Latvija jau kādu laiku pūlas uzsākt cīņu ar vienu no galvenajām ekonomikas „sūcēm” – nodokļu nemaksāšanu. Šajā cīņā uzmanība tiek veltīta gan dažādiem jauniem juridiskiem mehānismiem, gan arī komunikācijai ar sabiedrību.
Ja runājam par otro, tas diemžēl sanāk ļoti neveiksmīgi. Cilvēki kā mazi bērni tiek morāliski pamācīti, nosodīti, biedēti. Tā ir pieeja no nepareizās puses. Gan mazu bērnu, gan (vēl jo vairāk) pieaugušu cilvēku šāds pārliecināšanas stils var provocēt tikai uz pretējo reakciju.
Piemēram, bijušais tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs reiz LR1 „Krustpunktu” intervijā sacīja, ka „visiem, kas nemaksā nodokļus, jāsēž cietumā” (ironiski, kā šie vārdi pēcāk atsaucās uz viņu pašu pēc skandāla ar nodokļu optimizācijas shēmām). Nesen nodokļu nemaksātājus radio ēterā sirdīgi „sunīja” arī ekonomiste Raita Karnīte. Savukārt kampaņa „Man uzspļaut!” portretē nodokļu nemaksātājus kā totālus nihilistus, kuriem pilnībā nospļauties par līdzcilvēkiem un kopējo labumu. Interesanti, kā gan reklāmu autori vienlaikus var cerēt, ka uz šādiem nihilistiem kampaņa iedarbosies? Savukārt, ja tie uzskata, ka visi nodokļu nemaksātāji tomēr šādi nihilisti nav – tad kā, attēlojot tos sliktākus, nekā tie ir, var veicināt vēlmi kļūt labākiem (respektīvi, aplejot ar netīrumiem, cerēt, ka kļūs tīrāki)?
Nodokļu nemaksāšanas problēmas sakne vairumā gadījumu nav cilvēku blēdīgums vai nihilisms, bet gan atsvešinātība no valsts. Cilvēki neredz, kur paliek nodokļos samaksātā nauda (bet, ja redz – tad tie diemžēl ir ļoti bēdīgi piemēri, kas skandālu veidā tiek akcentēti medijos), tāpēc nodokļu maksāšanu uztver tikai kā no augšas uzspiestu pienākumu, nevis rīcību pašu un visu pārējo kopējam labumam. Teiciens „Valsts – tie esam mēs” droši vien daudziem Latvijā nav izprotams. „Valsts” drīzāk ir kā svešķermenis, ko personificē politiķi (bet neuzticības reitingi tiem runā paši par sevi) un birokrātiskas iestādes.
Nesen publiskots pētījums parādīja, ka daļēju nodokļu nemaksāšanu attaisno 49,8 % Latvijas iedzīvotāju un šo cilvēku īpatsvars pēdējos desmit gados audzis par 14,7 %. Šādu attieksmi var skaidrot gan ar minētajiem psiholoģiskajiem, gan reālās dzīves praktiskajiem faktoriem (piemēram, daudziem nodokļu nemaksātājiem nodokļu nemaksāšana ir ne tik daudz viņu pašu, bet gan viņu darba devēju uzspiesta izvēle), taču šķiet, ka vairāk tieši ar pirmajiem, jo ne jau nu pēdējo desmit gadu laikā ekonomikas struktūrai kopumā būtu tendence kļūt „tumšākai” nekā deviņdesmitajos. Šķietami paradoksāli – kopumā taču valsts uzkrāj pieredzi, likumdošana arvien vairāk sakārtojas, arī ekonomika, lai nu kādus satricinājumus piedzīvojusi, bet dekāžu griezumā tomēr ir attīstījusies, naudas ir vairāk… taču nodokļu nemaksāšanu par normālu parādību uzskata arvien vairāk cilvēku. Tas nevar liecināt ne par ko citu, kā par dziļu vilšanos un neuzticēšanos valstij, un ar nosodošu komunikāciju šo neuzticēšanos nekādi nevarēs samazināt, tikai padziļināt.
Lai cilvēki sāktu mainīt attieksmi pret valsti, valstij vispirms kardināli jāmaina attieksme pret cilvēkiem (šajā rakstā ar vārdu „valsts” domāta valsts vara, politiķi, pārvaldošās struktūras – tā kā to šobrīd izjūt, manuprāt, vairums cilvēku). Pārliecinot par nodokļu maksāšanas lietderību, komunikācijai jākļūst no negatīvas un destruktīvas par pozitīvu un konstruktīvu. Jāveido nevis „ļaunais nodokļu nemaksātāja tēls”, bet gan jārāda pievilcīgs labais paraugs, kam līdzināties. Jābiedē nevis ar nodokļu nemaksāšanas rezultātā rodošajām sliktajām sekām (pensionāri bez pensijām, sabrūkoša infrastruktūra utt), bet gan jārāda viss pozitīvais, kas būs, kad nodokļi tiks maksāti (piemēram, jāceļ priekšā pamatoti aprēķini, kādas iespējas attīstībai un labklājībai šeit būtu, ja visi ~40% ēnu ekonomikas būtu transformēti „baltajā ekonomikā”).
