Raksts

Konkurējošās brīvības


Datums:
03. aprīlis, 2007


Autori

Rita Ruduša


Foto: Ansis Starks © AFI

Visa pamatā ir samērīguma princips — ja vienas demokrātiskās vērtības upurēšana bijusi nesamērīga, tad tiesa lemj par labu upurētajai vērtībai.

Pilns intervijas teksts angļu valodā

Vai pastāv vispārēji kritēriji, pēc kuriem Eiropas Cilvēktiesību Tiesa (ECT) vadās, izsverot lietas, kad saduras preses brīvība un tiesības un privātumu?

Manuprāt, ir viens kopējs kritērijs, kurš ir jāvērtē konkrētās lietas apstākļu kontekstā, proti, samērīguma princips. Šo kritēriju mēs pielietojam ikvienā gadījumā, taču tas, vai iejaukšanās tiek uzskatīta par nesamērīgu vai nē, ir atkarīgs no lietas apstākļiem. Vēl viens aspekts ir tas, par kādām vērtībām ir runa. No vienas puses, eksistē sabiedrības tiesības saņemt informāciju, no otras — cilvēka tiesības uz to, ka viņa privātums tiks respektēts. Ja jūs upurējat vienu no vērtībām, jums ir nopietni jāpārdomā jautājums par samērīgumu.

Sabiedrības intereses ir viens no faktoriem, kas tiek ņemts vērā, izvērtējot, vai priekšroka dodama privātumam vai preses brīvībai. Kas ir tie apstākļi, kas ļauj noteikt, vai konkrētajā lietā sabiedrības interesēm ir prioritāra nozīme?

Sabiedrības intereses ir, protams, cieši saistītas ar vajadzības jēdzienu demokrātiskā sabiedrībā. Ja runa ir par politisku diskusiju, kura ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo bez tās sabiedrība sevi par demokrātisku nevarētu dēvēt, tad tas neapšaubāmi ir sabiedrības interesēs. Problēmas rodas tajos gadījumos, kad runa ir par sabiedrības interesi par informāciju, kas skar kāda cilvēka privāto dzīvi. Tad ir jāizvērtē, kas ir lietas centrālā persona — vai tā ir publiska persona vai privātpersona. Ja tā ir publiska persona, tad zināt, kāda ir šīs personas uzvedība, acīmredzami ir sabiedrības interesēs. Bet vai tas nozīmē, ka ir pieļaujama ielaušanās viņa dzīves visintīmākajās sfērās, kuru vidū, piemēram, ir sekss? Tas jau ir cits jautājums. Šajā gadījumā iespējami ierobežojumi un, kā jau Tiesa ir teikusi, pat publiskai personai ir tiesības un zināmu privātumu. Lieta Von Hannover pret Vāciju[1] skaidri parādīja, ka princesei, kura ir “īstena publiska persona šodienas sabiedrībā”, arī ir tiesības uz savas privātās dzīves aizsardzību. Taču Tiesa uzsvēra arī, ka princese nepilda publiskus pienākumus kā politiķe. Lietā būtu varējis būt cits iznākums, ja viņai būtu jāpilda šādas funkcijas.

Citiem vārdiem, lieta, kuras centrālā persona ir pazīstams futbolists, atšķiras no lietas, kuras centrālā persona ir politiķis?

Jā, tā tas ir. Taču vietējās tiesas un Eiropas Tiesa arī apsver diskusijas kontekstu. Tāda politiķa privātā dzīve, kurš pastāvīgi runā par to, ka morāles principi ir jārespektē, tiek vērota ļoti rūpīgi, jo viņš zaudē uzticību, ja viņa darbības ir pretrunā ar paša sludināto.

Pievērsīsimies publisku personu radiniekiem. Pirmās Latvijā izskatītās vārda brīvības un privātuma lietas centrālā persona bija bijušā politiķa dzīvesbiedre. Kāda ir atšķirība starp publisku personu un tās ģimenes locekli?

