Raksts

Kā skābeklis


Datums:
27. aprīlis, 2010


Autori

Dita Arāja


Foto: Foto - AFI, Inga Kundziņa

Brīvībai nevar sagatavoties. Tas tāpat kā stāties laulībā — ko tu vari sagatavoties, tas vienkārši ir nobriedis fakts, un mīlestība ņem virsroku. Un šī arī ir mīlestība — mīlestība uz brīvību.

Jūs piedalījāties Neatkarības deklarācijas veidošanas procesā. Kā nokļuvāt šajā juristu grupā?

Dīvaini, ka vēsture ļoti ātri piemirstas un aizmirstas. Mēs, dalībnieki, pat esam nozīmīgas lietas piemirsuši, tāpēc nemaz nav ko runāt par mūsu jaunatni un tiem, kas aktīvi nepiedalījās neatkarības atjaunošanā. Juristi atmodas laikā, īpaši sākot no Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas 1988. gada rudenī un PSRS tautas deputātu vēlēšanām 1989. gada sākumā, pa visu Padomju Savienību noskanēja kā izcilākie. Pat Maskavas avīzēs rakstīja, ka leišiem ir vieni no labākajiem ekonomistiem, bet nenoliedzami, ka Latvija var lepoties ar zinošākajiem juristiem, kas virza demokrātijas procesus. Tur, protams, bija Ilmārs Bišers, Juris Bojārs, Andris Plotnieks, arī Viktors Skudra jānosauc. Un, protams, man arī nācās tajos procesos iesaistīties, kaut es nebiju PSRS tautas deputāts, bet deputāts depat Latvijā. Es diezgan daudz tiku iesaistījies LPSR konstitūcijas demokratizācijā. Tolaik uz atmodas viļņa [bija] vēlēšanu sistēmas demokratizācija, sabiedrisko orgnizāciju un to nopietnas lomas izviedošana, Latvijas Olimpiskās komitejas veidošana, kurā es arī iesaistījos.

Tad nav brīnums, ka 1990. gadā, kad mani jau ievēlēja kā Augstākās Padomes deputātu 18. marta vēlēšanās, es biju pietiekami redzams kā jurists un tad mani iekļāva [Neatkarības deklarācijas veidotāju] darba grupā. Tas bija likumsakarīgi.

Kā vispār tapa deklarācija?

Tas periods — 1988. gada rudens un viss 1989. gads, un vēl pat 1990. gada sākums, kad vēl Tautas fronte 18. marta vēlēšanām gatavojās, ziniet, bija laiks, kad domāt par visu ko, bet tikai ne par šo deklarāciju un to, kas notiks pēc 4. maija. Ziniet, tā parasti ir — galvenais — jānoskrien līdz šim 4. maijam, un galvenais — mobilizēties noskriet laikā un efektīvi. Bet neviens jau nedomāja, kas tālāk notiks, tā nopietni. Bija jau, protams, LTF 2. kongresa 1989. gadā pieņemtā programma, kas pasludināja ceļu uz neatkarību. (Pirmajā LTF programmā 1988. gadā par neatkarību nebija ne runas.) Tur bija pateikti galvenie politiskie virzieni, bet, godīgi jāsaka, tie tomēr bija vispārīgi, nebija tā mehānisma.

Kad 1990. gada 18. marta [Augstākās Padomes] vēlēšanās uzvara jau bija, tad faktiski, jāsaka, diezgan aktīvu lomu nospēlēja Egils Levits — mūsu tautietis, kas dzīvoja Vācijā, tur bija ieguvis juridisko izglītību un bija saistīts ar trimdas latviešiem, kas, juristi būdami, jau dziļos padomju laikos no starptautisko tiesību viedokļa mēģināja pamatot Latvijas situāciju. Levits, protams, kā tolaik jauns jurists, to ātri uzķēra un viens no diezgan zīmīgiem [Levita] rakstiem jau 1990. gada februārī pirms vēlēšanu uzvaras parādījās Literatūrā un Mākslā, kur viņš jau iezīmē koncepciju, ko Latvijai vajadzētu darīt pēc Augstākās Padomes sanākšanas, ja uzvarēs Tautas fronte.

