Foto: Foto - I. Kundziņa © AFI

Tas, ka Latvijai nav daudz naudas, ir nevis trūkums, bet priekšrocība. Attīstības valstīs vajadzība pēc idejām nereti ir daudz lielāka nekā vajadzība pēc ziedojumu dolāriem.

Divdesmit astoņus gadus vecais Jānis Ķirpītis ir redzējis karu. Nevis televizora ekrānā, kā vairums no mums, bet dzīvē. Saņēmis starptautiskās brīvprātīgo organizācijas GLEN [Global Education Network of Young Europeans] stipendiju trīs mēnešu darbam attīstības valstī, Jānis nonāca Šrilankā, kur par spīti 2002.gada noslēgtajam pamieram, joprojām turpinās sadursmes starp tamilu nemierniekiem un valdības spēkiem. “Sēžot nedēļu blokādē bez pārtikas un ūdens es sapratu, kas ir karš. Tās nav tikai apšaudes, mīnu lauki — tā ir arī pilnīgi kavēta attīstība. Bērni neiet uz skolu, uzņēmumi nestrādā, viss apstājas,” stāsta Jānis, kurš tagad ir GLEN Latvijas nodaļas padomes loceklis.

Redzētais Jānim licis daudz ko pārdomāt. “Esmu laimīgs, ka varu dzīvot Latvijā, kur valda miers un cilvēkiem ir visdažādākās iespējas.” Par Šrilankā piedzīvoto Jānis tagad semināros, lekcijās un diskusijās stāsta citiem, īstenojot dzīvē to, kas ietverts šķietami sarežģītajā GLEN mērķu formulējumā — “veicināt sabiedrības izpratni par attīstības sadarbības jautājamiem Latvijā un pasaulē”.

Sākt ar ģimeni

Attīstības sadarbība ir Latvijā relatīvi jauns jēdziens un arī GLEN organizācija šeit ir sākusi savu darbību nesen — pirmie Latvijas jaunieši ieguva GLEN stipendiju un devās uz attīstības valstīm 2004.gadā. GLEN aktīvisti ir pārliecināti, ka labklājības ziņā Latvija jau sasniegusi tādu līmeni, lai varētu sniegt atbalstu citām valstīm, taču sabiedrībā pagaidām vēl trūkst izpratnes par to, kādēļ tas būtu nepieciešams un ko mēs spējam piedāvāt. Jānis novērojis, ka tradicionālie iebildumi attīstības sadarbības idejai ir Latvijas iedomātais saiknes trūkums ar tālākām pasaules malām, pašu nabadzība un šaubas par varēšanu. “Cilvēkiem šķiet, ka Latvija ir kā viensēta, kas ir nošķirta no visas pasaules. Bet tā, protams, nav. Mēs visi esam saistīti. Ja citur cilvēki dzīvos labāk, tad arī pie mums būs labāk,” saka Jānis. Arī nabadzība Latvijā ir tālu no tā, ko ar šo jēdzienu saprot Āzijā vai Āfrikā. “Es esmu redzējis nabadzību, kad nav pieejams pat ūdens,” uzsver Jānis. Viņa kolēģe, GLEN Latvija padomes locekle Eva Ikstena piebilst: “Mēs tomēr esam jau tādā labklājības periodā, kad pat neatceramies, kā tas bija 1990.gadu sākumā, kad trūka produktu un bija cukura taloni.” Maldīgs ir arī priekšstats par latviešu nespēju neko piedāvāt. “Ir ļoti daudz iespēju palīdzēt. Latvijai nav tik daudz naudas, bet mēs varam dot intelektuālo ieguldījumu,” pārliecināts Jānis. Viņš piebilst, ka vecā Eiropa attīstījusi spēcīgu ziedošanas kultūru, taču tai nedaudz pietrūkst konkrētu ideju un spējas novērtēt ziedojumu saņēmēja vajadzības.

GLEN pirmais uzdevums Latvijā ir informēt sabiedrību, uzsver organizācijas locekļi. “Informēt sabiedrību” gan nenozīmē censties runāt ar maksimāli lielu auditoriju. “Man, piemēram, bija jāpaskaidro ģimenē, kāpēc es to daru, kāpēc jāpalīdz, kāpēc jābrauc uz attīstības zemi un jāstrādā tur bez atalgojuma,” stāsta Jānis, piebilstot, ka sava darba jēga ir jāmāk paskaidrot arī vecmāmiņai. “Ģimene arī ir daļa sabiedrības un, ja būsi pārliecinājis viņus, viņi to tālāk komunicēs citiem.”

Tāpat sabiedrības daļa ir arī novadnieki. Piemēram, Varakļānos, kur notika tikšanās ar GLEN stipendiāti varakļānieti Ilzi Salenieci, uz pasākumu bija sanācis ļoti daudz iedzīvotāju. Ilze stāstīja par savu pieredzi Namībijā un par palīdzību attīstības valstīm. “Un, lai gan Varakļāni nav turīga pilsēta, pat pensionāri teica, ka tas ir pareizi un Latvijai jāpalīdz, piemēram, Gruzijai. Ka tā vajag un tā ir jādara,” stāsta Eva.