Nevajadzētu aizmirst, ka cilvēka tiesības vienmēr ir indivīda tiesības. Jūs neatsakāties no savām tiesībām tāpēc, ka jūsu vīrs ir politiķis. Tas, kas var tikt uzskatīts par pieņemamu publikācijai politiķa gadījumā, var nebūt pieņemams gadījumā, ja tas skar viņa dzīvesbiedri vai bērnus. Piemēram, arī Von Hannover lietā Vācijas tiesas ņēma vērā šo aspektu un nolēma, ka radiniekiem ir tiesības uz aizsardzību. Es domāju, ka pastāv nepārprotama atšķirība starp publiskām personām un to radiniekiem, kuri paši var arī nebūt publiskas personas. Bija tāds gadījums — televīzijas šova vadītājs raidījuma laikā spontāni sāka atklāt savas privātās dzīves detaļas. Tiesnesis pieņēma lēmumu uz laiku apturēt fotogrāfiju publicēšanu, taču viņš atteicās apturēt publikāciju laikrakstā, kurā bija aprakstīta žurnālista viesošanās bordelī un seksuālās darbības, kuras viņš tur veica, kā arī šo darbību detaļas [2]. Šajā gadījumā var teikt, ka viņš zināmā mērā bija pats atteicies no savām tiesībām uz privātumu un tādēļ nevar vēlāk iesniegt sūdzību par to, ka prese atklāja vēl citas viņa privātās dzīves detaļas. Tātad pastāv arī tāds faktors kā iesaistītās personas uzvedība pirms personisko dzīvi skarošas informācijas publikācijas. Taču, kā jau teicu, viss ir atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem — vienmēr jāņem vērā visi apstākļi, iekams lemt, vai preses brīvībai ir priekšroka vai nav.

Vai jūs varētu paskaidrot konkrētos apstākļus, kas tika ņemti vērā Von Hannover lietā?

Pirmkārt, Vācijas tiesās ir diezgan plaša precedentu tiesvedība publisko personu jomā. Viņi ievēro ļoti rafinētu atšķirību starp “absolūtu publisko personu” un “nosacītu publisko personu”. Absolūtām publiskajām personām jārēķinās ar diezgan ciešu uzmanību no preses puses, bet nosacītu publisko personu gadījumā šī interese varētu būt ne tik dziļa. Tieši šī iemesla dēļ Konstitucionālā Tiesa noraidīja princeses prasību — viņa nenoliedzami ir šodienas publiskā persona un tādēļ viņai jāpieļauj fotogrāfiju publicēšana medijos. Federālā Tiesa apmierināja prasītājas prasību attiecībā fotogrāfijām, kurās viņa bija redzama kopā ar saviem bērniem, pamatojot to ar argumentu, ka bērnu vajadzība pēc privātās dzīves aizsardzības ir lielāka nekā pieaugušajiem. Taču attiecībā uz pašu princesi Tiesa lēma citādi. ECT sprieduma gadījumā izšķirošo lomu spēlēja tas, ka publiskā diskusija no tā neko būtisku neieguva. Fotogrāfijas bija pilnībā privāta rakstura un tas nedeva artavu diskusijai, kas būtu sabiedrības interesēs. Otrs faktors bija tas, ka princesei bija likumīgas tiesības sagaidīt, ka šādos apstākļos viņa tiek likta mierā.

Arvien lielāks privātas informācijas apjoms sasniedz auditoriju ar interneta starpniecību un ir neskaitāmi portāli, kurus piepilda pašu lasītāju radīti materiāli. Vai Tiesai ir nācies saskarties ar gadījumiem, kad kāds sūdzas par viņa privātuma tiesību aizskārumu internetā?

Mums nav daudz lietu, kas būtu saistītas ar internetu, bet tādas var parādīties nākotnē. Gandrīz katrā Eiropas valstī ir likumi, kas regulē šo jomu. Prasītājs, kas grieztos ECT, varētu būt vai nu persona, kuras tiesības uz privātumu ir pārkāptas un kura uzskata, ka nav bijusi pietiekami aizsargāta, vai arī persona, kura vēlas publicēt informāciju, pamatojoties uz [Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas] 10.pantu. 10.pants neattiecas tikai uz žurnālistiem vien, bet gan aizstāv izteiksmes brīvību kā tādu.

