Valsts pārvaldē un politikā pilnīgi trūkst ierēdņu atbildības un pienākuma sajūtas, nerunājot jau par viena otra ierēdņa profesionālo piemērotību viņa ieņemajamajam amatam. Viņi pārsvarā veikli izvairās no reālās tiesiskās atbildības un soda par krāpniecību, kā arī par tautai doto solījumu nepildīšanu. Par to nav dzirdēts, jo viņus arestē, par viņiem kāds samaksā drošības, viņus atbrīvo, viņi "pazūd tālēs zilajās" vai kļūst par turīgiem pilsoņiem ar "politiskā līķa smaku".

Izcils labējas t.s. "tiesiskuma koalīcijas" darbības piemērs ir likuma grozījumi, kurus labējā valdība pieņēma 2009. gada vasarā, un kurus Satversmes tiesa vēlāk atzina par antikonstitucionāliem un atcēla. Katrs var izlasīt, kādu likumu uz Saeimu sūtīja Valdiņas ar Eināriņu:
http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/0BEB9E49A7761574C22575D6003F8248

5. punktā ierēdņi dod atzinumu:
Vienlaikus vēršam uzmanību, ka pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3., 5. un 6.panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī rada risku pretrunai ar Satversmes 91.pantā noteiktajām personu tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un 109.pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, un var radīt pamatu personām vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā.

Un VI. punkta ir piezīma par konsultācijām ar ekspertiem:
Nav notikušas.

Un šādu likumu pieņēma labējā Saeima, uz tā balstijās Latvijas "krīzes pārvarēšanas veiksmes stāsts"!!!

Un vai lasitāji zina, kas ir rakstīs LR Satversmes 1. pantā, kuru šis likums pārkāpj?
"1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika."

Reti daudz muļķību, lai neteiktu - bīstamas propagandas.

Visa pamatā ir ekonomiskie jautājumi un to risināšanā ir divas pieejas - labējā un kreisā (sociāldemokrātu). Un vēlētāji tieši vēlēšanās pasaka (vismaz tā tas ir normālās valstīs, kurās vēlētāju izvēli nekropļo labējo politiķu uzkurinātā etniskā kūdīšana un pasaciņas par oligarhiem) kādu virzienu tuvākos gados valstij īstenot. Un ievēlētie politiķi tad arī, atbilstoši savām partiju programmā, šo politiku īsteno.

Konsultācijām šeit ir pakārtota loma. Piem., Latvijā sociāldemokrātu idejām par Latviju kā skandināvu labklājības valsti, ir liela piekrišana (Atmodas gados daudzi nešaubīgi ticēja, ka tieši šo ceļu atbrīvotā Latvijā ies; notika gan pilnīgi pretējais), bet valsts līmenī visus 20 gadus pie varas ir bijušas tikai labējas partijas. Vai tiešām šī bloga autore tic, ka šīs labējās valdības varētu konsultēties ar vēlētājiem un tā rezultātā tās būtu gatavas atkāpties no savām partiju programmām, no savējiem oligarhiem (sponsoriem) dotajiem solījumiem, lai patiešām īstenotu tautas vīziju par Latviju kā labklājības valsti? Nu tas taču ir absurds. Politoloģes un žurnālisti būs pirmie, kas sekos līdzi tam, vai partijas pilda savu programmu un savus solījumus.

Konsultēties var par skvēriņu vai jauna ceļa būvi, bet ne jau par valsts ekonomiskās politikas izvēli. Tātad lietas nosaka vēlēšanās un referendumos. Un atliek tikai Latvijas vēlētājam novēlēt sapratu, lai tas spētu nobalsot var savām interesēm un nevis par lielā kapitāla bāleliņu interesēm. Un cerības ir - sociāldemokrātu partijas Saskaņas Centra ( http://www.saskanascentrs.lv/lv/zinas39/j-urbanovics-sdp-saskana-apliecinaja-savu-piederibu-eiropas-un-pasaules-socialdemokratiskai-kustibai/ ) pieaugoša popularitāte liecina, ka tuvojas jauna Atmoda, kas beidzot Latviju varētu tuvināt skandināvu labklājības valsts modelim. Un šajā gadījumā Latvija vairs nebūtu Kipras un Luksembrugas partneris Eiropas sociālā kontrakta un labklājības valsts modeļa graušanā, kas pašlaik notiek ar V. Dombrovska realizētu "nodokļu konkurences ES savienībā" politiku.