Godīgi jāsaka, mēs, padomju juristi, konstitucionālās tiesības spējām saprast un iekšējās tiesības zinājām, bet Rietumu pieredze toreiz bija lielais mūris — pasarg’, Dievs! Draudēja ar nopratināšanu čekā, ja tu interesēsies, kāda ir tiesību sistēma Amerikā vai Federatīvajā Vācijā. Tāpēc mēs ļoti maz zinājām par starptautiskajām tiesībām. Tad faktiski Levits koncepciju ielika. Cita lieta, ka viņš aizbauca uz Vāciju, un tad viņu padomju robežsargi nelaida te iekšā — aizturēja un atgrieza atpakaļ. Viņš to koncepciju tā kā palaida, bet vairs nekādi pats nevarēja iesaistīties — tolaik mobilo telefonu nebija, sakaru nekādu nebija. Grūti tagad iedomāties, bet piezvanīt uz Vāciju bija ļoti sarežģīti. Tā [Levitam] tomēr bija tikai koncepcija, tomēr punkts pa punktiem kā Neatkarības deklarāciju izveidot — tas bija mums darba grupā jāizdara. Jāsaka, un arī Levits to tā novērtēja, ka deklarācija no šodienas viedokļa ļoti labi ir izstrādāta, pamatota, un mums kauns nav par to dokumentu. To var droši teikt — Latvijai nav jākaunas.

Runā par deklarācijas rakstītāju piecnieku.

Jā, tā varētu teikt, bet, godīgi sakot, darba grupā tieši pie rakstīšanas bija ļoti liela nozīme nejuristiem — Rolandam Rikardam un Vilnim Eglājam, kurš jau tai saulē ir. Redziet, padomju laikā jau mums nebija pieejas arhīviem par Kārļa Ulmaņa laiku — tas bija specfondos, kur tikai izredzētas personas varēja tikt. Tā vai citādi, viņi atšķirībā no mums, juristiem, to vēsturi bija izpētījuši, un tas nebija mazsvarīgi, deklarāciju rakstot.

Otrām kārtām, Romāns Apsītis ļoti labi pārzināja 1940. gada notikumus — viņš padomju laikos par to disertāciju bija rakstījis. Andrejs Krastiņš arī bija ļoti aktīvs, un, protams, Aivars Endziņš, nu un es. Godīgi sakot, tie arī bija tie aktīvākie. LU partijas komitejas kabinetā liela daļa deklarācijas rakstīšanas notika, jo Endziņš strādāja LU.

Kas rakstīšanas posmā bija smagākais uzdevums, problēma, kas bija jāatrisina?

Mums bija svarīgi visas detaļas salikt — nācās pasvīst, bet tā bija mūsu, juristu, problēma, lai starptautiski juristi par mums nesmietos. Bet tās tādas tehniskas lietas. Tā lielākā mocīšanās ar deklarāciju bija sekojoša, un ne jau tikai mūsu darba grupai. Mehānisms bija tāds, ka darba grupa strādāja, un tad vēl bija konsultantu grupa. Un vēl katru nedēļu notika LTF [Augstākās Padomes] deputātu frakcijas sēdes Latvijas Zinātņu akadēmijas lielajā zālē. Tajās sēdēs, protams, bija dažādi jautājumi, bet galvenais jautājums katrā sēdē pusotra mēneša garumā bija šī deklarācija. Un politiski tur bija lietišķas diskusijas par minimālo un maksimālo variantu.

