Raksts

Labums no sabiedriskā labuma


Datums:
21. janvāris, 2008


Foto: Melanie Watts

Uzņēmumi ir ieinteresēti atbalstīt sportu, kultūru un sociālo jomu, jo ar tām iespējams gūt vislielāko publicitāti. Tādēļ ar demokrātijas stiprināšanu saistītās organizācijas pēc sabiedriskā labuma statusa netiecas.

Jau vairākus gadus Latvijā nevalstiskās organizācijas (NVO) var iegūt sabiedriskā labuma statusu, lai tādējādi tām tiktu atvieglota finansējuma piesaiste. Tas dod iespēju NVO, negaidot ierēdņu atļauju, meklēt ziedojumus, savukārt juridiskās personas, kas ziedojušas sabiedriskā labuma NVO, no valsts nodokļu atlaidēs saņem 85% no ziedojuma summas. Ieviešot minēto sistēmu, bija cerība, ka šādā veidā ļaujot uzņēmējiem un katram no mums pašiem pārdalīt daļu no valstij maksājamā ienākumu nodokļa, tiks veicināta sabiedrības līdzdalība. Daļēji tā arī notiek, taču vairāku gadu darbs ir parādījis atsevišķus ziedojumu piesaistes problēmjautājumus, kas patlaban tiek risināti ar grozījumiem Sabiedriskā labuma organizāciju likumā.

1999. gadā Nevalstisko organizāciju centrs apzināja likumdošanas problēmas, kas traucē sabiedrisko organizāciju sekmīgu darbu. Daudzas NVO minēja neefektīvo ziedojumu atļauju sistēmu — kaut arī uzņēmumi par ziedojumu tika dāsni atalgoti, 85% no ziedotā saņemot atpakaļ no valsts, un arī fiziskās personas varēja atprasīt daļu — 25% — no ziedotā, NVO ik gadu bija ilgi jāgaida Finanšu ministrijas piešķirtā ziedojumu saņemšanas atļauja. Dažkārt dialogi ar atbildīgo departamentu ilga līdz septembrim vai oktobrim, un organizācija varēja sākt piesaistīt ziedojumus tikai gada pēdējos mēnešos. Bija iespaids, ka lēmumu par atļaujas piešķiršanu vai atteikumu motivē drīzāk vēlme taupīt budžeta naudu, nevis izpratne par organizācijas devumu sabiedrībai un šī darba novērtējums. Tāpat neradās pārliecība, ka ministrija vadās pēc noteiktiem kritērijiem, vismaz tie nekur nebija fiksēti.

NVO centrs apzināja pieredzi citās Austrumeiropas valstīs, piesaistīja starptautisku ekspertīzi — Starptautisko bezpeļņas likumu centru (ICNL – International Centre for Not- for-Profit Law) — un rosināja likuma izstrādes darba grupas izveidi Tieslietu ministrijā. Rezultātā tapa Sabiedriskā labuma organizāciju likums[1] un Ministru kabineta noteikumi[2].

Jaunā likumdošana ievērojami uzlaboja ziedošanas sistēmu:

  • Paplašināja valsts atbalstāmo jomu sarakstu, tajā iekļaujot cilvēktiesību un indivīda tiesību, kā arī pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanu;
  • Noteica kritērijus, kāda darbība ir un kāda nav uzskatāma par sabiedriskā labuma darbību;
  • Noteica sabiedrības līdzdalību lēmuma pieņemšanā, Sabiedriskā labuma komisijā pēc paritātes principa iesaistot biedrības un nodibinājumus;
  • Noteica, ka Sabiedriskā labuma komisijas sēdes būs atklātas un to darba kārtība — savlaicīgi pieejama;
  • Noteica, ka komisija jāveido pēc nozaru principa, t.i., lēmumam jābūt balstītam nevis uz budžeta taupīšanas apsvērumiem, bet gan uz nozaru vajadzībām;
  • Noteica, ka organizācijai sabiedriskā labuma statuss ir pastāvīgi, ja vien tas netiek atņemts, NVO pārkāpjot likumu. Līdz ar to godprātīgas organizācijas var piesaistīt ziedojumus jau no gada sākuma, negaidot Finanšu ministrijas ikgadējo atļauju;
  • Noteica, ka Finanšu ministrijai jāveido publiski pieejama datu bāze ar sabiedriskā labuma organizācijām, kā arī jāpublicē to atskaites, lai atvieglotu informācijas pieejamību ziedotājiem un veicinātu to paļāvību uz NVO.

Tomēr kopā ar ieguvumiem organizācijām nāca arī zaudējumi. Minēšu vismaz trīs.

Pirmais — papildu darbs ar dokumentiem — veidlapu aizpildīšanas un atskaitīšanās pienākums. Otrais — saruna ar Sabiedriskā labuma komisiju, kuras pārstāvjiem, kas nepārzina organizācijas darbības jomu, jāizskaidro, kāds labums sabiedrībai no konkrētās NVO darba. Un trešais — reliģiskās organizācijas zaudēja iespēju ziedojumus, no kuriem iegūst nodokļu atlaides, izmantot reliģiskās darbības veikšanai.

