Raksts

Klauža atklāsmju grāmata


Datums:
08. maijs, 2012


Autori

Sanita Upleja


Foto: exper

Lai laime būtu pilnīga, kā vēlētājiem, tā deputātiem ir jāspēj pārvarēt neuzticība Saeimai un jāspēj savas individuālās intereses salāgot ar visas sabiedrības interesēm.

Saeimas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas deputāta Jāņa Klauža vaļsirdīgā atzīšanās intervijā portālam GudrasGalvas.lv par viņa darbu Saeimā nevar atstāt vienaldzīgu. Visticamāk, lielākajai daļai šīs intervijas skatītāju un klausītāju deputāta teiktais par caurmērā divu dienu nedēļā pavadīšanu Saeimā kā pirmo reakciju raisīja dusmas un sašutumu par deputāta attieksmi pret darbu un cinismu „augstākajā pakāpē”. Protams, ka no J. Klauža atklāsmēm var aizrauties elpa, taču tikai pirmajā brīdī.

Uzmanīgi ieklausoties viņa argumentācijā un uzskatos par savu vēlētāju pārstāvēšanu, tur var kā atvērtā grāmatā izlasīt lielisku mūsdienu Latvijas sabiedrības un tās izpratnes par tautas pārstāvniecību portretējumu, patīk tas mums vai nē. Saikne starp vēlētājiem jeb tautu un tās tieši pilnvarotajiem pārstāvjiem jeb Saeimas deputātiem ir divvirzienu ceļš, turklāt Latvijā kā jaunā demokrātijā mēs esam tikai pašā šī ceļa sākumā.

Godīgāks par citiem

Netērējot vietu intervijas ar J. Klaužu pārstāstam, tomēr dažos vārdos jāpiemin galvenās tajā izskanējušās atklāsmes. Līvānietis J. Klaužs, kurš Saeimā no Latgales vēlēšanu apgabala ievēlēts jau trešajā sasaukumā (vienu reizi no Tautas partijas saraksta, bet pēc tam no ZZS), atzīst, ka Saeimā pārsvarā strādā tikai trešdienās, ceturtdienās. Pārējo laiku pavada savā uzņēmējdarbībā Līvānos, kur esot ievērojams nodokļu maksātājs. Saeimā deputāts pārstāv savu frakciju Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā, no kuras darba, pēc paša teiktā, nekā daudz nesaprotot, taču viņu interesējošajā Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā frakcija viņam vietu neatvēlējusi. Deputāts ir pārliecināts, ka labi pārstāv savus vēlētājus, jo tieši pēc viņu gribas katru reizi vēlēšanās stipri pakāpies uz augšu sarakstā, apsteidzot citus kandidātus.

Lai cik mulsinošas neliktos J. Klauža atklāsmes, jāsaka viņam tomēr paldies par atklātību. Domāju, ka ne vienam vien Latvijas vēlētājam ir pamatotas aizdomas, ka Saeimas deputāti darbā parlamentā nepavada pilnas piecas darba dienas nedēļā, turklāt paši esam redzējuši tālrādes ekrānos guļošus un snaudošus deputātus plenārsēžu zālē. No tāda viedokļa J. Klauža teiktajam nevajadzētu būt nekādam pārsteigumam. Pārsteigums drīzāk ir tas, ka kāds deputāts tiešām atklāti pasaka, ka pavada salīdzinoši maz laika Saeimā un ka mēdz nesaprast jautājumus, kas viņam jāizskata.

Tas pat ir tāds kā ZZS zīmols, ka viņi ir tādi, kādi ir, un neizliekas labāki.

Mēs neesam pie tādas atklātības pakāpes pieraduši, jo kaut vai nesenie spilgtākie piemēri iz Saeimas dzīves rāda tik pierasto deputātu locīšanos un atrunāšanos — Valda Zatlera (ZRP) izvairīšanās no tiešas atbildes uz raidījuma „De facto” jautājumiem par viņam atvēlētā valsts dzīvokļa dīvaino izmantošanu vai raidījumā „Nekā personīga” redzētā Jāņa Urbanoviča (SC) minstināšanās par atrašanos vienlaikus Saeimā un Maskavā. Ar ko viņi labāki par deputātu J. Klaužu? Visticamāk, ka caurmēra vēlētājam patīk dzirdēt vienkāršu un tiešu valodu, ne locīšanos. Zināmā mērā tas pat ir tāds kā ZZS zīmols, ka viņi ir tādi, kādi ir, un neizliekas labāki. Kaut vai Aivara Lemberga „premjerēšanas” epopeja un citas tamlīdzīgas lietas. Acīmredzot, viņu vēlētājiem tas ir pieņemami, un nevarētu teikt, ka viņi savus vēlētājus būtu mānījuši, pirms vēlēšanām teikdami vienu, bet pēc tam darīdami ko citu.