Viens variants bija, ka mēs kā 11. martā Lietuva neatkarību pasludinām — mēs esam neatkarīgi, un viss. Nu un tas otrs variants bija, ka vajag ielikt pārejas periodu, lai mēs šo neatkarību reāli iemiesotu, sākot ar 1922. gada Satversmi, kas nebija atjaunota. Tas bija politisks jautājums, un mēs visu laiku skatījāmies, kā Maskava reaģēs uz Lietuvas deklarāciju. Tur katru brīdi, kamēr mēs aprīlī deklarāciju rakstījām, pastāvēja reāli draudi, ka Maskava pret Lietuvu varētu militāru spēku lietot. Tad tur ekonomiskā blokāde sākās, bet nebija sevišķi efektīva. Skatījāmies, kā ar Lietuvu situācija notiks, un tad, protams, būtu vēl mīkstinājuši, bet, tā kā labilais stāvoklis saglabājās visu aprīli un maiju attiecībā uz Lietuvu, tad mēs [deklarācijā] ielikām pietiekami radikālu variantu, ko mīkstinājām ar pārejas laiku. Levita kungs, godīgi sakot, nav vēl šodien iepriecināts par pārejas laiku, bet es domāju, ka reāli tas tāpat bija vajadzīgs — mums vajadzēja likumus jaunus izstrādāt, Saeimu sasaukt, mums vajadzēja Valsts prezidentu vēlēt.

Otrs bija jautājums par to, ka mēs ar deklarāciju atcēlām 1940. gadā jau okupācijas laikā pieņemto Saeimas 21. jūlija deklarāciju par Latvijas iestāšanos Padomju Savienības sastāvā. Tātad mēs ar 4. maiju vairs neesam Padomju Savienības sastāvā. Bet bija otra deklarācija, 1940. gadā pieņemta, par padomju varas nodibināšanu, un, protams, mums vajadzētu arī to atcelt, jo tā bija totalitārā režīma balsts, bet politiski mēs uz to negājām, jo mēs, Augstākā Padome, paši bijām padomju vara, un vietējās padomēs vēlēšanās, kas bija 1989. gada decembrī, pārsvarā Tautas fronte jau bija ieguvusi vairākumu, izņemot varbūt vienīgi Daugavpili. Tā mēs šo varu neiznīcinājām, un par to mums Pilsoņu komiteja pārmeta — redziet, jūs padomju varu atstājāt! Bet tā padomju vara bija kvalitatīvi izmainīta, un tā jaunā, tautfrontiskā padomju vara, bija orientēta tikai uz vienu mērķi — neatkarības atgūšanu un pārejas perioda īstenošanu.

Bet, kad jūs rakstījāt deklarāciju, jūs emocionāli ticējāt, ka Augstākā Padome to pieņems?

Ziniet, par to nemaz jautājuma nebija, tas bija pilnīgi skaidrs. Mēs jau rakstījām pēc [Augstākās Padomes] vēlēšanām, [kurās Tautas fronte guva uzvaru]. Protams, bija līdz pēdējam brīdim [jautājums], vai mēs divas trešdaļas dabūsim. Redziet, [Augstākajā Padomē] bija 201 deputāts, un mums vajadzēja 134 deputātu balsis. Tautas frontei, šķiet, bija 131 vai 132 balsis, un tad bija neatkarīgie [deputāti] kā Odisejs Kostanda, un mums nebija lielu šaubu, ka viņš balsos par. Bet, jāsaka, divas trešdaļas jau mēs paši izdomājām, jo PSRS konstitūcija noteica, ka svarīgākos lēmumus vajadzētu pieņemt ar divu trešdaļu deputātu atbalstu. Tā kā mums jau arī bija atkāpe, ja arī tikai ar vairākumu [deklarāciju] pieņemtu, bet, protams, pārliecinošāk bija ar divām trešdaļām.

Satversme jau arī prasa divas trešdaļas.

Jā, bet tajā brīdī jau mēs nespēlējām pēc Satversmes, bet pēc padomju likumiem. Rakstot un apspriežot, nejuta bailes, kā būs, vai pieņems. Tas bija skaidrs, izlemts — mēs esam uzvarējuši. Kā zināt, 138 nobalsoja par [deklarāciju], un viss bija vislabākajā kārtībā.