Jebkurš psihologs pateiks, ka cilvēki parasti rīkojas tajā virzienā, uz ko fokusē savu uzmanību – ja uzmanība tiek fokusēta tikai uz nodokļu nemaksāšanas negatīvajām sekām, tad tādā virzienā cilvēki gribot negribot arī turpinās rīkoties. Kāds varētu iebilst, ka CSDD realizētās pret-dzēruma autovadīšanas kampaņas gan itin labi iedarbojušās ar negatīvajām stratēģijām, taču tām ir cita specifika – pirmkārt, tur nemaz nav pozitīvā mērķa, ko rādīt, jo „paliksi dzīvs” būtu nevis mērķis, bet pašsaprotama, jau eksistējoša (tātad – nemotivējoša) realitāte; otrkārt, biedēt ar nāvi ir efektīvi tāpēc, ka bailes no nāves ir cilvēka pamatbailes.
Tātad, pirmkārt, valsts komunikācijai ar sabiedrību nodokļu nemaksāšanas jautājuma risināšanā jākļūst konstruktīvai. Tomēr pats galvenais, lai atjaunotu cilvēku uzticēšanos valstij, ir – sākt uzticēties viņiem. Viens no visātrākajiem un efektīvākajiem veidiem, kā varētu motivēt cilvēkus maksāt nodokļus, būtu – dot cilvēkiem pašiem teikšanu pār noteiktu daļu no savu samaksāto nodokļu izlietojuma.
Tehniski ar mūsdienu iespējām to izdarīt būtu pavisam vienkārši. Internets ir pieejams faktiski ikvienam nodokļu maksātājam (ja arī ne visiem mājās, tad sabiedriskajos pieejas punktos bibliotēkās). Atliktu izveidot īpašu portālu, kurā ikviens varētu ielogoties ar savu unikālo pieeju (lai tā būtu droša – bāzētu uz personīgajiem datiem, internetbankas piekļuves kodiem, līdzīgi kā Manabalss.lv gadījumā). Šajā portālā ikvienam nodokļu maksātājam būtu iespēja konkrētu daļu no savas samaksātās nodokļu summas novirzīt tādam valsts izdevumu mērķim, kādam viņš pats vēlas. Pamatā valsts piedāvātu detalizētu izvēļu sarakstu, taču ikvienam nodokļu maksātājam būtu iespējas arī ieteikt savu iniciatīvu kādam izlietojuma mērķim – un, ja savāktu pietiekamu atbalstītāju skaitu (piemēram, 100 vai 1000), tad šo iniciatīvu valstij būtu jāiekļauj izvēļu sarakstā. Ikvienai cilvēku pašiniciatīvā tapušajai izlietojuma izvēlei būtu jābūt grafiski attēlotai tā, lai cilvēki interaktīvi varētu redzēt savu lēmumu rezultātus un to, kā tie tuvina mērķim. Savukārt, ja kādai pašierosinātai izvēlei sākotnējais atbalsts ir, bet galīgo summu ilgstošā laika periodā (piemēram, 4 gados) savākt neizdodas un iniciatīva panīkst, tad, lai nauda velti „nemarinētos”, tā tiek novirzīta atpakaļ samaksājušo brīvās izvēles rīcībā.
Piemērs. Jūs pēc kārtējās nodokļu samaksas datuma ielogojaties šajā portālā un sākat izvēlēties, kādiem mērķiem novirzīt savai brīvajai izvēlei atvēlētos x % no nodokļos samaksātās summas. Pieņemsim, jūs saprotat, ka svarīgi ir atbalstīt valsts kompensējamās zāles kādā slimības grupā un novirzat tur daļu no savas „brīvās izvēles nodokļa summas” (manuprāt, šāda sistēma būtu jēdzīgāka nekā tagad, kad cilvēkiem, kam nepieciešama šāda vai līdzīga veida palīdzība, ko valsts vairs nespēj nodrošināt, jālūdz sabiedrība to darīt caur ziedot.lv vai īpašām telefonakcijām). Vēl daļu no savas brīvās nodokļa summas jūs atvēlat, piemēram, pensiju izmaksai (jo pašam ir vecāks/vecvecāks, tālab saprotat, cik tas ir svarīgi). Vēl paliek nedaudz brīvas naudas. Jūs ejat uz iniciatīvu sadaļu, apskatiet, ko piedāvājuši citi, un, ja tur ir labi ieteikumi, pievienojat tiem savu balsi. Ja tur nav kaut kā tāda, kas Jums šķiet nepieciešams – izveidojat savu iniciatīvu (tālāk jau varat to reklamēt paziņām arī visos sociālajos portālos utml). Piemēram, jums jau sen šķiet nepieļaujami, ka Ķekavas-Rīgas šoseja ir viens bedrains pseidoasfalta ceļš, kas ir bīstams visu satiksmes dalībnieku dzīvībai. Jūs ierosināt