Raksts

Globalizācija un Dziesmu svētki


Datums:
21. augusts, 2007


Autori

Deniss Hanovs


Foto: Jeff Maki

Latvijā nepastāv diskurss par to, kā dažādu kultūru nesēji var piederēt Latvijas valstij. Pagaidām neesam tikuši tālāk par jautājumu “vai vispār pieder?”

2007. gada 9. jūlijs Latvijas Republikas kultūras ministrei Helēnai Demakovai bija nenoliedzami izdevies, jo paaugstināta mediju interese bija garantēta, slēdzot vienošanas par ievērojamu materiālu atbalstu Latvijas Dziesmu svētkiem ar lielu uzņēmumu pārstāvjiem. Intervijā LNT vakara ziņām, pasvītrojot atbalsta nozīmi amatieru mākslas attīstībai Latvijā, ministre noslēdza interviju ar frāzi par to, ka Dziesmu svētki “ir mūsu atbilde globalizācijai”.

Skaidrs, ka intervijas formāts neļauj iegūt pietiekoši daudz informācijas, lai varētu izdarīt secinājumus par atsevišķu politiķu vai ministru personīgajām attiecībām ar globalizācijas procesu, tomēr publiski paustais ministres viedoklis, vismaz formāli, pārstāv Latvijas kultūrpolitikas institucionalizētā slāņa viedokli.

Tātad — ar Dziesmu svētkiem “mēs” sniegsim atbildi globalizācijai. Īsajā teikumā ir virkne jēdzienisku abstrakciju, kuras vēlētos tuvāk aplūkot šī raksta ietvaros. Pirmkārt, nav skaidrs, kas ir “mēs”, un arī Latvijas politikā šis jēdziens līdz šim nav precizēts. Otrkārt, jautājumus izraisa nenoskaidrotā “mēs” atbildes saņēmējs. Kas tad ir globalizācija Latvijas politiskajā diskursā — drauds vai iespēju avots? Un treškārt — kāpēc tradicionālais, kopš 19. gadsimta vidus regulāri atkārtotais, ideoloģiski piesātinātais un Eiropas nacionālisma tradīcijās tapušais kolektīvais pasākums — Dziesmu svētki — ir pārtapis par atbildi?

Nepamatotas bažas

Sākšu ar Latvijas sabiedrības daļas kolektīvās identitātes apliecinājumu — Dziesmu svētku fenomenu.

Neaptverami plašā literatūras klāstā par globalizācijas procesu virkne autoru jau 20. gadsimta 90. gados pareģoja nacionālās valsts nāvi, kas izpaustos nacionālo valdību lomas straujā mazināšanā globālo korporāciju ietekmes priekšā. Skeptiskāk noskaņotie pētnieki, piemēram, Antonijs Gidenss (Anthony Giddens), uzskata, ka nacionālās valsts loma vēl joprojām ir svarīga un tās nāve ir pārspīlējums.

Piekrītot skeptiskāk vai, citi teiktu, optimistiskāk noskaņotajiem pētniekiem, uzskatu, ka nacionālās valsts loma indivīda biogrāfijā ir ievērojama, kaut arī tā spiesta konkurēt ar pārnacionālo, eiropeisko vai pat globālo “pasaules pilsoņa” identitāšu slāņiem. Līdz ar to ministres bažas par Dziesmu svētku — nacionālās identitātes būtiska publiska elementa — izzušanu globālās kultūras priekšā nav pamatotas. Dziesmu svētki Latvijā jau kopš 19. gadsimta 60.gadiem, kad rīkoja pirmos reģionālos svētkus, un īpaši kopš Pirmajiem Vispārējiem dziesmu svētkiem 1873. gadā ir kļuvuši par vienu no stabilākajām latviešu nacionālisma ideoloģijas manifestācijām, kas pārdzīvoja gan administratīvu rusifikāciju, gan saturisku cenzūru autoritārā režīma laikā, gan arī piespiedu sašķelšanos trimdas un PSRS latviešu versijās. Vai informācijas sabiedrības un globālo bezrobežu komunikāciju laikmetā 19. gadsimta mantojums necietīs?

Nesen publicētais krājums “Latviešu valoda 15 neatkarības gados”[1], būdams apkopojošs un daudzpusīgs krājums par valsts valodas politiku un tās recepciju sabiedrībā, vēl joprojām apgalvo, ka latviešu valoda ir apdraudēta. Manuprāt, šis apgalvojums prasa daudzpusīgu revīziju, jo tieši globalizācija, kas regulāri tiek piesaukta kā kaut kas tāds, no kā jāsargājas, sniedz latviešu nacionālās identitātes pamatiem — latviešu etniskajai kultūrai un tās daudzveidīgajām izpausmēm — līdz šim nepieredzētas, bet diemžēl arī līdz šim neizvērtētas un neizmantotas iespējas. Kādas?