Saeima kā spogulis

Lai gan man nav zināms, vai pirms vēlēšanām J. Klaužs ar saviem vēlētājiem ir tieši apspriedis savu darba slodzi un citas Saeimas darba nianses, taču fakts paliek fakts, ka viņš tiek atkal un atkal ievēlēts. Tātad cilvēki viņam uzticas un ir apmierināti ar viņa darbu, un pret vēlētāju brīvu gribu neviens neko nevar iesākt. Iespējams, ka tieši viņa biežāka uzturēšanās Līvānos nekā Saeimā ir viņa galvenais trumpis, jo vēlētāji viņu redz ikdienā kā reāli strādājošu uzņēmēju, tātad kārtīgu cilvēku un savējo, nevis abstraktu deputātu kaut kur tālajā Rīgā, ierautu Saeimā „kā purvā”. Turklāt diezin vai J. Klaužs ir pārkāpis kādu Satversmes, Saeimas Kārtības ruļļa vai deputātu ētikas kodeksa klauzulu, jo principā Saeimas darbā piedalās un cenšas to darīt pēc savas labākās sapratnes un apziņas, kā solījis Saeimas deputāta svinīgajā solījumā.

Saeima ir tautas pārstāvniecība. Kāda tauta, tāda pārstāvniecība.

No otras puses, zināmā mērā J. Klauža gadījums varētu būt līdzīgs kā bijušā deputāta no Liepājas Valērija Kravcova (SC) ievēlēšana 10. Saeimā. Viņa vēlētājiem noteikti bija skaidrs, ka V. Kravcova mērķis nav strādāt vaiga sviedros Saeimā, kaut vai latviešu valodas zināšanu trūkuma dēļ vien. Taču tāda bija vēlētāju izvēle, ka tieši šim cilvēkam viņi uzticēja pārstāvēt sevi Saeimā. Visticamāk, ka V. Kravcovs būtu ievēlēts arī nākamajā Saeimā, ja vien būtu kandidējis.

Lai kādas nebūtu ilūzijas vai teorijas par parlamenta darbu, taču mēs nereti aizmirstam, ka Saeima ir tautas pārstāvniecība. Kāda tauta, tāda pārstāvniecība. Tur nevar būt 100 vienādi uzvalkoti juristi un politologi. Parlamenta būtība un lielākā vērtība ir tāda, ka tas pārstāv tautu, kāda tā ir visā daudzveidībā, un tieši tādēļ tā lēmumi ir līdzsvaroti starp dažādu sabiedrības grupu interesēm. Pat ja tie nevienam nesniedz pilnīgu gandarījumu, jo ir vidusceļš starp visdažādākajām interesēm. Dzīve Latvijā nekļūs labāka no tā vien, ja izliksimies, ka starp mums nav tādu klaužu un kravcovu.

Paradokss paradoksa galā

J. Klauža fenomens atklāj arī to, ka dzīve nereti ir paradokss paradoksa galā. Viens paradokss ir tas, ka J. Klaužs jūtas atbildīgs savu tiešo vēlētāju priekšā un rūpīgi attiecas pret saviem kā uzņēmēja pienākumiem, taču, pēc viņa paša teiktā spriežot, pret darbu visas Latvijas vēlētāju labā Saeimā viņam tomēr ir mazāk atbildīga un nopietna attieksme.

Otrs paradokss, jau ar nopietnākām sekām, ir zināmā mērā neiespējamais uzdevums, ko uzliekam deputātiem, — pārstāvēt tieši savu vēlētāju intereses un vienlaikus lemt visas valsts mēroga jautājumus. J. Klaužs intervijā saka, ka par Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā apspriesto Detektīvdarbības likumu neko nezina un nesaprot. Visticamāk, ka viņa vēlētājiem Latgalē arī par šo konkrēto likumu ir ne silts, ne auksts. Tomēr arī tādi likumi valstī ir vajadzīgi, un arī par tādiem likumiem jālemj visiem 100 Saeimas locekļiem.

Tādā gadījumā riskējam, ka mums Saeimā varētu būt 100 kārtīgi savējie vīri, kuriem tiešā atbildība ir tikai savu dažu vēlētāju priekšā, bet par Saeimas kopējā darba rezultātu galva īpaši nav jālauza.

J. Klauža atklāsmes zināmā mērā ir atbilde arī tiem, kas uzskata, ka Latvijas politisko problēmu panaceja ir mazāki vēlēšanu apgabali un balsošana par personībām, ne partijām. Tas it kā vairotu deputātu un vēlētāju ciešāku un tiešāku saikni, pretēji tagadējai atsvešinātībai un bezatbildībai. Taču tādā gadījumā riskējam, ka mums Saeimā varētu būt 100 kārtīgi savējie vīri, kuriem tiešā atbildība ir tikai savu dažu vēlētāju priekšā, bet par Saeimas kopējā darba rezultātu galva īpaši nav jālauza. Kur gan atrast vēl vēlētājiem tuvāku deputātu kā J. Klaužu!

