Foto: T.Kalniņš © AFI
Ja ir tendence 81.pantu izmantot kā iespēju izpildvarai uzurpēt likumdevēja varu, tad ir pamats, lai šādu normu no Satversmes izslēgtu.
Vai situācija, kāda izveidojusies tāpēc, ka Valsts prezidente apturēja Satversmes 81.panta[1] kārtībā pieņemtos grozījumus drošības iestāžu likumos, ir pietiekams pamats, lai konkrēto pantu svītrotu no valsts pamatdokumenta?
Valdība nereti ir izmantojusi 81.pantu bez jebkāda objektīva pamata, un būtībā Satversmes tiesas (ST) pirmā lieta [2] bija saistīta ar 81.pantu. Tad valdība ignorēja to, ka Saeima ar absolūtu vairākumu nobalsoja pret vienu no valdības projektiem. Ziemassvētku pārtraukumā valdība šo pašu projektu pieņēma 81.panta kārtībā, Saeima to nenokonstatēja uzreiz un tikai tad, kad sāka strādāt pie valdības noteikumiem, atjēdzās un iesniedza pieteikumu ST. Īpaši jau 5.Saeimas laikā, kad Satversme bija atjaunota, valdība tā vietā, lai gatavotu likumprojektus iesniegšanai Saeimā, drudžaini orientēja ministrijas gatavot noteikumus, lai katru brīdi varētu izmantot 81.pantu. 6.Saeimā tikai nedaudz pietrūka, lai šo pantu jau izslēgtu, tātad izslēgšanas tendence pastāv. Tagad ar grozījumiem drošības likumos — nu kur atkal bija objektīvā nepieciešamība pāris dienas, pirms Saeima atsāk darbu, pieņemt grozījumus 81.panta kārtībā?
Kāda ir 81. panta vēsture?
Kad Satversmes tēvi to pieņēma, Latvija bija jauna valsts, kurai nepieciešams radīt savu normatīvo bāzi, tātad izstrādāt likumus, un skaidrs, ka parlamentārā ceļā īsā laikā radīt pašiem savus likumus ir diezgan grūti. Tāpēc [81.pants] attaisnojams, jo valdība un Saeima ātrāk šo darbu risina. Pie tam sākotnējā stadijā valdības 81.panta kārtībā pieņemtie noteikumi netika skatīti Saeimā — pēc pieņemšanas valdībā tie darbojās kā likums. Tas bija pirmskara brīvvalsts laikā. Kad Satversme tika atjaunota, jānomaina bija sociālistiskā tiesību sistēma uz demokrātisku, Rietumeiropas tiesību sistēmu. Atkal bija nepieciešamība paātrinātos tempos radīt jauno tiesisko bāzi. Tā kā pēc Satversmes atjaunošanas valdība pārāk bieži izmantoja šo iespēju, tad arī šie noteikumi [Saeimā] tiek skatīti jau kā likumprojekts divos lasījumos, un tā nodošana komisijām ir kā pirmais lasījums. Tātad jau zināma parlamenta kontrole pār izpildvaru.
Kādiem nosacījumiem jābūt, lai viendien kādu pantu vispār no valsts pamatdokumenta izsvītrotu?
Atgriezīsimies pie Satversmes — 85.pantā Satversmes tēvi bija ielikuši ideju par zvērināto tiesu, kas cariskajā Krievijā bija progresīvs institūts. Šī norma būtībā ir mirusi, tāpēc šajā pantā tagad ielikta Satversmes tiesa. Ja uzskatām, ka 81.pants ir objektīvi nepieciešams Satversmes pieņemšanas pirmsākumā un arī pēc Satversmes atjaunošanas, tad šodien, varētu teikt, objektīva nepieciešamība vairs nepastāv — ir pagājis pietiekami ilgs laiks un pamatā valsts tiesību bāze ir radīta. Un arī — ja ir tendence šo pantu izmantot, kā lai maigāk pasaka, nevis ļaunprātīgi, bet nepamatoti, sevišķi izmantot iespēju izpildvarai uzurpēt likumdevēja varu, tad ir pamats, lai šādu normu izslēgtu.
Kā tas tagad sanāk — mēs Satversmi pielāgojam politiskajām iegribām vai tomēr mums tās iegribas jāpielāgo valsts pamatdokumentam?