Riski un ieguvumi

Jau 18.gadsimta beigās, mainoties politiskās kultūras paradigmai Rietumeiropā, kad absolūtisma ideoloģiskās konstrukcijas bija pamatīgi satrunējušas, Francijā, kur absolūtās monarhijas ēka sabruka visstraujāk un prasīja visvairāk cilvēku upuru, tautai jeb nācijai domātie un politiskās elites atbalstītie masu svētki, akcijas, gājieni, nomainīja agrākās monarha procesijas un veidoja nāciju vienlaicīgi gan kā jauno publisko aktivitāšu aktieri, gan skatītāju. Nacionālisma ideoloģija Baltijas reģionā atnāca no Vācijas, kur jau 19. gadsimta 30. gados tika rīkoti Dziesmu svētki. Viena no svētku funkcijām bija veidot vienotu kopienu no ģeogrāfiski un sociokultūras ziņā atšķirīgo Vācijas zemju iedzīvotājiem. Šī nacionālisma fāze — kultūras nacionālisms — izplatījās arī Baltijas reģionā, un, nebūdams unikāls Baltijas produkts, norāda uz to, ka jau 19. gadsimtā pastāvēja globālā kultūra, kas izpaudās ne tikai tirdzniecībā un komunikāciju attīstībā (dzelzceļš, telegrāfs, telefons), bet arī politisko ideoloģiju spektrā. Rainis, būdams politiski globalizēts cilvēks, atzinās, ka sociāldemokrātiju no Vācijas “ieveda koferī”. Lielbritānijas strādnieku dzīves apstākļos balstītā komunisma programma ar Vācijas filozofa spalvas starpniecību izplatījās Eiropā un tika pārvērsta boļševismā Krievijas impērijā.

Ja Rietumeiropā pēc 1945. gada nacionālisma masveida izpausmes nonāca konfliktā ar pirmskara autoritāro un diktatorisko režīmu populistiskajiem projektiem, tad Baltijas valstis kopš tā laika gāja no Rietumeiropas atšķirīgus ceļus, proti, tika piespiedu kārtā iekļautas tādā politiskā kultūrā, kas nacionālismu reducēja uz depolitizētiem etnogrāfiskiem pasākumiem vai arī ielika to internacionālisma rāmjos.

Pārtrauktā nacionālās valsts ideoloģijas attīstība 1990. un 1991. gadā atguva tās valstiskuma ietvaru, kurā viens no būtiskajiem elementiem, proti, nacionālās kopienas vienotība ir pārmantots no 19.gadsimta kultūras nacionālisma. Dziesmu svētki, pirms pusotra gadsimta no eiropeiskā nacionālisma izpausmes veidojoties par latviešu nacionālās vienotības simbolisku darbību (kolektīvā dziedāšana kā simboliskā atkalapvienošanās), 20. gadsimta 90. gados atgriezās politiskās kultūras restaurācijas valdošajā noskaņojumā. Tomēr Dziesmu svētku uzvedumi norisinājās principiāli atšķirīgā ārpolitiskajā un iekšpolitiskajā kontekstā — Rietumeiropā norisinājās neoliberālisma renesanse, kad brīvais un globālais tirgus veicināja strauju kultūras globalizāciju, ko Pīters Bergers (Peter Berger) definē kā amerikanizāciju[2], bet valsts iekšienē vairāk nekā 40% iedzīvotāju veidoja etniski atšķirīgu un tradicionālā etniskā nacionālisma ietvaros neiekļaujamu grupu.

Kopš 90. gadu sākuma apdraudētā latviešu, t.i. etniskā nācija ir stabils toposs (vieta, stabils simbols, fenomens, parādība) latviešu politiskajā diskursā, kas 17 neatkarības gados ir izplatījies un ievērojami nostabilizējies arī zinātniskajā vidē un sadzīviskā starpetniskā saskarsmē. Apdraudētības produkts — vēlme, pat nepieciešamība norobežoties — stimulēja tādas politiskās un mediju vides un kultūras industrijas vides veidošanu, kurā šķiet pieņemami jēdzieni “krievu partijas”, “latviešu politiķi”, “krievvalodīgie mediji” vai “profesija – latvietis” utt. Tādēļ pašreizējā Latvijas politiskajā kultūrā mēs nevaram runāt par Latvijas nācijas esamību, bet par latviešu tautu un mazākumgrupām kā par diviem patstāvīgiem fenomeniem, nevis vienas parādības — Latvijas valsts nācijas — struktūrelementiem.

