Raksts

“Failed state” hronika


Datums:
16. jūnijs, 2009


Autori

Vjačeslavs Dombrovskis


Foto: Mike Kline

Tie, kam pieder vara, bieži vien izvēlas savu "svītu", lielu vērību pievēršot lojalitātei un gandrīz neņemot vērā kompetenci. Tas ir normāli. Taču, kad kompetence tiek pavisam pamesta novārtā, iznākums var būt postošs. Tieši tādēļ šī krīze Latvijā ir tik dziļa.

Raksts angļu valodā

Šī ir bijusi traka nedēļa. Plašas spekulācijas par devalvāciju, “pēkšņais” 500 miljonu LVL budžeta samazinājums, tad tā atcelšana nepilnas dienas laikā un cits budžeta samazinājums. Varbūt mums jācenšas distancēties no emocijām, ko raisījusi pagājusī nedēļa, un jāmēģina paskatīties uz visu “no malas”. Tas ir šī raksta mērķis.

“Lielā Bilde”

Iespējams, jāsāk ar 2004. gadu, kad pētījumā[ 1 ], ko pasūtīja Ekonomikas ministrija, mēs brīdinājām par ārkārtīgi slikto stāvokli attiecībā uz šīs valsts analītiskajām spējām ekonomikā. Mēs norādījām, ka universitātēs ir ļoti daudz padomju laikā skolotu ekonomistu, par kuru darba kvalitāti nebija iespējams pārliecināties, jo viņi nevarēja vai nevēlējās publicēties starptautiski atzītos (peer reviewed) žurnālos. Mēs sacījām, ka ir ļoti svarīgi nodibināt neatkarīgu ekonomikas izpētes institūtu, lai sāktu attīstīt tik ļoti nepieciešamās spējas ekonomikas analīzē. Diemžēl mēs netikām ņemti vērā, un mūsu ieteikums tika ignorēts.

Turpmākais jau ir vēsture. Sprādziens privāto kredītu jomā un darba migrācija izraisīja ekonomikas pārkaršanu un spieda palielināt algas un cenas līdz līmenim, ko nav iespējams saglabāt ilgtermiņā. Tas bija klasisks pārkaršanas gadījums. Tomēr valdība to nesaskatīja un izdarīja sliktāko no iespējamā – pielēja ugunij eļļu. Valsts sektorā strādājošo algas tika krasi paaugstinātas, sociālās programmas paplašinātas un tika pasūtīti dārgi būvniecības projekti, tādi kā vienu miljardu eiro vērtais Dienvidu tilts. Parādoties pirmajām globālās likviditātes trūkuma pazīmēm, valdība atkal nesaprata tās radītos riskus. Toties tā neatlaidīgi uzstāja, ka saglabāsies straujš ekonomikas izaugsmes temps. Kad globālā finanšu krīze saasināja pašmāju problēmas, Latvijas valdība ātri vien saprata, kā jutās Pelnrušķīte, kad pusnaktī viņas greznā kariete pārvērtās par ķirbi, bet zirgi – par pelēm.