Kad rakstījāt deklarāciju, jūs personiski droši vien iedomājāties, kādai šai valstij, Latvijai, būtu jābūt.

Tagad, ar skatu no šodienas, tā liekas — jā, jūs taču domājāt… Bet bija tā, ka nebija jau laika domāt — notikumi visus tos divus atmodas gadus bija vienā kūlenī — caurām naktīm! Kas tik tur netika sarakstīts, kādi dokumenti! Īstenībā jau laiku šķiedām — tādi protokoli, tādas rezolūcijas! Šodien neviens to vairs nav spējīgs uzrakstīt, jo vairāk — sabiedriskā kārtā.

Protams, Tautas frontes vadība domāja par stratēģiju, bet darbs dzina darbu, notikums — notikumu, un tāpēc nebija laika domāt un apspriest, kāda nu tā valsts būs. Bet vismaz man personiski, cik nu kādreiz iznāca elpu ievilkt un ar kolēģiem, kafiju dzerot, runāt, mums toreiz bija Kārļa Ulmaņa periods labāk zināms. Mums likās, ja, teiksim, Latvija savu valsti labi ekonomiski uztaisīja no 1920. gada faktiski līdz 1934. gadam, tad mums likās, ka tagad tomēr mēs esam citā pasaulē, Rietumi mums palīdzēs. Mēs, protams, necerējām vēl ne par kādu Eiropas Savienību un NATO, bet, ka mums ātrāk labklājību vajadzētu uzcelt, tā bija mana klusa pārliecība. Tur, protams, esmu ļoti vīlies. Tas ir apbrīnojami — mums ir Eiropas fondi, mums likumdošanu Eiropas Savienība uz galda noliek, palīdzību — lūdzu, viss mums ir, mēs esam NATO, un — paskatieties, divdesmit gadi ir pagājuši! Labi, salīdzināsim ar to Ulmaņa laiku — protams, ekonomisti saka — toreiz gatavojās karam, ekonomika gāja uz augšu, varēja ražot un cūkgaļu un sviestu sūtīt… Nu, bet tagad — krīze — tā jau nav atbilde. Es domāju, ka mūsu valdītāji apbrīnojamā kārtā šajos gados to valsti ir notrallinājuši.

Bet kā tas, jūsuprāt, notika? Jūs esat neatkarības procesus pētījis un tagad pietiekami ilgi no malas to vērojis.

Atbilde, manuprāt, kā politologam ir tāda, ka mūsu politiskais mehānisms ir ļoti vājš. Es vēlreiz atgādināšu sociāldemokrāta Paula Kalniņa teikto 1934. gada februārī, ka mūsu sliktā vēlēšanu sistēma pie visām nekārtībām ir novedusi, kas jau tolaik Saeimā bija — politiskās cīņas un ekonomikas bremzēšanās. Sistēma jau nav par kapeiku labāka tapusi tagad. Varbūt 5% barjera ir labāk.

Pārāk daudz partiju?

Es tā brīnos, ka mani kolēģi, politologi un juristi, nesaredz to lietu ar vēlēšanu sistēmu daudz dziļāk. Kas ir pie proporcionālās vēlēšanu sistēmas? Tā ir ļoti, ļoti liela bezatbildība politikā. Īstenībā aī deputātiem neko nevar pārmest — viņiem [Saeimā] vienai partijai 14 vietas, otrai — 8, trešajai — 9. Ko viņi var izdarīt? Viņiem ir jāveido koalīcijas ar pilnīgi politiski nesaderīgiem uzskatiem. Šī sistēma ir novedusi pie politisko spēku sadrumstalotības un bezatbildības, un šo lielo baru cilvēku, kas mūs pārvalda, sabiedrībai nav iespējams kontrolēt. Jūs zināt, kurš ir jūsu deputāts Saeimā? To nezina neviens. Un to nezina arī pats deputāts. Tas arī ilgi jāskaitļo, kur viņš ir ievēlēts, īpaši, ja viņš ir bijis visos piecos sarakstos. Paldies Dievam, viens solis ir pareizā virzienā, ka [partiju vēlēšanu sarakstu] „lokomotīvju” vairs nav.