Iespējamais vēlamais

Ja iepriekšējās rindkopās rakstītais ir esošās situācijas apraksts, tad raksta nobeigumā pievērsīšos vēlamajam. Protams, ka ikdienas dzīvē, vēl jo vairāk Latvijas politiskajā dzīvē, esošais un vēlamais atrodas šķietami tālu viens no otra, tomēr labā ziņa ir tāda, ka arī vēlamais ir iespējams. Vajag tikai mazliet laika, pieredzes un piepūles.

Pirmkārt, lai sasniegtu vēlamo labsajūtas stāvokli Latvijas politikā, nevajag steigties ar administratīvām vai citām metodēm par katru varu no Saeimas izskaust tādus deputātus kā J. Klaužu. Jebkura deputāta un jebkuras partijas darbība tomēr ir jāvērtē ilgtermiņā, un pieredze liecina, ka Latvijas vēlētāji šajā ziņā ir pietiekami gudri, pat ja ne īpaši karstasinīgi.

Nevajag steigties ar administratīvām vai citām metodēm par katru varu no Saeimas izskaust tādus deputātus kā J. Klaužs.

Atcerēsimies, ka laika gaitā Latvijas politika ir attīrīta no savulaik varenā „Latvijas ceļa”, Tautas partijas, daudzskaitlīgajiem Aināra Šlesera politiskajiem projektiem, un par to vislielākie lauri pienākas nevienam citam kā tieši šo pašu partiju vēlētājiem. Ne burvju nūjiņām un numurētiem Rīkojumiem. TP bija J. Klauža agrāk pārstāvētā partija, un tā ir aizgājusi pagātnē, kamēr tagad J. Klauža pārstāvētās ZZS pārstāvniecība Saeimā arī krietni sarukusi pēc pēdējām vēlēšanām pērn rudenī. Cilvēki, ja vispār mācās, tad mācās tikai un vienīgi no savām kļūdām, nevis no teorijām vai no augšas uzspiestām pārmaiņām.

Latvijas atjaunotajai demokrātijai ir tikai nedaudz pāri par divdesmit gadiem, un vēstures priekšā tas vien ir tāds nieks. Mūsu partiju sistēma ir tikai pašā attīstības sākuma stadijā, tādēļ tā ir rūpīgi kopjama un attīstāma, nevis nocērtama saknē kā visa ļaunuma pamats. Tieši mūsu partiju atrašanās attīstības sākuma stadijā ir iemesls, kāpēc Saeimas darbs nesokas tik raiti, kā mums gribētos ideālā variantā.

Partijām ir jāpaplašinās un jāstiprinās iekšēji, lai tajās līdzīgi kā stiprās partijās Rietumeiropas valstīs būtu darba grupas un iekšēja ekspertīze visos sabiedrībai svarīgos jautājumos.

Partijām ir jāpaplašinās un jāstiprinās iekšēji, lai tajās līdzīgi kā stiprās partijās Rietumeiropas valstīs būtu darba grupas un iekšēja ekspertīze visos sabiedrībai svarīgos jautājumos. Tas ļautu apvienot veselīgā komplektā vēlētājiem tuvu stāvošu deputātu un partijas plašākas intereses. Tādā gadījumā J. Klaužam nebūtu pašam jālauza galva par Detektīvdarbības likumu, jo viņa rīcībā būtu partijā izstrādātas nostādnes šajā jautājumā, savukārt kāds cits viņa frakcijas deputāts varētu izmantot savā darbā ar J. Klauža palīdzību izstrādātas nostādnes kādā citā jautājumā, kur viņš jūtas eksperts. Neviens cilvēks vai deputāts nevar būt speciālists visās nozarēs, pat ja no Saeimas kopumā sabiedrība to sagaida. Taču auglīgā kopdarbā partijā var gūt maksimāli labāko rezultātu no katra individuāla partijas biedra vai deputāta zināšanām un spējām konkrētā nozarē. Un līdzīgi ir arī nākamajā līmenī Saeimā, kur valsts un tautas attīstībai labākie risinājumi rodami auglīgā sadarbībā starp dažādus uzskatus un intereses pārstāvošām partijām un deputātiem.

Un, lai laime būtu pilnīga, kā vēlētājiem, tā deputātiem ir jāspēj pārvarēt neuzticība Saeimai kā demokrātiskai institūcijai kopumā un jāspēj savas individuālās intereses salāgot ar visas sabiedrības interesēm, jo cita ceļa uz labklājību vienkārši nav. Necieņa pret Saeimu, visticamāk, ir skaidrojama ar mūsu demokrātijas īso mūžu un vēl neseno pagātni padomju Latvijā, kur Augstākā Padome netika uztverta kā nopietns likumdevējs, kā tas arī patiesībā bija. Taču laiki ir mainījušies, un Saeima ir Latvijas augstākais likumdevējs, kas tieši ietekmē valsts dzīvi un attīstību. Laikam mums vajadzīgs vēl laiks, lai saprastu, ka tikai paši esam savu likumu lēmēji un savas valsts dzīves noteicēji.


GudrasGalvas

Visur citur, tikai ne Saeimā. Diena.lv


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!