Nepārprotami, problēmas būtība bija tā, ka ekonomikas pārkaršanas rezultātā darba algas un cenas bija kļuvušas pārlieku augstas. Ierastais risinājums šādos gadījumos būtu valūtas devalvācija, lai atjaunotu konkurētspēju ārējos tirgos, un pieprasījuma aizstāšana iekšzemē ar vietēji ražotām precēm. Taču nē – savos centienos noturēt vienīgo atlikušo nacionālo lepnumu – lata stabilitāti – valdība izvērsa šo ārkārtīgi vērienīgo eksperimentu ar deflāciju. Vairāki neatkarīgie ekonomisti (it sevišķi no Rietumiem) brīdināja par daudzajiem deflācijas riskiem: ka tā negadās ļoti bieži, ar to domājot, ka tikai dažiem ir atbilstošs priekšstats par to, kā tā tiešām darbojas, ka tā darbojas, iznīcinot darba vietas, ka tā nozīmē stingru fiskālās taupības ievērošanu un ka tai, ļoti iespējams, vajadzīgs diezgan daudz laika. Bet, protams, arī šie brīdinājumi netika ņemti vērā. Valdība atkal norādīja uz to, ka Latvija ir īpaša; ka ekonomikas likumi šeit nedarbojas. Bet valdībai paveicās, jo tā atrada spēcīgus sabiedrotos – Zviedrijas valdību, kas bija nobažījusies par ietekmi uz savām bankām, un Eiropas Komisiju, kas baidījās par plašu nelabvēlīgo ietekmi (contagion effects) uz visu Centrāleiropu un Austrumeiropu, un, iespējams, vēl aiz tās robežām. Tā deflācijas kurss tika noteikts.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Eiropas Komisija (EK) skaidri norādīja valdībai, ka šī plāna sekmes balstās uz izejas stratēģiju – pēc iespējas drīzākas eiro ieviešanas. Jo finanšu tirgiem vienmēr būs aizdomas, ka šis nedabiskais plāns (deflācija) varētu izdoties, un, līdz ar to, devalvācijas bailes vienmēr būtu viens no nozīmīgākajiem faktoriem kopējā vienādojumā. Kā zināms, viens no priekšnoteikumiem tiesiskai eiro ieviešanai ir budžeta deficīts, kas ir mazāks par 3% no IKP. Tika panākta vienošanās par pārejas periodu ar budžeta deficītu 5% no IKP 2009. gadā. Tas bija arī nosacījums nākamās aizdevuma daļas atmaksai. Tas viss bija labi zināms kopš pagājušā gada decembra – pat valdībai. Uzreiz pēc stāšanās amatā šī gada februārī, premjerministrs V. Dombrovskis apgalvoja, ka budžets ir jāsamazina par aptuveni 700 miljoniem latu, lai izvairītos no valsts saistību neizpildes. Taču tieši pirms pašvaldību vēlēšanām valdība izstrādāja budžeta projektu, kur budžeta izdevumi bija samazināti tikai par aptuveni 110 miljoniem latu ar no tā izrietošu deficītu 9,2% apmērā no IKP. Šajā nestabilajā laikā, 3. jūnijā, kāds gudrais nosprieda, ka ir īstais laiks organizēt valsts obligāciju izsoli. Protams, izsole cieta neveiksmi, radot nestabilitāti finanšu tirgos un izraisot jaunas spekulācijas par to, vai devalvācija ir nenovēršama.

Tad, pateicoties tam, ka pašvaldību vēlēšanas vairs nebija jāņem vērā, valdība izveidoja šo savādo 500 miljonu LVL fiskālo pasākumu kopumu. Sliktākais tajā nebija summas apmērs – tas bija labi zināms kopš tika prognozēts IKP samazinājums 18% apmērā. Sliktākais bija steiga, ar kādu tas tika izveidots (iespējams, tikai dažu dienu laikā) un tā ilgtermiņa sekas ekonomikā.

Kāpēc progresīvās nodokļu sistēmas plāns bija ļoti slikta doma

Galvenais “jaunajā” iniciatīvā bija tas, ka vairums tās pasākumu nebija vērsti uz budžeta izdevumu samazinājumu, bet gan nodokļu palielināšanu. Valdība jo īpaši plānoja palielināt PVN līdz 23% un ieviest progresīvo ienākumu nodokli, kur ar visaugstāko likmi (40%) būtu apliekami ienākumi, kas pārsniedz 800 LVL mēnesī (bruto). Turklāt nodokļu likme ienākumiem, kas nepārsniedz 200 LVL mēnesī, paliktu 23%. Tādā veidā tiktu veikts pilnīgs nodokļu maksājumu palielinājums visiem, kas nopelnījuši oficiāli vairāk kā 200 LVL mēnesī. Pats ironiskākais ir tas, ka kopumā esmu progresīvo nodokļu sistēmas atbalstītājs un mani ļoti sadusmo tas, ka Jaunais Laiks ir aptraipījis “progresīvās nodokļu sistēmas” vārdu uz vairākiem turpmākajiem gadiem. Kas bija nepareizi valdības iecerētajā progresīvajā nodokļu sistēmā?

