Raksts

Igaunijas panākumu atslēgas un klupšanas akmeņi pretkorupcijas jomā


Datums:
15. februāris, 2016


Autori

Valts Kalniņš


Foto: Guillaume Speurt

Kā igauņiem izdevās ierobežot korupciju bez sava KNAB?

Neraugoties uz dažādiem skandāliem, Igaunija tiek uzskatīta par visnekorumpētāko postsociālisma valsti pasaulē. Atskats vēsturē vedina domāt, ka 90.gadu sākumā īstenotā politiskās elites nomaiņa un radikālās reformas mainīja valsts aparātu tā, ka korupcija samazinājās pati no sevis. Tomēr Igaunijas mūsdienu izaicinājums ir šo priekšzīmīgo sasniegumu saglabāt.

Pērn Igauniju satricināja divi lieli korupcijas skandāli. Augustā, pamatojoties uz aizdomām par kukuļņemšanu vairāku miljonu eiro apmērā, tika aizturēti divi valstij piederošās Tallinas ostas vadītāji. Tas meta nopietnu ēnu uz premjerministra Tāvi Reivasa (Taavi Rõivas) Reformu partiju, kuras politiķi ilgstoši pārraudzījuši ostu. Savukārt septembrī arī par iespējamu atkārtotu kukuļu ņemšanu tika aizturēts Tallinas mērs, Centra partijas vadītājs un viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem Edgars Savisārs (Edgar Savisaar).

Tiesa, korupcija bija iekļuvusi Igaunijas sabiedrības aktualitāšu sarakstā jau agrāk. 2015.gada februārī gandrīz deviņi procenti vēlētāju parlamenta vēlēšanās nobalsoja par jaunizveidoto Brīvo partiju, kas par vienu no savām prioritātēm uzskata pretkorupciju. Bet pagājušā gada skandāli ir parūpējušies par to, ka šo tēmu Igaunijā pārspriedīs vēl labu laiku.

Nekorumpētākā postsociālisma valsts

Tomēr korupcijas ziņā Igaunija ir bijusī sociālistiskā valsts ar vislabāko reputāciju. Jau 2000. gadā Eiropas Komisija atzina, ka korupcijas problēma Igaunijā ir salīdzinoši neliela un izpaužas tikai atsevišķos gadījumos, galvenokārt pašvaldībās. Kopš tā laika Igaunijas rezultāts Pasaules Bankas veidotajā Korupcijas kontroles rādītājā no 0,65 ir pakāpies līdz 1,27 (2014. gadā) skalā no -2,5 līdz +2,5. Ar lielu atrāvienu tas ir labākais rezultāts starp visām bijušajām sociālisma valstīm. Nākamais augstākais rādītājs 2014. gadā bija Gruzijai — 0,74. Latvija ieguva 0,34 punktus.

Nereti jautā, kā igauņiem izdevās gūt tik izcilus rezultātus salīdzinājumā ar citām reģiona valstīm.

Paradoksāli, ka Igaunijā nemaz nav speciālas korupcijas novēršanai un apkarošanai izveidotas iestādes kā KNAB Latvijā un tam līdzīgas institūcijas daudzās citās Austrumeiropas valstīs.

Pirmo visaptverošo pretkorupcijas stratēģiju Igaunija pieņēma tikai 2004.gadā (Latvijai bija Korupcijas novēršanas un apkarošanas valsts programma jau kopš 1998.gada). Acīmredzot galvenie Igaunijas sasniegumu cēloņi ir mazāk saistīti ar tipiskām pretkorupcijas receptēm.

Elites “tīrīšana”

Pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā īpaša Igaunijas pārmaiņu iezīme bija fundamentāla valdošās politiskās elites nomaiņa un bijušo komunistu izslēgšana no varas aprindām. Līdzīgi Latvijai arī Igaunijā parlamenta vēlēšanu tiesības piešķīra tikai pirmskara Igaunijas Republikas pilsoņiem un to pēcnācējiem, tādējādi no politiskā procesa daļēji izslēdzot padomju laikā iebraukušos. Pēc pirmajām neatkarīgās Igaunijas parlamenta vēlēšanām 1992.gadā koalīciju izveidoja partijas, kurās dominēja cilvēki ar pieredzi, kas padomju laikā gūta tālu no politiskās nomenklatūras — disidenti, trimdas igauņi un gluži jauni cilvēki, kuri pavisam nesen ieguvuši augstāko izglītību vai nupat kā sākuši zinātnisko karjeru. Šāda tipa politiķis bija arī jaunais premjers Marts Lārs (Mart Laar, amatā 1992.–1994.gadā un 1999.–2002.gadā) — 32 gadus jauns savas pirmās valdības izveidošanas laikā, padomju laikā strādājis par vēstures skolotāju, vēlāk Kultūras ministrijā bijis atbildīgs par vēstures pieminekļu aizsardzību.