To, ka labējās valdības ir gatavas izmantot konsultācijas tikai PR teātra spēlēšanai apliecina arī pēdējās ziņas, ka labējā valdības tomēr nodokļu likumdošanā neaizlāpīs t.s. zaķa optimizācijas shēmu, kas dod iespēju iegādāties luksus auto maksājot 0% PVN likmi. Tajā pašā laikā Latvijā (gandrīz vienīga valsts ES) ar visaugstāko PVN likmi apliek pārtiku, pat pašu primitīvāko pārtiku! Vai tiešām Latvijas vēlētāju vairākus ir apzināti un brīvi izvēlējies šādu regresīvu un netaisnīgu nodokļu politiku (kas reālos apmēros no vienkāršo iedzīvotāju maciņiem pārliek naudu bagāto iedzīvotāju maciņos daudz efektīvāk nekā korupcija un t.s. oligarhi)? Un vai tiešām labējām valdībām pat bez visām konsultācijām nav skaidrs, ka regresīvā nodokļu politika ir jāatceļ? Protams, ka pat labējie to saprot. Par uzpirkti eksperti un žurnālisti to saprot. Bet pārmaiņas tomēr labējo valdību laikā nenotiek, jo tas nav izdevīgi labējo sponsoriem - bagātajiem bāleliņiem. Pārmaiņas var būt tikai vēlēšanās ievēlot sociāldemokrātu valdību!

re22.07.2013 19:33

Attiecībā par krīzes risināšanas metodēm - Latvijas valdībai tikai vajadzēja gribu, lai ieklausītos ekspertu padomos - sākot no SVF pētījumiem un aprēķiniem par to, ka ārējā devalvācija ļautu krīzi pārvarēt daudz ātrāk (tā pat šobrīd vēl nav pārvarēta, ja ņemt vērā inflācijas-koriģētas algas vai bezdarba līmeni) nekā V. D. realizētā iekšējā devalvācija, SVF un PB ieteikumi par sociāli taisnīgu krīzes risināšanas veidu, neskaitāmie uzņēmēju aicinājumi, ka Latvijas ekonomikai nepieciešamas strukturālās reformas, lai šeit nebūtu tikai primitīvie bieznesi, utt., utt., utt. Un beidzot ar pašmāju Bērziņa, Ošleja, Strazda (un viņu sabiedroto ASV ekonomistu, t.sk. Krugmana) aicinājumiem. Bet tas viss - sākot no SVF un beidzot ar Strazdu - tas viss tika ignorēts, jo šī bija un palika labēja valdība un visi šie ieteikumi bija pret šīs labējās valdības programmu. Tikai valdības maiņas vēlēšanās šīs lietas var mainīt. Konsultācijas ir bezjēdzība, PR, par kuru galu galā samaksā nodokļu maksātājs un kas ir administratīvās resursa izmantošana politiskās cīņās. Vai tiešām esam tika akli kļuvuši, ka to neredzam. Varbūt uzpirkti?

Šeit ir problēma ar valsti kā tādu - konstruktīvu viedokļu par reformām ir ļoti ļoti maz, un vairāk ir a) bailes par izmaiņām (pamatotas, nepamatotas, utt.) b) bailes no sarežģījumiem un konfliktsituācijām (izvairāmies no tām, nevis mācamies tās diplomātiskā ceļā risināt, sak, galva mazāk sāpēs), un visubeidzot c) kolosālais uzticības deficīts varai kā tādai (tu esi vara, tātad tu melo. Varbūt tu nemelo, bet tad tev nav varas, utt.).

Šī ir skaista frāze, bet lai ielauztu pirmo ledu, nāksies sasist dažam labam cilvēkam to neaizskaramības un pārsteiguma burbuli viņam apkārt.

Bet tas ir pretrunā ar cilvēka psiholoģiju. Proti, ja cilvēks iesēdies atbildīgā krēslā, viņam ir jātēlo gudro. Un ikvienam no mums paša uzliktā loma nosaka arī savus ierobežojumus, nu kā gan gudrinieka lomas tēlotājs var ko nebūt jautāt muļķīšiem? Šoreiz neapskatīsim tādus neiedomājami retus, pārvaldē pat varbūt neiespējamus gadījumus, kad gudrību nevis tēlo, bet tā tiešām ir...