Vispirms, salīdzinot ar citām valstīm, tas būtu diezgan liels nodokļu slogs. Piemēram, “kapitālisma bastionā” ASV pati augstākā nodokļu likme 35% (!) apmērā tiek piemērota tikai ikmēneša ienākumiem, kas pārsniedz 31 tūkstoti USD. Nodokļu likme, kas tiek piemērota ikmēneša ienākumiem aptuveni no 347 līdz 1414 LVL, ir tikai 15%. Vai arī salīdzināsim ar daudz sociālistiskāko Zviedriju (paldies Jānim Skrastiņam par aprēķiniem). Ņemsim bruto algu 973 LVL apmērā, kas ir aptuvena summa, kura tiek maksāta pienācīgam profesionālim. Pirms reformas ienākumi pēc nodokļu nomaksas ir 702 LVL. Pēc reformas – 621 LVL. Zviedrijā tāda pati bruto alga pēc nodokļu nomaksas būtu 757 LVL. Cik daudz profesionāļu aizceļotu uz Zviedriju?

Otrkārt, man ir nopietnas šaubas, ka šī nodokļu reforma radītu 35 miljonu LVL nodokļu ieņēmumus, uz ko cerēja Repšes kungs. Atslēgvārdi ir “izvairīšanās no nodokļu maksāšanas”. Ir vispārzināms, ka Latvijā izplatītas “aplokšņu algas”. Vai kāds ir aizdomājies, kāpēc tā ir? Pavisam vienkārši – iedzīvotāju ienākumu nodoklis 23% apmērā apvienojumā ar sociālo algas nodokli 33% apmērā rada nodokļu ķīli (tax wedge: daļa no darba izmaksām, kas samaksāta šajos nodokļos), kas ir vairāk nekā 40% no darba izmaksām darba devējam. Tas ir viens no augstākiem nodokļu ķīļiem pasaulē. Šis nodokļu ķīlis rada motivāciju algas izmaksāt “aploksnēs”, kas ir abpusēji izdevīgi gan darba ņēmējam, gan darba devējam. Faktisks iedzīvotāju ienākumu nodokļa palielinājums radītu vēl stiprāku pamudinājumu „aplokšņu algām” un rezultātā, iespējams, vēl apjomīgāku izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Turklāt, manuprāt, skumjā patiesība ir tāda, ka šodien nav daudz cilvēku, kuri jūt morālu pienākumu maksāt nodokļus.

Treškārt, un izdarot secinājumus no iepriekš sacītā, nodokļu reformai būtu postoša iedarbība uz ekonomiku ilgtermiņā. Padomājiet par to, ko nozīmē “aplokšņu algas”. Tās samazina darba izmaksas darba devējiem, kas maksā algu aploksnēs, salīdzinot ar tiem, kuri saviem darbiniekiem maksā oficiālu algu. Tādā veidā šīs izmaksu priekšrocības dēļ samazinātos to uzņēmumu skaits, kuri maksā nodokļus, jo tiem būtu grūti sacensties ar uzņēmumiem, kas nodokļus nemaksā. Tātad aplokšņu algas ātri vien tiektos izplatīties. Iespējams arī, ka aplokšņu algas daudz vairāk izplatītos mazajos, nevis lielajos uzņēmumos. Tas ir tādēļ, ka nodokļu iestādēm uzraudzīt lielos uzņēmumus parasti ir vieglāk kā daudzus mazos uzņēmumus. Tādā veidā mazs uzņēmums secinātu, ka pārtapt lielā uzņēmumā – tas nozīmē zaudēt izmaksu priekšrocības, ko sniedz aplokšņu algas. Maziem uzņēmumiem būtu mazāk stimula augt, un ar to arī viss beigtos. Gluži vienkārši – mēs nonāktu ekonomikā, ko apdzīvo mazi uzņēmumi, kas daudz laika velta tam, lai apsvērtu, kā izvairīties no nodokļu maksāšanas, nevis rada lielāku pievienoto vērtību.

