nav skaidrs, vai aptaujā paustā negatīvā attieksme pret kukuļdošanu ir indikators būtiskai un ilglaicīgai vērtību maiņai. Sociālās vērtības nav izmaināmas divu mēnešu pasākuma laikā kaut vai tāpēc, ka socializācija, tai skaitā vērtību apgūšana, pati par sevi norisinās vairāku gadu garumā. Piemēram, apģērbu reklāma ir efektīva tikai uz kādu noteiktu laiku, tomēr tā nopietni nekad neietekmē cilvēka vērtību sistēmas maiņu. Treškārt, pārliekai līksmībai nav pamata, jo 39% aptaujāto, kas ir gatavi dot kukuļus, vēl joprojām ir uztverama kā ārkārtīgi liela sabiedrības daļa.
Skats nākotnē
Lai arī tikko paudu kritisku attieksmi pret īslaicīgo KNAB sociālo reklāmu, tomēr tikpat skeptisks esmu arī pret turpat vai pazemīgo pieņēmumu, ka KNAB “labie darbi” runās paši par sevi. Sabiedrības vērtības nemainās pašas no sevis. Ja KNAB vēlas panākt ilglaicīgu sabiedrības vērtību maiņu, kas mazinātu toleranci pret korupciju, tad nopietns risinājums būtu atgriezties pie Hongkongas modeļa pirmsākumiem. Sabiedrības vērtību maiņa ir uzdevums, kuru izpildīt var tikai ar neatlaidīgu un plānotu darbu. Attiecības ar sabiedrību, un īpaši sabiedrības izglītošana, ir jāplāno sistemātiski, tai ir jābūt integrētai kopējā korupcijas apkarošanas stratēģijā un jābūt visaptverošai. Tai jābūt mērķētai uz visām sabiedrības grupām un jārāda pozitīvs piemērs. Pretējā gadījumā – tā patiesi var arī tikai palikt par “estētisku” starpspēli.
__________________
[1] De Speville, Bertrand (1997) Hong Kong: Policy Initiatives against Corruption. Paris: OECD.
[2] Eksperti: KNAB autoritāte un efektīvais darbs ir iespaidīgāks par jebkuru reklāmu. Portāls Delfi, publicēts 2007. gada 28. martā Interneta mājaslapā http://www.delfi.lv/news/national/politics/article.php?id=17332177
Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2006. gada otrais pusgads
Korupcijas °C. Pārskats par korupciju un pretkorupcijas politiku Latvijā. 2006. gada pirmais pusgads