Raksts

Līdzdalība – pazudusi kopējot


Datums:
09. novembris, 2011


Autori

Didzis Melbiksis


Foto: Daniel Zimmel

Jaunā Latvijas valdība, kuru stutē ”tiesiskuma un reformu koalīcija”, savā deklarācijā ir pamanījusies piemirst par nenoliedzami svarīgo sabiedrības līdzdalības sadaļu. Politiķiem ar iepriekšējās deklarācijas kopēšanu ir gājis gluži kā kopētājam, kam teju beigsies tinte, tāpēc viena daļa lapu izrādās vienkārši baltas.

Šķiet, ne viens vien Latvijas pilsonis pieturas pie pārliecības, ka demokrātijas pamatkodols ir brīvas un taisnīgas vēlēšanas. Tas ir tiesa, ka vēlēšanas (un arī cita veida balsojumi, kā, piemēram, referendumi) ir nozīmīgs instruments, ar kura palīdzību parlamentārā demokrātijā tiek noskaidrota tautas vairākuma griba. Tomēr vēlēšanas nebūt nav vienīgais veids, kā sasniegt un īstenot demokrātiju.

Ar vēlēšanām nepietiek

Demokrātija ir ilgs process, kas prasa laiku un pacietību. Un nē, tas nebeidzas ar vēlēšanu rezultātu izziņošanu. Vēlēšanās sabiedrība dod pilnvaras saviem pārstāvjiem, kuri savukārt var veidot ”tādu likumdošanu, kas atspoguļo dažādās sabiedrības viedokļu tendences”. Tas ir sākumpunkts sabiedrības līdzdalībai politiskajā procesā – un bez ”līdzdalības, bez tiesībām, brīvībām un līdzekļiem šādai līdzdalībai nav iespējams ievērot principu par sabiedrības kontroli pār valdību”.[ 1 ]

Jaunā Latvijas valdība, kuru stutē ”tiesiskuma un reformu koalīcija”, savā deklarācijā[ 2 ] ir pamanījusies vispār piemirst par nenoliedzami svarīgo sabiedrības līdzdalības sadaļu. Žurnālists Māris Zanders pārmet autoriem pārlieku lielu paļaušanos uz ”copy paste” metodi.[ 3 ] Taču acīmredzot politiķiem ar kopēšanu ir gājis gluži kā kopētājam, kam teju beigsies tinte un tāpēc viena daļa lapu izrādās vienkārši baltas. Kā konstatējusi politoloģe Iveta Kažoka, līdzdalības sadaļa sākotnējā valdības deklarācijas projektā ir bijusi. Tomēr beigās publiskotajā variantā sadaļa par līdzdalību gluži vienkārši izdzēsta. Dokumentā ir 168 punkti, taču neviens nav veltīts e-vēlēšanām, referendumiem, NVO iesaistei utml. Palicis vien bezpersonisks solījums, ka sabiedrības līdzdalības veicināšana būs viena no valdības darba prioritātēm.

Deklarācija – pamats rīcības plānam

Var jau ironizēt par to, cik liela vispār nozīme ir šādai ”deklarācijai” – it īpaši laikā, kad nav vēl īsti noprotams, cik stabila ir izveidotā valdības koalīcija. Taču tas ir un paliek dokuments, kas, vismaz saskaņā ar sākotnējām iecerēm un plāniem, būs pamats valdības darbam tuvāko trīs gadu garumā. Tāpat arī balstoties tieši uz valdības deklarāciju pašlaik top valdības rīcības plāns. Tajā jau pavisam skaidri tiek formulēti mērķi un uzdevumi ar konkrētiem termiņiem un konkrētām iestādēm, kurām deklarācijā paredzētais ir jāīsteno. Jautājumi, kuri nav ietverti valdības deklarācijā, nevar tikt konkretizēti valdības rīcības plānā. Tātad – ja sabiedrības līdzdalība nav iekļauta valdības deklarācijā, tad nebūs arī nekādu praktisku pasākumu, lai šo līdzdalību uzlabotu.