Tā šķiet neiespējama misija — atrast līdzsvaru starp divām dažādām cilvēka tiesību normām. Kā jūs atrodat šo līdzsvaru?

Visa pamatā ir samērīguma jautājums. Ja vienas demokrātiskās vērtības upurēšana bijusi nesamērīga, tad tiesa lemj par labu upurētajai vērtībai. Tas patiešām ir atkarīgs no lietas apstākļiem un arī no tā, vai aizsargājamā demokrātiskā vērtība ir tuvāk privātuma kodolam vai ārējam slānim. Piemēram, nodokļu summas publikācijas lieta[3]. Nevar apgalvot, ka publiskas personas nodokļu aprēķins ir tuvu privātās dzīves kodolam. Es pieņemu, ka personas intīmā dzīve ir privātuma pašos pamatos, bet attiecības ar valsts institūcijām nodokļu jautājumos var būt privātuma zonā, taču ne obligāti. Tādēļ, kad jūs izsverat šīs tiesības, tad Fressoz and Roire v. France lietā svaru kauss nenoliedzami nosveras par labu izteiksmes brīvībai, īpaši tādēļ, ka publikācijas laikā notika publiska diskusija par algu palielinājumu.

_____________

[1] Von Hannover v. Germany, no. 59320/00, ECHR 2004‑VI.

Von Hannover v. Germany lietā ECT atzina par pamatotu princeses Caroline von Hannover sūdzību, ka Vācija nav nodrošinājusi pietiekamu aizsardzību viņas tiesībām uz privāto dzīvi. Tiesa konstatēja Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8.panta pārkāpumu. Iepriekš princese bija neveiksmīgi vērsusies Vācijas tiesās, cenšoties panākt privātas dabas fotogrāfiju tālāku publicēšanu, kuras 90.gados bija parādījušās vācu izdevumos Bunte, Freizeit Revue un Neue Post. Viņa uzskatīja, ka fotogrāfijas pārkāpj viņas tiesības uz privātās dzīves aizsardzību un viņas tiesības uz savu attēlu. 1999.gada 15.decembrī Federālā Konstitucionālā Tiesa apmierināja prasītājas prasību attiecībā uz fotogrāfijām, kurās bija redzami viņas bērni, pamatojot to ar bērnu vajadzību pēc lielākas viņu privātās dzīves aizsardzības nekā tā ir pieaugušajiem. Taču Konstitucionālā Tiesa nolēma, ka pašai prasītājai ir jāpieņem tas, ka viņas, kā publisks personas, attēli parādīsies medijos.

[2] Theakston v. MGN [2002] EMLR 398, Ouseley J. quoted by E. Barendt, Freedom of Speech, 2nd ed., Oxford University Press, 2006, at 239.

[3] Fressoz and Roire v. France [GC], no. 29183/95, § …, ECHR 1999‑I.

Fressoz and Roire v.France – Prasītāji strādāja Francijas satīriskajā izdevumā Canard enchaine. Saistībā ar asajām diskusijām par atalgojumu Peugeot kompānijā laikraksts publicēja Ruāra rakstu par kompānijas izpilddirektora un priekšsēdētāja Kalvē (Calvet) algas palielinājumu. Raksts bija ilustrēts ar Kalvē pēdējos trīs gadu nodokļu aprēķina fotokopijām. Pamatojoties uz Kalvē sūdzību tika uzsākts kriminālprocess pret Freso un Ruāru par fotokopiju izmantošanu, kuras bija iegūtas, kādam nodokļu administrācijas darbiniekam pārkāpjot konfidencialitātes principu. Parīzes Apelācijas Tiesa piesprieda atbildētājiem maksāt sodu un kompensāciju. ECT lēma, ka žurnālistu notiesāšana bija iejaukšanās viņu tiesībās pielietot izteiksmes brīvību, kuru garantē Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10.pants. Tiesa nosprieda, ka publicētā informācija atbilst sabiedrības interesēm, jo tā parādīja, ka Peugeot priekšsēdētājs saņēma lielu algas palielinājumu laikā, kad pats aktīvi iebilda pret darbinieku prasībām palielināt viņu algas.


Eiropas Cilvēktiesību Konvencija


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!