Pamēģiniet izskaidrot angļu valodā runājošajiem viesiem, ka Latvian nation nav tas pats, kas the nation of Latvians, jo jēdziens Latvians paredz kultūras praksēs un pasaules uztverē, kā arī politiskajā darbībā sakņotas striktas dažādu etnisko kultūru robežas. Viens no retajiem skaidri artikulētajiem Latvijas nācijas meklējumiem atrodams zinātņu doktores Māras Dirbas monogrāfijā “Latvijas identitāte: pedagoģiskais aspekts”[3]. Tajā pētniece jautā, vai “tieši kultūru daudzveidība”, tātad vairākas Latvijā esošas kultūras, “nevar kļūt par Latvijas nācijas pazīmi”[4]. Līdz šim pastāvošais pretnostatījums latviešu versus cittautiešu kultūras (medijos bieži vienskaitlī — tā, it kā pastāvētu visu mazākumtautību kopīga kultūra!) izpaudās gan kultūrpolitikā, gan politiskajos diskursos, gan arī reklāmas industrijā.

Antonijs Gidenss jau 1990. gadā, kad atdzimušais Latvijas valstiskums vēl tikai atvēra savu “logu uz Eiropu”, noformulēja būtisku novērojumu — globalizācijas attīstība slēpj arī globālās iespējas izplatīt lokālo kultūru[5]. Papildinot A. Gidensu, jāpiebilst, ka jāprot izmantot dotās iespējas un tas nozīmē — jāsamazina apdraudētības diskurss, uz kura līdz šim balstījies Latvijas paralēlais multikulturālisms ar zemo kultūru mijiedarbības līmeni. Sākt varētu ar uzdevumu, kas droši vien izraisīs cinisku smaidu “reālpolitiķiem”. Proti:

Jēdziena “mēs” pārskatīšana

Manuprāt, iekšpolitiski nedefinēts priekšstats par to, kas ir “mēs” mūsdienu multikulturālajā, globalizētajā Latvijas vidē ir viens no spēcīgākajiem sabiedrības politiskās kultūras attīstības sprostiem. Ja pieņemam, ka vispārēja dzīves kvalitātes uzlabošana ir atkarīga no tā, kā katrs Latvijas iedzīvotājs sevi definē attiecībā pret valsts varas izpausmēm, citām kopienām un grupām, kā arī pret “savu” kopienu, tad jāpieņem kā realitāte tas, ka jēdziens “sava kopiena” vienmēr līdzi velk arī tās robežas. Robežas ir identitātes kodols, bet “savas” kopienas robežas, ieliktas politiskās elites diskursā un attiecinātas uz skaitliski ievērojamām un daudzveidīgām etnisko minoritāšu grupām, stimulē “ekskluzīvas” politikas īstenošanu, nostiprinot sabiedrības dzīvē un kultūrpraksē kopienu līdzāspastāvēšanas robežas un apgrūtinot kopīgas valstiskas nācijas tapšanu.

Būtiski ir saprast, ka globalizācija ne tikai mazina nacionālās valsts sociokultūras kontroli pār savu pilsoni un nepilsoni, bet prasa arī no jauna definēt nacionālās valsts kultūru un tās nesēju kopienu. Lai sniegtu atbildi uz ārieni, jāzina, kas ir pašu mājās, kas un kā pieder pie “savējiem”. Šķiet, ka Latvijā plašs un ilgstošs diskurss par to, kā dažādu kultūru nesēji var piederēt Latvijas valstij, nepastāv. Pagaidām neesam tikuši pāri jautājumam “vai pieder?” Eiropas Savienības globālā kultūru mijiedarbības telpa piedāvā iespējas Latvijas pilsoņiem palūkoties apkārt un izvēlēties tādu politisko kultūru un tādu tirgus ekonomikas modeli, kura pamatā ir pragmatiska nacionālā politika, kurā pilsoniskā kopiena ir redzamāka par etnisko kopienu robežām un kurā politiskā elite necenšas izspiest politiskās jauneklības eliksīru no “mēs/viņi” pretstatījuma.

Ja iespēja iniciēt pārmaiņas diskursā par to, kas ir Latvijas nācija, tiks palaista garām, tas var pamazām novest pie tā, ka esošā politiskā elite zaudēs ietekmi. Zemie partiju reitingi, kas parādās, kad noplakušas vēlēšanu laika pozitīvisma putas, ir tikai pirmie signāli tam, ka 90. gados politiskajā vidē aktuālie temati un pretstati ir izsmelti, bet jaunu ideoloģisko konstrukciju nav.

Iespējams, ka globalizētās Latvijas kultūra un tās nesēju no jauna definētā kopa varētu kļūt par jaunu saturu visai iztukšotajās politiskā diskursa krātuvēs. Vai varēsim atbrīvoties no bailēm par izzušanu un beigt skatīties pa durvju šķirbu globalizācijas telpā, kuras iespējas varētu izmantot?

______________________________________

[1] Zinātne, 2007

[2] Berger Peter, Huntington Samuel, Many Globalizations, Oxford University Press, 2002

[3] Raka, 2003

[4] “Latvijas identitātē: pedagoģiskais aspekts”, 6.lpp

[5] Konsequenzen der Moderne, Frankfurt/M, 1995, 85.lpp.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!