Ir skaidrs, ka nebūtu pareizi, ja Satversme tiek grozīta kāda mirkļa iegribas dēļ. Ja runā par 81.pantu, Saeimai nav īstas pārliecības un garantijas, ka valdība tiešām turpmāk izmantos šo pantu, kad tas tik tiešām ir nepieciešams. Bet nelaime jau tā — ja valdībai ir vairākuma atbalsts parlamentā, tad parlaments bieži vien, varētu teikt, norij šo rūgto kamolu — nu tā ir mūsu valdība, tātad tāda nepieciešamība bija. Bet nav kritiskās attieksmes, ka valdība faktiski iejaucas likumdevēja varā. Tas tātad ir zināmā pretrunā ar varas dalīšanu. Ir valstis, kur ir nodalīta kompetence, kas ir izpildvaras un kas — ekskluzīvā likumdevēja kompetencē, bet tad valdībai ir plašākas iespējas veidot normatīvo bāzi. Taču tam visam jābūt ļoti sabalansētam. Vienai vai otrai varai ļaunprātīgi iejaucoties otra darbībā jau rodas problēmas.
Bet vai tad pie tā ir vainojama Satversme? Varbūt drīzāk vainojami politiķi un viņu politiskā atbildība nevis viens konstitūcijas pants?
Viennozīmīgi atbildēt ir ļoti grūti, jo tiešām var būt šāda akūta nepieciešamība steidzami kaut ko darīt, un tomēr likumdošanas process parlamentā vienmēr ir smagnējs. Otra lieta — ja parlaments pēc tam tiešām objektīvi un kritiskāk skatītu valdības iniciatīvu. Pie tam, valdībai iesniedzot parlamentā 81.panta kārtībā pieņemtus noteikumus, ir jābūt klāt pamatojumam. Saeimas Kārtības rullis paredz, ka [likumprojekta] nodošana Saeimas komisijām ir kā pirmais lasījums un kā pirmais runātājs ir valdības pārstāvis. Es neatceros, kad valdības pārstāvis — premjers vai attiecīgais ministrs — prezentētu un dotu motivāciju, kāpēc šāda nepieciešamība bija.
Ir arī vēl tāda lieta, ka diemžēl mūsu Saeima reāli plenārsēdēs sanāk reizi nedēļā. Ja paskatāmies “parlamenta vecmāmiņas” Lielbritānijas apakšpalātas darba kārtību, tā strādā katru dienu. Jā, es nenoliedzu, ka komisijām ir jāgatavo likumprojekti, bet tas nenozīmē, ka tam jāveltī visa diena. Jāpaskatās, cik stundas reāli komisija ir strādājusi pie viena vai otra likumprojekta. Man liekas, ka [likumdošanas procesu] var aktīvāk risināt arī parlamenta līmenī, nevis sanākot ārkārtas sēdē, jo ārkārtas sēdi jau būtībā sasauc prezidents.
Jūs tik ilgus gadus bijāt galvenais Satversmes sargs, tad kāda Jums tagad ir izjūta tieši par 81.pantu — svītrot vai tomēr nē?
Es tomēr uzskatītu, ka 81.pantu varētu izslēgt, jo Latvija pastāv kā neatkarīga valsts, ir Eiropas Savienības, Eiropas Padomes, NATO locekle, valstij ir normatīvā bāze, un nez vai pēkšņi varētu rasties situācija, ka pāris dienu laikā vajag kaut ko pieņemt. Varētu arī būt, ka šī norma ir arhaiska un uz robežas ar izpildvaras un likumdevēja varas dalīšanas principu — kaut kas sajūdzas kopā.
Saeimas Juridiskā biroja vadītājam Gunāram Kusiņam bija argumenti, ka tomēr 81.pantu vajadzētu atstāt, tikai sašaurinātā versijā, jo ir specifiski gadījumi — kara pieteikums, miera slēgšana, kādas citas ārkārtas situācijas.
Diez vai to varētu saistīt ar kādu ārkārtas situāciju, kas varētu izveidoties valstī. Latvija kā demokrātiska valsts nav iesaistīta potenciālā konflikta zonā, tāpēc nez vai būtu nepieciešams šāda panta vajadzību pamatot ar “ja nu kas gadās”. Ja ir ārkārtas situācija, kad operatīvi jārīkojas, tad to arī, manuprāt, var darīt — parlaments sanāk kopā. Valdība jau var rīkoties, bet [81.panta kārtībā pieņemtais] ir normatīvais akts, kam nav likuma spēka. Ja parlaments nevar sanākt kopā, tad šim aktam spēks ir tikai trīs dienas. Par ārkārtas stāvokļa ieviešanu gala vārds pieder ne jau valdībai, bet parlamentam.
Vai tomēr mēs pēdējā laikā pārāk viegli neesam Satversmi labojuši? Vai tas neraida signālu, ka Satversme ir ļoti vienkārši grozāms dokuments?