Mažoritārā sistēmā ir konkrēts apgabals, visu laiku cieša saikne un konkrēts cilvēks, kuru izvēlies. 1990. gadā [vēlēšanās] pēc padomju mažoritārās sistēmas strādāja, un man bija kādi septiņi sāncenši uz vienu vietu Augstākajā Padomē. Trīs mēnešos mēs pusi Ogres varējām izbraukāt, izstāstīt tantiņām, un tantiņas trīs mēnešus mūs aptaustīja, un, protams, izvēlējās vienu. Vakar biju laukos, un tur cilvēki dusmīgi paliek. Saka — ziniet, mums politologi gandrīz katru vakaru runā televīzijā un radio — tagad izvēlieties tos pareizos! Cilvēki ir nikni, prasa man, kuri ir tie pareizie? Jums iedod listi, kur jūs gandrīz nevienu nepazīstat.

Protams, mažoritārā sistēma noved pie divpartiju sistēmas. Tas, protams, arī ar saviem trūkumiem ir, bet reformu valstij, kur valsts uz stabiliem pamatiem jāuzstāda un politiskā kultūra sabiedrībā un politiķos jāizveido, mažoritārā sistēma vienkārši ir vienīgais glābiņš. Pieņemu, ka pēc gadiem divdesmit, kad valsts būtu sakārtota, droši vien sistēmu varētu mainīt uz proporcionālo vai jaukto.

Tad jūs tā kā piedāvājat mainīt sistēmu?

Jā. Bet, ziniet, šie [valdošie] jau nav tie, kas mainīs, jo viņiem tas nav izdevīgi. Šī vēlēšanu sistēma ir vainīga pie tā, ka mums politika ir vairāk nekā negatīvs vārds. Ir jau vienam otram retam Saeimas deputātam laba iniciatīva, bet, tā kā viņi visi ir nokrustīti par blēžiem un meļiem, tad šīm labajām iniciatīvām neviens netic. Īstenībā tā ir traģiska lieta. Atgūt uzticību — tas ir ārkārtīgi smagi.

Mums Augstākajā Padomē uzticība bija, un mums daudzas kļūdas piedeva. Ticēja uz vārda. Mēs tie bijām, kas cilvēkiem varbūt pat daudz ko atņēmām, — pensijas samazinājām un algas nogriezām, bet cilvēki nāca un aizstāvēja mūs.

Tāpēc, ka bija lielāka ideja.

Jā, bet viņi ticēja, to es droši varu teikt. Tagad šī ticība ir zaudēta, un to atgūt ir ļoti grūts uzdevums.

Ko tad darīt?

Viens cilvēks neko īsti nevar izdarīt. Ir godīgi jādara darbs, un, es domāju, tas vadzis acīm redzami krājas un kaut kad lūzīs.

Mums bija lietussargu sapulces, bet tas uzrāviens kaut kur pazuda.

Vēl tas vadzis nav pilns. Kā tas notika 1988. gadā — dziļi padomju miegā guļoša tauta, visi par komunismu, visiem mērķis skaidrs, un, paskatieties, kas dažu mēnešu laikā notika! Un pāris gadu laikā sabruka nesatricināmā Padomju Savienība. Vadzis bija pilns, un parādījās iespējas ko mainīt.

Vai pie tā, kāda patlaban ir mūsu sabiedrība, vēlētāji vispār ir spējīgi izkontrolēt savus deputātus, pat ja būtu mažoritārā vēlēšanu sistēma?

Runāsim praktiski — ja jums ir viens vēlēšanu apgabals, tad cilvēkiem parādās interese. Ja teiks, ka šai apkārtnei jāizvēlas kandidāti, tad attieksme ļoti mainīsies. Te stāvēs Repše, Šķēle, tad cilvēkam būs interesanti, tad varēs ietekmēt, tad viņš zinās — ā, šis četrus gadus tajā Saeimā sēdēs, un es pie viņa varēšu braukt un viņam rakstīt un varbūt pat zvanīt, un viņš regulāri brauks pie manis.