iniciatīvu renovēt šo ceļu vai varbūt pārbūvēt par 2+2 maģistrāli. Droši vien nepaies ne nedēļa, kad šī iniciatīva savāks nepieciešamo atbalstītāju kvorumu – un tad pēc iespējas operatīvi attiecīgajai ministrijai (tātad, šoreiz Satiksmes) jāaprēķina projekta (vismaz aptuvenās) izmaksas un jāievieto šo iniciatīvu portāla izvēļu klāstā. Tagad jūs varat kādu daļu (vai varbūt visu – šeit vēl varētu domāt, vai ļaut cilvēkiem visu no atvēlētās brīvās summas novirzīt vienam mērķim) no savas nodokļa naudas atvēlēt Rīgas-Ķekavas šosejas pārbūvei. Tiklīdz kā Jūs apstiprināt, piemēram, 5 latu novirzīšanu šai izvēlei, Jūs tūdaļ tāmē un tās grafiskajā attēlojumā (tā varētu būt elementāra horizontāla līnija, kas aizpildās atbilstoši savāktajam līdzekļu daudzumam no nepieciešamā) redzat, kā Jūsu nodotie 5 lati pienāk klāt pārējo jau savāktajiem, piemēram, 10 000 latu no, piemēram, 20 miljoniem šim mērķim nepieciešamajiem. Tiklīdz kā cilvēku novirzītā summa sasniedz nepieciešamo, valstij jāuzsāk projekta realizācija (šajā gadījumā – tiklīdz kā ir sasniegti 20 miljoni, jāsāk visi priekšdarbi ceļa pārbūvei – jāgatavo tehniskais projekts, jāsludina iepirkuma konkurss (kurš droši vien nodrošinātu to, ka daļa no savāktās summas paliek pāri un var tikt izlietota citiem mērķiem), utt.). Protams, redzot labas iniciatīvas, valsts noteikti varētu tās atbalstīt arī no savā pārziņā esošajiem nodokļu līdzekļiem. Ja jūs tekošajā mēnesī neizmantojat iespēju novirzīt savu nodokļu brīvās izvēles summu kādam mērķim, tā pāriet valsts menedžmenta rīcībā.
Kas attiecas uz procentiem, cik daudz no samaksātās nodokļu summas cilvēkiem ļaut novirzīt izmantošanai pēc savas izvēles, iesākumā tie varētu būt kaut vai 5% – arī tas būtu labs sākums. Ja laika gaitā izrādītos, ka sākotnējās bažas par cilvēku spriestspēju (kuras valsts varas arogantākajiem pārstāvjiem noteikti būtu) ir nepamatotas, un cilvēki nebūt nesteidz masveidā novirzīt savus līdzekļus iniciatīvai par gigantiska umurkumura būvniecību Vandānu ciemata centrā, tad šo barjeru varētu pakāpeniski paaugstināt līdz 10, 15, 20, varbūt pat 30 vai vēl vairāk procentiem no nodokļu summas. Skaidrs, ka 100% un varbūt pat ne lielāko daļu valsts nodokļu summas šādi nevarētu tērēt, jo vienmēr būs nepieciešamības, kuras adekvāti izvērtēt un saplānot var tikai valsts un tās institūcijas.
Šis varētu izrādīties ļoti atraktīvs veids, kā stimulēt iedzīvotājus maksāt nodokļus, jo viņiem būtu iespēja kaut nelielu daļu novirzīt sev svarīgiem mērķiem. Vienlaikus tas ļautu cilvēkiem izjust valsti kā patiešām „mūsu visu kopīgo lietu”, sajust zināmu reālu teikšanu pār procesiem un valsts attīstību (nevis tikai samērā iluzoru varas izjūtu vēlēšanu cirkā reizi četros gados). Tas būtu arī spēcīgs patiesas demokrātijas indikators. Esmu pārliecināts, ka visas „pragmatiskās” iebildes, kas pret šādu iespēju varētu rasties (kā, piemēram, sākotnēji apdraudēta valsts budžeta precīza centralizēta plānošana, bet tāpēc jau piedāvāju sākt kaut ar 5 %, kas plānošanu neietekmētu vairāk kā par 5% neprecīza nodokļu ieņēmuma prognoze), nav nekas neatrisināms un nepārvarams, ja vien politiķi šādu modeli patiesi gribētu ieviest.
Protams, vienmēr būs cilvēki, kas ir īsti nihilisti, un kuriem patiešām būs „nospļauties”, un kuri nemaksās nodokļus, lai arī cik pozitīvi ar viņiem runātu un lai arī cik demokrātiskas iesaistes iespējas valsts pārvaldīšanā viņiem nepiedāvātu. Taču nevar uzskatīt 49,8 % iedzīvotāju par šādiem nihilistiem. Pirmkārt, tas ir ļoti maldīgi, un, otrkārt, Latvija to gluži vienkārši nevar atļauties.