Par stipendiātu pieredzi, attīstības sadarbību un sociāli atbildīgu dzīves stilu GLEN locekļi runā arī semināros, lekcijās un diskusijās plašākās auditorijās. Taču, kā atzīst Eva, seminārus mēdz apmeklēt ierobežots klausītāju loks, tādēļ organizācija domā par citām formām cilvēku uzrunāšanai. GLEN dialogu ar jauniešiem cenšas veidot caur internetu ar savas mājas lapas un blogu starpniecību, bet plašāku sabiedrību uzrunāt, organizējot filmu vakarus vai, piemēram, kā šā gada decembrī, sarīkojot foto izstādi Rīgas Centrālajā stacijā par savu stipendiātu darbu Namībijā, Šrilankā, Ganā un Indijā. “Ja divdesmit minūtes jāgaida vilciens, tad taču var aplūkot arī izstādi. Varbūt kādam tā liks aizdomāties,” saka Eva.

Pieredze pašiem un valstij

Bet kas lika aizdomāties pašiem GLEN dibinātājiem? Gan Jāņa, gan Evas gadījumā tie bija vērojumi par Latvijas patērētāju sabiedrības nepievilcīgākajiem izpausmēm. “Kāda mana klasesbiedrene trīs dienas izmisusi raudāja, jo tēvs viņai no Vācijas nebija atvedis solītās Gucci kurpes. Tajā pat laikā 80 miljoni cilvēku ik dienu iet gulēt izsalkuši,” stāsta Eva. Bet Jānim starta punkts bija paša dzīve. “Es strādāju reklāmā un PR, ļoti materiālistiskā vidē. Dažkārt bija jāorganizē kampaņa produktam, kurš ir radīts pilnīgi bez vajadzības un nerada nekādu sabiedrisko labumu. Bet gribējās darīt kaut ko jēgpilnu.”

Jānis atzīst, ka darboties nevalstiskajā sektorā Latvijā “nav viegli”. “Tu darbojies, darbojies un darbojies, bet kaut kādā brīdī uzdod sev jautājumu, cik tālu esi gatavs iet.” Jānis uzsver, ka viņam nepatīk “sūdzēties par valsti”, bet nelielu nevalstisko organizāciju dzīvi krietni atvieglotu draudzīgāka likumdošana. “Piemēram, mēs organizējam izstādi un diskusiju ciklu augstskolās. Esam uzvarējuši konkursā un ieguvuši Ārlietu ministrijas finansējumu, bet likumi nosaka, ka naudu mēs saņemsim tikai pēc projekta īstenošanas. Bet mazai NVO nav tādas finansiālās kapacitātes! Kas cits atlika? Bija jāiet uz banku un jāņem kredīts.”

Grūtības darbībai attīstības sadarbības jomā radot arī neelastīgā plānošanas sistēma. “Finanšu budžeta gads nosaka — projekts jāplāno no 1.janvāra līdz 31.decembrim. Bet attīstības sadarbības jomā visam ir jābūt pēctecībā, tur jādomā kādi trīs gadi uz priekšu.”

Tomēr Jānis domā, ka NVO sadarbībā ar valsti virzība kopumā ir pozitīva. Piemēram viņš min Ārlietu ministrijas līdzfinansējumu GLEN nākamā gada projektiem Gruzijā (viņš paskaidro — Gruzija tāpēc, ka tā ir Latvijas “prioritārā sadarbības valsts”). Jānim gan gribētos, lai nākotnē atbalstu GLEN saņemtu arī darbībai kādā “neprioritārā valstī”, piemēram, Āfrikas kontinentā, jo Gruzija jau drīzā nākotnē varētu attīstības valstu kategoriju atstāt. “Nekas, pēc pāris gadiem varbūt izdosies “pieķert klāt” arī kādu citu valsti, ne tikai prioritārās.” Jānis ir pārliecināts — ieguvēja no šādas sadarbības būs arī valsts. “GLEN projekti vairo kapacitāti un pieredzi ne tikai mums pašiem, bet arī valstij.”

Šī publikācija tapusi Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas finansēta projekta ietvaros. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu.

Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programma ir ASV Starptautiskās attīstības aģentūras un Atvērtās Sabiedrības institūta kopīgi finansēts fonds, kura mērķis ir nostiprināt nevalstisko organizāciju (NVO) profesionalitāti un ilgtspēju, veicināt iedzīvotāju līdzdalību un spējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesus, kā arī sekmēt labdarības un dažādu vietēju NVO finansējuma avotu attīstību Latvijā. Baltijas – Amerikas Partnerattiecību programmas darbību Latvijā administrē Sorosa fonds – Latvija.