Otra lieta, kas mani tracina, kad politologi saka — mums vajag celt politisko kultūru. Kamēr sistēma būs tāda, nekas nenotiks. Cilvēkiem visā pasaulē ir negatīvās īpašības, vienmēr atrodas daļa, kas grib kaut ko nozagt, kukuļus paņemt. Amerikā šajā ziņā ir tieši tādi paši cilvēki kā Latvijā, ne labāki, ne sliktāki, bet atšķirība ir, kādā sistēmā viņus ieliek. Ja viņš kā Latvijā dara, kā grib, un tu nevari neko ietekmēt, tad viss iet uz negatīvo pusi. Ja ieliksi viņu Amerikā, skaties, viņam tur zagt un kukuļus ņemt nav izdevīgi, jo ir kontroles mehānismi.

Tas pats ar politiku. Ja vienai partijai vairākums būtu Saeimā, tad uz četriem vai varbūt trim gadiem būtu stabila valdība. Viņiem būtu jādomā no pirmās dienas — aha, mums pēc trim gadiem būs jāatbild par visu. Ja mēs redzam, aha, viens ministrs „nevelk”, mēs paši viņu ātri nomainīsim. Mēs neliksim tādu, kas aktīvāk partijā strādā vai vairāk ziedojis, bet liksim tādu, kas sabiedrībai parāda, ko viņš izdarījis.

Bet tad loģisks jautājums, kāpēc jau pašā pamatā atjaunotās neatkarības sākumā nemainījāt vēlēšanu sistēmu?

Redziet, nebija jau nojausmas, ka [proporcionālā sistēma] tik slikti strādās. Es redzu un zinu, kādi trūkumi ir arī mažoritārajai sistēmai, tāpēc to redzu kā periodu uz pārdesmit gadiem, un tad to sistēmu vajadzētu demokratizēt, jo mažoritārā sistēma nav demokrātiska.

Kad veidojāt šo valsti, tad apzinājāties, kas vēl priekšā?

Noskaņojums jau bija tāds, ka process, pārejas periods, būs visai garš. Maz bija tādu, kas domāja, ka mēs tik ātri tiksim pie neatkarības. Rēķinājāmies, ka pāreja būs gadus piecus, septiņus.

Varbūt mēs nemaz lielajai brīvībai nebijām sagatavoti?

Brīvībai nevar sagatavoties. Tas tāpat kā stāties laulībā — ko tu vari sagatavoties, tas vienkārši ir nobriedis fakts, un mīlestība ņem virsroku. Un šī arī ir mīlestība — mīlestība uz brīvību. Politilogi nav novērtējuši burvju vārdiņu „tāpatība” jeb „identitāte”. Tās ir psiholoģiski emocionālas un varbūt vēl dziļākas lietas, un, lūk, tas nostrādāja. Ar veselo saprātu jau šie principi nedarbojas.

Atmodas brīdī bija uzrāviens, ideāli, ka veidojam savu valsti, bet kurā brīdī mēs pārvērtāmies un daļa to pašu cilvēku, kas cīnījās par neatkarību, ņēma un šo brīvo valsti nozaga?

Sabiedrībā psiholoģiskā krīze sākās jau 1992. gadā, kad Latvija bija starptautiski atzīta un Padomju Savienība sabrukusi. Tur ir divi skaidrojumi. Viens — dziesmotajā revolūcijā varēja iet basām kājām, bet tas ir cilvēka dabā, ka pēc tam atslābinās un ierauga reālo situāciju. Jā, redziet, mazas pensijas, netaisnība, kolhozi iznīcināti, privatizācija… Tur arī sākās valsts nozagšana.