Es negribētu piekrist, izņemot vienīgi situāciju, kad bija izmaiņas 110.pantā [3] saistībā ar laulībām, kas bija ļoti ātra reakcija pretstatā iespējamām viendzimuma laulībām un kas tika pieņemts steigā pēc praida — tam pamata nebija. Bet pirmais grozījums pēc Satversmes atjaunošanas bija, kad mainīja vecumu, kad drīkst piedalīties vēlēšanās — no 21 gada uz 18. Otrs grozījums bija saistībā ar Satversmes tiesas izveidošanu, pēc tam — ar pilnvaru termiņa pagarināšanu Valsts prezidentam un Saeimai. Tad — par dubulto pilsonību, tālāk — Satversme tika papildināta ar 8.nodaļu par cilvēka pamattiesībām, kas mums vispār konstitucionālā līmenī nebija nostiprinātas. Vēl arī valsts valoda tika nostiprināta konstitucionālā līmenī, un vēl objektīvi bija nepieciešams fiksēt Latvijas dalību Eiropas Savienībā, jo kā citādi risināsim jautājumus, strādājot ar pārnacionālajām organizācijām.
Rīcība ar 110.pantu arī tagad rada jautājumu — varbūt deputāti Satversmes grozījumus nevērtē pēc būtības, bet gan pēc politiskās ieinteresētības. Kur mums patlaban ir garantija, ka pamatdokumentu tiešām negroza politisko interešu dēļ?
Redziet, no vienas puses, lai izdarītu grozījumus Satversmē, ir nepieciešams, lai klāt būtu divas trešdaļas deputātu klāt un lai divas trešdaļas no viņiem trijos lasījumos nobalsotu par. Tas ir sarežģītāks process, nevis kā kad tiek pieņemts parasts likums. Mums ir arī panti, kurus Saeima var grozīt, bet, lai tie iegūtu likuma spēku, vajag referendumu.
Jūs taču tagad kā neatkarīgs mācībspēks varat brīvi vērtēt, vai politiķu pēdējā laika aktivitātes un iespējamā politiskā visatļautība neraisa bažas, ka Satversmes labošana notiek šauri politisku interešu dēļ.
Es jums varu piekrist, ka šādas bažas var raisīties. Ja paskatāmies, Satversmes grozījumi ir bijuši faktiski priekšvēlēšanu kampaņas pamatā. Sāksim ar Zemnieku savienību, kas vāca parakstus tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešanai. Tā bija viņu priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa, tomēr 6.Saeimā viņi tā arī nepārvarēja 5% barjeru. Vai, teiksim, sociāldemokrāti un tā saucamās [Jura] Bojāra Satversmes jaunā redakcija — atkal parakstu vākšana tika iniciēta priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Šīs idejas ir diezgan populāras tautā, un partijas ne reti to mēģina izmantot. Tāpat kā tagad ideja ar termiņiem par valsts prezidenta nominēšanu. Pirmajās četrās Saeimās Satversme darbojās, prezidenti tika ievēlēti. Arī pēc Satversmes atjaunošanas šis process ir noticis. To, cik vieglprātīga ir šī attieksme, bija redzams, kad beidzās Vairas Vīķes—Freibergas pirmais termiņš un kad no vairākām partijām nāca ideja prezidenti ievēlēt priekšlaicīgi. Kur te Satversme? Manuprāt, lielākā problēma te ir tā, ka politiķi labākajā gadījumā izlasa vienu vai otru pantu, bet nespēj analizēt Satversmi kopumā. Skaidrs ir viens — pārmērīgi grozījumi, sevišķi mirkļa vajadzība, nav pieņemami.
Tad 81.panta izņemšana būtu vai nebūtu mirkļa vajadzība?
Ziniet, 81.pants būtībā ir kā tāds diskusiju objekts no paša pirmsākuma, kad Satversme tika atjaunota. Reālā prakse, kad 81.pants tika izmantots pretēji likumdevēja prioritātei, tomēr liecina, ka vajadzētu šo pantu izslēgt, ka viņš arhaisms.
Kādas 81.panta izslēgšanai varētu būt sekas?
Nekādas. Ja kas ārkārtējs tagad rastos, manuprāt, tas nozīmētu tikai to, ka valdībai lielākoties ir likumdevēja iniciatīvas tiesības. Tas prasītu nopietnāku saskaņošanu, lai likumprojekts atbilstu visām prasībām, un Saeimas darba intensificēšanu. Bet tas prasa vairāk darba.
______________________________
[1] Satversme: http://www.saeima.lv/Likumdosana/likumdosana_satversme.html
[2] Lieta Nr. 04-01(97). Par Ministru kabineta 1997.gada 10.janvāra noteikumu nr.23 “Grozījumi likumā “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā““ (izdoti Satversmes 81.pantā noteiktajā kārtībā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 81.pantam un Ministru kabineta 1995.gada 14.marta noteikumu nr.54 “Par Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām“ atbilstību Latvijas Republikas Satversmei, likumam “Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā” un citiem likumiem.
[3] 2005.gada 15.decembrī Saeima pēc LPP iniciatīvas grozīja Satversmes 110. pantu, akcentējot, ka Latvijas likumdošana laulību atzīst tikai kā savienību starp vīrieti un sievieti. 110.panta tagadējā redakcija: Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.