Kā atšķetināt Lielbritāniju no ES un ES - no Lielbritānijas?
Laiku pa laikam, runājot ar cilvēkiem, kuri maz seko līdzi Eiropas aktualitātēm, sastopos ar pārpratumu: iedomu, ka Lielbritānija vai nu vairs nav Eiropas Savienības dalībvalsts vai arī drīz izstāsies.
Realitāte ir tāda, ka Lielbritānijas valdība šobrīd tikai domā par izstāšanās procesa sākšanu. Kādēļ tik ilga pauze starp vasaras referendumu un turpmākajām darbībām?
Tādēļ, ka britu valdībai nav plāna. Precīzāk – nav vairāku plānu. Nav plāna par to, kā tieši jāizskatās izstāšanās sarunām, nav plāna par to, kādu attiecību modeli Lielbritānija veidos ar ES pēc izstāšanās, nav plāna tam, kas būs Lielbritānija kā valsts starptautiskajā vidē pēc tam, kad būs pametusi ES.
Plānu nav tādēļ, ka pat tehniskā, kur nu vēl politiskā līmenī izstāšanās no ES ir process, kuram ko salīdzināmi ķēpīgu un komplicētu grūti iedomāties. Nupat BBC publicēja ziņas par noplūdušu auditorkompānijas Deloitte ziņojumu, no kura var sākt gūst apjausmu par to, cik sarežģīts būs tālākais process, kad (ja vispār) Lielbritānija oficiāli pieteiks savus izstāšanās plānus.
Kad mēs domājam par iespēju kādai valstij izstāties no ES, mūsu galvās ģenerējas maldinošas bildītes par izstāšanās būtību – mēs tiecamies iztēloties Eiropas Savienību (a) kā vietu, kurp var atnākt vai no kurienes var aiziet, vai (b) kā māju, kurā var ienākt un no kuras var iziet, vai (c) kā komandu, kurai var pievienoties un no kuras var izstāties.
Daudzi britu pilsoņi – un esmu pārliecināta, ka Latvijā būtu bijis līdzīgi! – aptuveni šādi bija iedomājušies Eiropas Savienību, nesaprotot, kādēļ viņu valdība nākamajā dienā pēc referenduma nav “aizgājusi”, aizcērtot durvis.
Eiropas Savienība Lielbritānijai nav vieta, māja vai komanda. Realitātei pietuvinātākas metaforas būtu šādas:
1) ES un Lielbritānija ir divi savstarpēji saauguši organismi, kurus šūna pa šūnai savstarpēji jānošķir tur, kur tas vispār ir iespējams, šis tas jāpieaudzē vai jānoņem tur, kur nav;
2) Reiz lietoju metaforu – valsts ir kods; šī metafora ir īpaši piemērota ES līmeņa aprakstam. Eiropas Savienība ir katras tās dalībvalsts kodā iekodēta visdažādākajos institucionālajos līmeņos (piemēram, patērētāju tiesību regulējums, starptautiskie tirdzniecības līgumi, zinātnes finansējums, palīdzība lauksaimniekiem, palīdzība lielajiem infrastruktūras projektiem, utt. utt. utt.) un ES koda atdalīšana no valsts līmeņa koda ir intelektuālo pūliņu ziņā kaut kas grūti iedomājams, it sevišķi valstij, kas ES ietvaros darbojusies desmitgadēm;
3) ES, Lielbritānija un citas dalībvalstis ir milzīga ģimene, kur viens “partneris” nolēmis aiziet, bet, tā kā manta visu šo laiku ir sadzīvota kopīga un radīts kupls bērnu pulciņš, attiecībā uz kuriem ir jāvienojas par aprūpes tiesībām, tad mūs sagaida tāds šķiršanās process, kā advokātiem pat ļaunākajos murgos nav rādījies.
Lai aptuveni iztēlotos to, cik nepatīkami gan britu ierēdņiem un politiķiem, gan citu ES valstu amatpersonām varētu būt kasīt Lielbritāniju ārā no ES (vai – ES ārā no Lielbritānijas), der arī metafora ar kilogramu košļenes matos.
BBC ziņā vēstīts, ka britu valdība šobrīd strādā ar 500 dažādām JOMĀM (kuras, protams, savstarpēji mijiedarbojas un kur katrā no jomām ir grūti pat apjaušams jautājumu daudzums, kas gadu laikā uzkrājies kā ES kods); lai saprastu, kādas tad ir britu intereses izstāšanās procesā, Deloitte prognozē, ka būs vajadzīgi 30 000 ierēdņu papildspēki.
KATRĀ no šīm jomām, KATRĀ no jautājumiem var būt sarežģījumi:
1) britu politiķi paši var sakašķēties par to, kādas ir britu intereses attiecībā uz, teiksim, iespējām britiem strādāt ES un ES valstu pilsoņiem Lielbritānijā pēc tam, kad Lielbritānija būs izstājusies no ES (proti, kādi būs pārejas noteikumi),
2) ja Lielbritānijas valdība piesaka izstāšanās procesu no ES nākamajā gadā – par VISIEM šiem jautājumu tūkstošiem būs jārunā un jāvienojas ar ES institūciju deleģētajiem pārstāvjiem, kuru skatījums var būt atšķirīgs, arī – teju jebkurā jautājumā. Ne velti ES regulējums ir komplicēts un nevar nebūt komplicēts – tas ir tapis, vienojoties visu dalībvalstu pārstāvjiem un vēl ES īpašajām institūcijām. Grūti iedomāties, kā atcelšanas/pārskatīšanas process varētu būt daudz vienkāršāks.
3) pārējām 27 ES dalībvalstīm arī katrai var būt savas intereses attiecībā uz sev interesējošajiem jautājumiem par britu izstāšanos.
Un PĒC TAM vai pat PARALĒLI Lielbritānijai un ES būs jāveido jauna veida attiecības, kur atkal par šiem pašiem jautājumiem tiks slēgtas jaunas vienošanās, starptautiskie līgumi par to, kā dzīvot nākotnē.
Ja tas izklausās pēc murga, tad tas ir tādēļ, ka darba apjoms un sarežģītība nudien tādu atgādina. Manuprāt, iemesliem, kādēļ šo aspektu tik maz kurš ir pamanījis un spējis savlaicīgi novērtēt: mūsu aplamie, maldinošie priekšstati gan par valsti, gan par Eiropas Savienību. Eiropas Savienība jau sen nav savām dalībvalstīm kaut kas “ārējs”, ko nepieciešamības gadījumā var piekabināt vai atkabināt no valsts, bet gan daļa no šo valstu pašu koda. Līdzīgi kā valstis nav saviem iedzīvotājiem kaut kas “ārējs”, bet daļa no mums pašiem: mēs ar valsti ikdienā saskaramies tik daudzās situācijās, ka nemanam, ka tā veido mūsu ikdienas izvēļu šķietami dabisko fonu (piemēri – šeit).