Bet kur cilvēkam paliek ideāli, ar kuriem viņš ir atjaunojis savu valsti, ja pēc tam viņš šo valsti veikli izmanto tikai pašlabuma gūšanai?

Tie, kas neatkarību izcīnīja, bija uz ideāliem balstīti. Bet tiklīdz sākās iespēja pārdalīt ekonomikā, tur situācija mainījās tāpēc, ka nebija kārtīgas sistēmas. Bet sistēmas nevarēja būt. Tas tāpat kā remontu mājās taisāt — kad visu izārdāt, tad nav nekādas kārtības, un tas laiks ir jāpārdzīvo. Un, protams, kaut kas pazūd. Un paiet laiks, kamēr uz drupām uztaisīs remontu.

Mums remonts ir ieildzis uz divdesmit gadiem.

Mēs ar vāju politisko mehānismu vienkārši nevaram šo remontu pabeigt.

Bet diezgan briesmīgi, ka cilvēka goda prāts ir vājš, tāpēc viņu vajag ierobežot ar sistēmu.

Jā, bet nav tādas sabiedrības, kur mēs varētu paļauties tikai uz godaprātu.

Kāda tad būs Latvija vēl pēc 20 gadiem?

Ir jārēķinās, ka mēs dzīvojam globalizētā pasaulē, un kavēties atmiņās, kā bija pirms divdesmit gadiem, nav īsti pareizi. Mēs divdesmit gadus daudz enerģijas patērējām ar pilsonības jautājumu, un tagad mums būs jādomā, kā te iekšā dabūt cilvēkus no ārzemēm, lai kāds te kaut ko darītu.

Gribētos domāt, ka pasaule kādus secinājumus arī par ekonomiku no šīm krīzēm izdarīs. Es tāds kā optimists esmu. Domāju, ka iesim uz labo pusi — pasaule kā tāda, un Latvija jau nekur nepaliks, jo mēs esam no visa atkarīgi. Tagad gadus desmit mums būs jādomā, kā atdot starptautisko parādu, un tad desmit gadi paliek, ko domāt, kā sakārtot valsti.

Pēc 20 gadiem 4. maijam vēl būs spēcīgs emocionālais ietvars un skanējums, jeb tas būs vienkārši 4. maijs?

Mana pārliecība, ka 4. maija vērtība augs, jo globalizētajā pasaulē nacionālās vērtības būs kā pretsvars. Un šī tomēr mums ir nacionālā vērtība — mums ir sava valsts, mēs esam savu neatkarību atguvuši. Lai kā arī mums politiski neietu, man liekas, ka tagad cilvēks ir novests tik tālu, ka protestē pret jebko, arī pret 4. maiju. Tomēr es ceru, ka tas sakārtosies. Man liktos, ka tomēr tāpatība, identitāte, lai arī, ar veselo saprātu domājot, it kā ir lieka greznība, tomēr satur kopā visu pasauli. Un visu laiku šī dilemma būs — globalitāte un nacionālā identitāte, un es nedomāju, ka tā izzudīs, kā to bija iecerējuši padomju laikos. Līdz ar to arī vēsturiskie notikumi spēlēs lomu.

Tad jūs tagad, šo visu pārdomājot, esat vai neesat vīlies atjaunotajā valstī?

Nē, galīgi neesmu vīlies. Nu tās ir nesalīdzināmas lietas — tā ir brīvība, neatkarība. Man aizmugurē ir padomju sistēma, ko mēs pārdzīvojām kā zobu sāpes. Tur jau arī bija daudzas labas lietas, bet tur nebija brīvības. Tiem, kas to nevar salīdzināt, šis vārds varbūt daudz ko neizsaka, bet mums brīvība tiešām ir kā skābeklis. Es labāk dzīvoju vēl sliktākā politiskajā sistēmā, nekā mums ir tagad, bet es nekad nebalsotu, lai mēs atgriežamies padomju sistēmā.


Bīstamie sakari

Democratia latviensis* un citi zvēri zem mikroskopa

Nosodītā demokrātija

Republikas vārdā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!