Tas, ka vairāki sociālie partneri – to skaitā gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība – kritizē pieņemto valdības deklarāciju, ir simptoms tam, ka līdzdalības jomā nebūt viss nav kārtībā. Pēc LTRK valdes priekšsēdētāja Jāņa Endziņa vārdiem, deklarācijas iztrāde ir bijusi ”ļoti sasteigta” un tāpēc nav līdz galam saprotama.[ 4 ] Tikmēr LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone norāda, ka deklarācija nav ”sabalansēta” un, lai gan sociālajiem partneriem bijusi iespēja līdzdarboties, svarīgi priekšlikumi tālāk par sarunu galdu nav tikuši.[ 5 ] Citiem vārdiem sakot – process it kā ir bijis, taču rezultāta nav. No malas raugoties, izskatās, ka politiķi vistiešākajā nozīmē cenšas Latvijā nostiprināt t.s. ”teātra sabiedrību” (society of the spectacle), par kuru savos darbos daudz ir rakstījis filozofs Gajs Debors [Guy Debord]. Daudzējādā nozīmē Debora argumentācija par rietumvalstu demokrātijām kā maldinošām, tādām, kuras piedāvā tikai iluzoras iespējas jelkā ietekmēt politiskos procesus, bija pārspīlēta. Taču nošķīrums starp tīri teorētisku iespēju līdzdarboties un reālu ietekmi politiskajā sfērā ir un paliek svarīgs. Ja mēs vēlamies Latvijā redzēt sabiedriski aktīvus cilvēkus, ja mēs šeit vēlamies redzēt attīstītu pilsonisko sabiedrību, tad mānīt cilvēkus ar viltus līdzdalību ir sliktākais, ko vien vispār var darīt.

Īstas konsultācijas vai ilūzija?

Līdz 25. novembrim ministrijām, Valsts kancelejai un Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam jāiesniedz konkrēti pasākumi valdības deklarācijas īstenošanai. Tas viss tuvāko mēnešu laikā pārtaps valdības rīcības plānā. Šajā procesā vismaz teorētiski vajadzētu būt iespējai piedalīties arī nozaru organizācijām un sociālajiem partneriem. Bet vai tā būs? Vietnē gudrasgalvas.lv premjerministrs Valdis Dombrovskis sola ”detalizētas konsultācijas” ar NVO un citiem interesentiem, turklāt priekšlikumus varot sūtīt ”jau tagad elektroniski”.

Atklāts paliek jautājums, vai šādu konsultāciju/sarunu/diskusiju laikā radušies secinājumi izpaudīsies arī rīcības plāna tekstā. Komentējot to, kas tad īsti notiks ar līdzdalību, ministru prezidenta preses sekretārs Mārtiņš Panke rakstiski norāda, ka rīcības plānā tiks iekļauti „sabiedrības iesaistīšanas mehānismi”. Taču, ja valdībai sabiedrības līdzdalība nešķiet pietiekami svarīga, lai to definētu kā konrētu uzdevumu valdības deklarācijā, rodas pamatotas šaubas par to, vai plānotā „mehānismu iekļaušana” ir kaut kas vairāk par tukšu retoriku.

Nedrīkst aizmirst arī to, ka ierosinājumu pieņemšana un parunāšanās pati par sevi vēl neko nenozīmē. Katrā padomju veikalā kādreiz bija sūdzību un ierosinājumu grāmata – taču reālā ietekme no tām bija līdzvērtīga nullei. Valdības sadarbībai ar sociālajiem partneriem gan pie valdības deklarācijas, gan arī tālākā rīcības plāna izstrādē būtu jābalstās uz delibaratīvās jeb diskursīvās demokrātijas principiem.[ 6 ] Tātad – godīgā, atklātā sarunā ,meklējot kopīgas intereses, saskarsmes punktus, daudzām pusēm pieņemamus risinājumus.

Protams, šeit nevar neņemt vērā kādu būtisku aspektu. Proti, pēdējo trīs gadu laikā ļoti liela ietekme Latvijas politikas veidošanā ir bijusi starptautisko aizdevēju programmai un uzraudzībai. Patīk mums tas vai nē, bet Latvijas kā valsts suverenitāte un attiecīgi spēja pieņemt patstāvīgus lēmumus faktiski ir nopietni ierobežota. Šo aspektu tikai pastiprina pieaugošā nestabilitāte eirozonas (būtībā jau visas Eiropas Savienības) valstīs. Klasisko politiķu vēlmi izdabāt, arī ja tikai tīri populistiski, vēlētāju untumiem ir nomainījusi sakāpināta sensitivitāte pret finanšu tirgu, investoru un starptautisko reitingu aģentūru reakcijām. Vēlētājs ar savu vēlmi līdzdarboties arvien biežāk tiek vienkārši pastumts malā. Tāds ietekmīgs domātājs kā Jirgens Hābermāss [Jürgen Habermas] pat satraucas, ka Eiropas valstu vadītāji cenšas radīt ”režīmu, kurš pieļautu tirgus imperatīvu iekļaušanu nacionālajos budžetos bez noteiktas demokrātiskas leģitimācijas”.[ 7 ]