Sākotnēji bija iecere sabiedriskā labuma organizācijām, kas darbojas likumdevēja noteiktajās sabiedrībai īpaši nozīmīgajās jomās, sniegt arī citu veidu valsts atbalstu, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, dotācijas un tamlīdzīgi. Tomēr dzīve šādu pieeju koriģēja. Tā kā sabiedriskā labuma statusa iegūšana ir krietns administratīvs slogs, šo statusu tiecas iegūt tās organizācijas, kuras piesaista ziedojumus no uzņēmumiem. Savukārt uzņēmumi ir īpaši ieinteresēti atbalstīt tādas jomas kā sports un kultūra, dažkārt arī sociālo jomu, jo ar tām iespējams gūt vislielāko publicitāti. Līdz ar to, piemēram, ar demokrātijas stiprināšanu saistītās organizācijas pēc sabiedriskā labuma statusa netiecas un finansējumu visbiežāk iegūst, piedaloties dažādos projektu konkursos.

Drīz būs jau trīs gadi, kopš pati darbojos Sabiedriskā labuma komisijā. Šajā laikā esmu redzējusi gandrīz 1200 organizācijas un ik gadu arī tikpat daudz šo organizāciju atskaišu. Pats būtiskākais secinājums — organizācijas ir tik daudzveidīgas, ka ne vienmēr der likumā noteiktais kritēriju rāmis, pēc kura organizācijām piešķir sabiedriskā labuma statusu. Dažkārt pat Sabiedriskā labuma komisijas locekļu domas ir pilnīgi pretējas, vērtējot, vai organizācija darbojas savu biedru privāto interešu, vai tomēr sabiedrības labā. Arī biedra jēdziens ir devalvējies. Vairumā organizāciju ir 3—10 biedri, kas strādā plašākai grupai — klientiem. Komisijai jāspēj izvērtēt, cik tāda NVO ir atvērta un pieejama, kādas ir pakalpojumu cenas, kā cilvēki var uzzināt par tās darbību.

Daudzkārt organizācijas un ziedotāji nenošķir sponsorēšanu no ziedošanas. Veidojas situācija, kad uzņēmums atpakaļ no valsts nodokļu atlaidēs saņem ne tikai 85% no ziedojuma summas, bet arī vēl reklāmu plašā sabiedrības grupā, kas citkārt būtu izmaksājusi krietni vien dārgāk. Tomēr arvien biežāk šādos gadījumos ar atbalstītāju tiek slēgti divi līgumi — gan sponsorēšanas, gan ziedojuma līgums, tādējādi pretrunu atrisinot.

Taču ir vēl kāda problēma — dažkārt ar sabiedriskā labuma organizāciju starpniecību uzņēmumu nauda tiek novirzīta šauru ziedotāja interešu apmierināšanai, kas nenes labumu sabiedrībai. Lai šo situāciju novērstu, Valsts Kontrole ir rosinājusi virkni grozījumu Sabiedriskā labuma organizāciju likumā, un minētie priekšlikumi ir iesniegti Saeimā.

Daļa grozījumu atvieglos sabiedriskā labuma organizāciju darbu — tām, iesniedzot pieteikumu statusa iegūšanai, kā arī atskaites, netiks prasīta informācija, kas jau ir valsts rīcībā, piemēram, gada pārskats, izziņas no Valsts ieņēmumu dienesta, Uzņēmumu reģistra. Tomēr būs arī stingrāki nosacījumi, kuri galvenokārt attieksies uz lielajiem ziedojumiem. Tiesiskā valstī likumi būtu jāraksta godīgiem cilvēkiem, lai, piemēram, godprātīgām NVO nebūtu jāpierāda, ka tās tiešām ir rīkojušās godīgi. Tomēr negodprātīga prakse ir veicinājusi rosināt papildu pienākumus organizācijām, kuras saņem lielus privātpersonu ziedojumus. Tāpēc, piemēram, likuma grozījumos ir prasība ar ziedotāju slēgt rakstveida līgumu. Tāpat grozījumi paredz izstrādāt jaunas atskaišu formas, kas lielo ziedojumu gadījumā būs detalizētākas un palīdzēs saskatīt iespējamu saistību starp ziedotāju un labuma saņēmējiem. Vēl arī iecerēts izstrādāt valdības noteikumus par iegādēm no ziedojumiem, lielu ziedojumu gadījumā nosakot pienākumu veikt cenu aptauju vai pat konkursu.

_________________________

[1] Spēkā esošs no 2004.10.01; Publicēts: Latvijas Vēstnesis 106 2004.07.07.

[2] MK 2004. gada 30. novembra noteikumi Nr. 976 „Sabiedriskā labuma komisijas nolikums” un MK 2004. gada 30. novembra noteikumi Nr. 977 „Noteikumi par biedrību un nodibinājumu pārstāvju izvirzīšanu un iekļaušanu Sabiedriskā labuma komisijā”.


Grozījumi Sabiedriskā labuma organizāciju likumā

Noteikumi par biedrību un nodibinājumu pārstāvju izvirzīšanu un iekļaušanu Sabiedriskā labuma komisijā

Sabiedriskā labuma komisijas nolikums

Sabiedriskā labuma organizāciju likums

Starptautiskais bezpeļņas likumu centrs


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!