Ik pa laikam medijos parādās viena vai otra aicinājums, ka Latvijai vajadzētu aktivizēt savu attīstības sadarbības politiku. Ka vajadzētu ne tikai pievērsties sadarbībai ar post-padomju valstīm, bet arī padomāt par Āfriku. Līdz šim esmu dzirdējis visādus viedokļus. Tie ir apmēram tādi: "Ko mums vajag no tās Āfrikas? Ko mēs tur esam "pazaudējuši"?"
Atceros, ka vēl pirms dažiem mēnešiem neformāli tiekoties ar toreiz augsta ranga diplomātu, viņš man mēģināja paskaidrot, ka, protams, viņam esot žēl “badā cietošo Āfrikas bērneļu” (man burtiski aizrāvās elpa, dzirdot šādu apzīmējumu), bet viņš neredzot nekādu vajadzību Latvijai “iet” valstīs, kuras Francija un citas Eiropas lielvalstis it kā turot savā neo-koloniālisma pavadā.
Tanī pašā laikā tika stāstīts par citu Latvijas ārlietu lielkalibra politiķa vārdiem, ka Āfrika esot “pārāk tālu” no Latvijas, lai sadarbotos ar to.
Financial Times savā rakstā ziņo par Krievijas ekonomiskās diplomātijas virzību Āfrikā. Krievijas diplomāti, mēģinot nodrošināt savu kontroli pār gāzes tirgu, acīmredzot izrēķināja, ka Krievijai “tā Āfrika” nav pārāk tālu.