Līdzdalība kā īpaši svarīga krīzē

Šādā situācijā, kad nacionālvalsts pamati ļogās visā Eiropā, ir vēl jo svarīgāk pievērst uzmanību demokrātiskā procesa kvalitātei Latvijā. Kādu sabiedrību mēs vēlamies veidot? Skaidrs, ka caur varas vertikāli, bez jelkāda caurspīdīguma ir daudz vieglāk ieviest visbiežāk ne pārāk patīkamos starptautisko aizdevēju programmas prasības. Saprotams, ka pēctecības princips ir ieguvis lielāku spēku un ietekmi nekā vēlētāju ietekmes nodrošināšana. Taču diez vai mēs tiešām vēlamies veidot izteikti hierarhisku valsts pārvaldi, kur augšas pašas nosaka, ”kad, uz kādiem noteikumiem un ar ko viņi apspriedīsies”.[ 8 ] Tieši krīzes laiks, kas jau a priori nozīmē grūtus lēmumus, ir kā lakmusa papīrs demokrātijai. Te nu vairs nepietiek ar lētiem solījumiem, lai iegūtu vēlētāju balsis. Te ir patiešām nopietni jāstrādā ar elektorātu (nevis jāapstrādā elektorātu!), lai ar vēlētāju atbalstu nodrošinātu ilgtermiņa plāniem tik ļoti nepieciešamo valdības stabilitāti. Pilsoņu politiskā līdzdalība ir nepieciešama gluži vienkārši tāpēc, ka ”viņu politiskajā praksē ietilpst pastāvīgas diskusijas par taisnīgumu, un šo jautājumu nevar atstāt politiskās izpildvaras vai ekspertu administratoru rokās”.[ 9 ]

Vēl pirms vēlēšanām man gadījās apmeklēt kādu diskusiju par demokrātijas kvalitāti ES mājā Rīgā, kurā citu vidū piedalījās arī polittehnologs Jurģis Liepnieks. Diskusijas laikā paneļa dalībnieki ar dāsnu Liepnieka argumentācijas palīdzību aizfilozofējās pat līdz tam, ka demokrātiskais princips ”viens cilvēks – viena balss” ir ilūzija, jo politiskā procesa virzību vienalga nosaka viedokļu līderi. Viņu pausto tiražē un pastiprina mediji . Tāpēc viedokļu līderu teiktajam ir krietni vien lielāka ietekme par vienkārša pilsoņa urnā iemestu vēlēšanu zīmi. Es pret šādu skatījumu centos iebilst. Viens no paneļa dalībniekiem man draudzīgi, bet tieši norādīja, kas es taču pats esot viedokļu līderis – kā žurnālists. Zemteksts skaidrs – vienkāršs pilsonis ar savu vienu nožēlojamo balsi nekad nebūs pielīdzināms viedokļu līderiem un tāpēc var nemaz necensties piedalīties un līdzdarboties valsts politikas veidošanā un īstenošanā. Šāda Nīčes nihilismā balstīta domāšana (saskaņā ar kuru vienlīdzīgu tiesību ideja ir inde[ 10 ] un tie, kuri cīnās par šādām tiesībām, ir dumpinieki, kurus pārņēmusi skaudība pret priviliģētajiem[ 11 ]) noteikti ir ērta politiķu eliti apkalpojošajiem sabiedrisko attiecību speciālistiem un galma politologiem. Un viņiem noteikti neizdevīga un nepatīkama ir ideja par līdzdalību. Te nu valdībai gan savas deklarācijas, gan ar rīcības plāna veidošanas procesā ir jāatbild uz jautājumu – kuras puses interesēs tad īsti viņi strādā.


Ivars Austers: Līdzdalības iespējas palielina varas sajūtu

Lasi un rīkojies!

Valdības deklarācija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!