Vēlēšanās uzvarējušās apvienības Tēvzeme kampaņas galvenais lozungs bija “Iztīrīt vietu!”, kas labi sabalsojās ar lielas sabiedrības daļas pārmaiņu alkām. Tolaik ar iztīrīšanu vairāk saprata atbrīvošanos no komunistiem, taču arī korupcija daudzu skatījumā bija tieši komunisma režīma iezīme.

Tīrīšana patiešām notika. Parlamentā (1992.–1995.g.) to deputātu īpatsvars, kuri bijuši iesaistīti komunistu politikā, tikai nedaudz pārsniedza piektdaļu — ievērojami mazāk nekā Latvijā un Lietuvā. Marta Lāra pirmajā valdībā tikai trim no 14 ministriem pagātnē bija ilgstoša karjera Igaunijas PSR politiskajās vai pārvaldes struktūrās. Spēcīgais sabiedrības antikomunistiskais un nacionālistiskais noskaņojums veicināja elites izsijāšanu. Turklāt Igaunijas īpatnība bija visai liels tādu cilvēku skaits, kuriem bija elitei nepieciešamās īpašības un izglītība un kuri, cik vien iespējams, bija centušies norobežoties no padomju struktūrām. Latvijā šādu personu bija stipri mazāk.

Šoks un reformas

Radikālā elites nomaiņa pavēra ceļu radikālām reformām. Jau Augstākā padome (1990.–1992.g.) pieņēma tiesu reformu, kas paredzēja, ka visi tiesneši ir jāieceļ amatā no jauna. 1992.gadā ievēlētā parlamenta antikomunistiskais vairākums rūpīgi raudzīja, lai tiesnešu vidū nenonāktu tie, kas padomju laikā skatījuši politiskas lietas.

Piedevām 90.gadu pirmajā pusē notika strauja personāla nomaiņa ierēdniecībā, tādējādi jau 1994.gadā Finanšu ministrijā, Tieslietu ministrijā, Aizsardzības ministrijā un Ārlietu ministrijā par 30 gadiem jaunāku darbinieku īpatsvars bija no trešdaļas līdz teju vai pusei.

Marta Lāra valdība īsā laikā krasi samazināja resursus, ko varētu iegūt potenciālie korumpanti. Būtisks solis bija šoka terapija, 1992.gada nogalē atsakoties no subsīdijām grūtībās nonākušiem valsts uzņēmumiem. Reiz Tartu komercbankas vadītājs Reins Kārepere (Rein Kaarepere) esot paceltu galvu devies pie Lāra prasīt valdības iejaukšanos, jo valsts degvielas uzņēmums Eesti Kütus nespēja samaksāt bankai 94 miljonus kronu kā kredītgarantiju, ko bija piešķīris kādam privātuzņēmumam. Premjers esot skaidri un gaiši atteicis, paskaidrojot, ka valdībai tādas naudas nav un tā šādu izlīdzēšanu arī neuzskatītu par labu politiku. Lārs joprojām uzsver, cik nozīmīga bija valdības atteikšanās glābt vairākas komercbankas, kas atradušās vai slīdējušas organizētās noziedzības aprindu kontrolē.

Turklāt Igaunija kļuva pazīstama ar spēju pārtraukt stihisko valsts īpašuma izlaupīšanu un ieviest centralizētu un atklātu privatizāciju, piedāvājot daudzus uzņēmumus par reālu naudu un aicinot piedalīties arī ārzemniekus. 1992.gadā pēc Austrumvācijas aģentūras Treuhand parauga tika izveidots Privatizācijas uzņēmums (vēlāk — Privatizācijas aģentūra). Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektors Veino Sarnets (Väino Sarnet, amatā 1993.–1999.gadā) bija tipisks jaunās elites pārstāvis, kas 80.gados strādāja zinātnē, nevis nomenklatūrā.

