Pirms pāris nedēļām Zemkopības ministrija bija aprēķinājusi, ka mēs ik gadu Latvijas mežos salasām sēnes aptuveni 40 miljonu latu vērtībā. Kāds ekonomists Twitterī bija sarēķinājis sēņošanas vērtību IKP izteiksmē, un mēs ar kolēģiem piektdienas vakara atmosfērā jokojām, ka šis ir neizmantots resurss, kuru vēl varētu aplikt ar nodokli. Galu galā, kāpēc būtu jādod brīva pieeja šim valsts dabas resursam, kas attiecīgajā sezonā ir tēma nr.1 ļoti lielai Latvijas iedzīvotāju daļai? Kāpēc gan neaplikt pieeju šim resursam ar nodokli, tādējādi arī palīdzot valstij, kas dzīvo zem budžeta konsolidācijas mākoņa? Jokojām par sēņošanas kartēm. Jokojām, ka, protams, būtu vajadzība arī veidot inspekciju, kas tad pa mežiem tvarstītu tos, kas nav sēņošanas nodokli samaksājuši. Pāris dienas vēlāk līdzīgas idejas publiski izteica ZZS deputāts.

Šodien ar citu radošu ideju nācis klajā Saeimas deputāts Ainārs Šlesers, aicinot pārdot Latvijas pilsonību par 1 miljonu Eiro. Viņš gan saka, ka tā nebūšot pārdošana, bet gan pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem. Taču, tā kā īpašie nopelni būs 1 miljons Eiro, tad citādi kā par pilsonības pārdošanu to traktēt ir ļoti grūti. Twitterī joko, ka Latvija varētu pārdot arī nepilsoņu pases par puscenu, kā pilsonības „vieglo” variantu. Un, protams, tas viss iet rokā ar Šlesera partijas ierosinātajiem Imigrācijas likuma grozījumiem, kas kopš pērnā gada vasaras ļauj uzturēšanās atļaujas piešķirt par investīcijām. Joki ir joki, bet vai tiem ir vieta valstī, kur 15% iedzīvotāju ir nepilsoņi, un vēl kāds procents jeb aptuveni 30 tūkstoši ir trešo valstu valstpiederīgie, kuri varētu būt ieinteresēti iegūt pilsonību?

Varbūt krīze atraisa radošumu. Varbūt, ka par sēņu lasīšanu – tāpat kā par zivju makšķerēšanu – ir jāmaksā. Bet, ja jau mēs sākam raudzīties uz pilsonību kā preci, un redzam valsti kā privātuzņēmumu, ko vēl šī bodīte varētu pārdot, lai nopelnītu?