Es noteikti neesmu vienīgā, kas decembrī sāk meklēt īstenojumus idejām par Ziemassvētku dāvanām savai ģimenei. Agrāk to darīt nav loģiski - jo dāvanu meklēšana un iesaiņošana piestāv svētku atmosfēras radīšanai (tāpat kā mājas izgreznošana), un citos rudens mēnešos manai ģimenei ir pietiekami daudz dzimšanas dienu, kas ļauj viņus lutināt ar dāvanām.

Meklējot dāvanas manām ārpus Latvijas dzīvojošajām māsām, mani visvairāk iepriecinātu iespēja viņām uzdāvināt ko tādu, kas emigrācijā atgādina mūsu kopīgās bērnības atmiņas. Vai tas būtu Sniegbaltītes skolas vecais ieraksts, vai Joe Dassin labāko dziesmu izlase, vai bērnības multiplikācijas filmas, vai Margaritas Stārastes grāmatiņas… Visu šo un vēl daudz daudz citu lietu mēs regulāri pārrunājam skype sarunās, kur nereti ir sadaļa “bērnības atmiņas” par notikumiem vai lietām, kas liek plati smaidīt.

Jau vairākus decembrus es esmu meklējusi tādus bērnības dārgumus, kurus šad un tad izbaudīt var tikai tie, kuri dzīvo Latvijā. Runa ir par bērnības filmām “Emīla nedarbi” un “Sprīdītis”, kuras parasti nacionālajos svētkos rāda TV. Iegādāties šīs filmas DVD formātā nav iespējams, vismaz legāli nē (veicot meklēšanu internetā uzdūros vairākām norādēm, kur šīs filmas varot nolādēt nelegāli). Pateicoties diskusijai Twitter, saprotu, ka ir jāgaida, kad Rīgas kinostudijai kļūs pieejamas padomju laika filmas un tiesības tās arī izplatīt. Lai gan šī ziņa dod cerību, šobrīd tas man nepalīdz, un ir mazliet skumji, ka 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas man un manām māsām nav iespēja baudīt šīs bērnības atmiņas tad, kad mēs to vēlamies (nevis tad, kad tās rāda TV). Un te nu man radās konkrēta ideja valdības rīcības plānam, kur viens no daudzajiem punktiem attiecas uz saišu uzturēšanu ar emigrējušajiem latviešiem. Varbūt, ka valdība un konkrēti Ārlietu ministrija (kas tagad pārņems šo uzdevumu no Tieslietu ministrijas) var panākt, ka pavisam drīz ikvienam ir iespēja nopirkt šos bērnības šedevrus, kas palīdz emigrējušajiem uzturēt savu latviskumu un nodot savu mantojumu arī nākamajām paaudzēm (lai arī emigrācijā esošie bērni var ar vecākiem kopā priecāties par Emīla nedarbiem)? Manuprāt, tas būtu liels un pavisam konkrēts ieguldījums, kam būtu arī savs ekonomiskais efekts – cilvēki šīs filmas pirktu!

Es saprotu, ka šajos Ziemassvētkos šī mana vēlēšanās nepiepildīsies, bet es ļoti ceru, ka nākamgad šos bērnības dārgumus es varēšu nolikt zem mūsu egles.