Sarnets par nozīmīgu faktoru privatizācijas īstenošanā joprojām uzskata daudzo ārvalstu konsultantu klātbūtni — ap 1994.gadu tie veidojuši pat piekto daļu no visiem aģentūras darbiniekiem.

Arī Igaunijā privatizācijas procesā notika negodīgi darījumi un reformu laikā valsts mantu nebūt ne vienmēr izmantoja sabiedrības labā. Turklāt 90.gadu vidū pie varas nonāca politiskie spēki ar krietni dziļākām saknēm Igaunijas PSR pārvaldes un saimnieciskajās struktūrās. Tomēr 1992.–1995.gadā dedzīgi īstenotās reformas, tajā skaitā valsts atteikšanās no uzņēmējdarbības veikšanas vairumā nozaru, vienkāršotā nodokļu sistēma, atvērtība starptautiskajai tirdzniecībai un investīcijām, būtiski ierobežoja resursus, ko korumpanti varēja iegūt jeb, tautas valodā runājot, izzagt.

Vairums ārvalstu ieguldījumu Igaunijā nāca no mazkorumpētās Somijas un Zviedrijas, un tas labvēlīgi ietekmēja arī uzņēmējdarbības kultūru. Īpašnieki no Ziemeļvalstīm arīdzan stiprināja mediju neatkarību no vietējiem biznesa grupējumiem un spēju aizstāvēt plašākas sabiedrības intereses.

Arī vēlāk Igaunija īstenoja pasākumus, kas mazina korupciju. Te būtu jāpiemin Marta Lāra otrās valdības (1999.–2002.g.) laikā pieņemtais Informācijas atklātības likums, it visās Igaunijas malās nodrošinātā piekļuve internetam un pieaugošais tiešsaistē pieejamo sabiedrisko pakalpojumu klāsts. Kā nesenāku reformu var minēt Politisko partiju finanšu uzraudzības komitejas izveidi 2011.gadā. Netrūkst arī vairāku augsta līmeņa amatpersonu notiesāšanas gadījumu.

Reformām un pretkorupcijas stratēģijām, ko Igaunija joprojām regulāri atjaunina, protams, ir nozīme. Taču tādas ir arī valstīs, kur korupcija ir daudz noturīgāka.

Atskatoties vēsturē, šķiet, ka tieši 1991.–1995.gadā ieliktie pamati tik lielā mērā mainīja valsts aparātu un attiecības starp valsti un sabiedrību, ka radās zināma atkarība no izvēlētā ceļa (path dependency), kā šādas situācijas mēdz dēvēt sociālo zinātņu literatūrā.

Šī atkarība tad arī virzīja turpmākos pakāpeniskos uzlabojumus Igaunijā. Tomēr tās mūsdienu izaicinājums ir nodrošināt, lai šī evolūcija saglabātos un turpinātos. Kopš 2005.gada gandrīz neapdraudētā Reformu partijas dominance valdībā ir riska faktors, jo desmitgades laikā ir paspējuši nostiprināties savējo loki. Rezultātā pieaug tādu skandālu risks, kā raksta sākumā minētā korupcija Tallinas ostā. Lai gan igauņi parasti uzskata, ka viņiem oligarhu nav, uzņēmēju, politiķi un Reformu partijas sponsoru Neinaru Seli (Neinar Seli) vai mediju un farmācijas uzņēmēju Margusu Linnamē (Margus Linnamäe) žurnālisti dažkārt par oligarhiem tomēr nosauc. Pagaidām nekorumpētākās postsociālisma valsts turpmākajā attīstībā izšķirīga nozīme būs pašreizējo opozīcijas partiju un plašākas sabiedrības spējai uzturēt politisko konkurenci, kā arī valdošo partiju gatavībai sevi disciplinēt.

Raksta pamatā ir pētījums: Kalniņš, V. Process-tracing study report on Estonia. PROVIDUS, 2015.gads. Raksts publicēts žurnāla “Laiks Pasaulei” 2016.gada februāra numurā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!