Ceturtkārt, budžeta deficīts ir valsts sektora problēma. Ekonomikai sarūkot, iespējams par 18% gadā, ir acīmredzami, ka samazināsies arī nodokļu ieņēmumi. Tādējādi tas vienkārši ir jautājums par valsts sektora pastāvēšanu ar sev pieejamiem līdzekļiem. Taču tas liek vaicāt, kādēļ valdībai ir tik grūti samazināt izdevumus. To nevarēja paveikt Godmaņa vadītā valdība, un tas nav izdevies arī Dombrovska vadībā. Protams, abas šīs valdības ir centušās. Kāpēc tas bija tik grūti?

Kāpēc ir tik grūti samazināt valsts izdevumus

Es uzskatu, ka problēma bija apsēstība ar “strukturālajām reformām”, kas vēl aizvien turpinās. Vairāki cilvēki šādu apgalvojumu uzskatīs par murgainu, tādēļ centīšos paskaidrot. Šajos vārdos „strukturālās reformas” ir kāda burvestība, jo gandrīz neviens patiesībā nesaprot, ko tie nozīmē, bet tikai dažiem pietiek drosmes to atzīt. Tas ir tāpat kā daži ekonomisti apgalvo, ka ekonomisko problēmu risinājums ir “paaugstināt produktivitāti”, kas tulkojams šādi: “patiesībā mums nav ne mazākās jausmas, ko darīt, bet mēs negribam, lai tā būtu mūsu problēma”. Tomēr daudz cilvēku, jo īpaši Latvijā, neuzdrīkstas vaicāt pēc šī padoma, jo baidās izskatīties muļķīgi. Tomēr par šīm lietām ir jāuzdod vairāki kritiski jautājumi.

Strukturālās reformas vislabāk uzskatīt par izmaiņām tajā, ko ekonomisti sauc par „sabiedriskajiem institūtiem”, ko plaši var definēt kā cilvēku izdomātus cilvēka uzvedības ierobežojumus, sava veida “spēles noteikumus”. Ņemsim par piemēru augstāko izglītību ekonomikā. Nepārprotami, tai ir vajadzīga “strukturālā reforma”, jo, manuprāt, tā ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Neraugoties uz to, ir tik daudz “spēles noteikumu”, kurus šeit var mainīt. Lai izstrādātu šādu reformu, daudz kompetentiem cilvēkiem būtu diezgan daudz jādomā. Es runāju par mēnešiem un varbūt pat gadiem. Un šī ir tikai viena joma, turpretim laika un īpaši kompetentu cilvēku resursi ir visai trūcīgi. Tāpēc doma, ka valdība varētu izstrādāt un īstenot strukturālo reformu ievērojamā daļā valsts sektora dažu mēnešu laikā, ir, atklāti sakot, smieklīga. Šeit man jāuzsver, ka es neapgalvoju, ka strukturālā reforma mums nav vajadzīga. Tas, ko vēlos pasacīt, ir, ka labas strukturālās reformas izstrādei ir vajadzīgs daudz laika un cilvēku resursu. To vienkārši nevar šķietami paveikt dažu mēnešu laikā.
Neesmu precīzi un detalizēti informēts par to, kas notika privātajā sektorā dažu pēdējo mēnešu laikā. Tomēr domāju, ka valdība, kuru es tagad šauri definēšu ka ministru kabinetu, patiešam centusies īstenot “strukturālās reformas” visā valsts sektorā. Es nebūtu pārsteigts, ja norādījumi, varbūt, pat burtiski, “samazināt izdevumus, īstenojot strukturālās reformas”, tika nodoti pakļautības slāņiem visā valsts sektorā. Turklāt uzskatu, ka savos centienos nodoties strukturālajām reformām valdība nav ņēmusi vērā svarīgu apstākli, proti, birokrāti nav reformistu labākie draugi.

Paradokss ir tas, ka, lai gan ikviena valsts aģentūra gūst labumu no kopīga izdevumu samazinājuma (tiek novērsts defolts), ikviena aģentūra ir ieinteresēta rūpēties, lai tās izdevumi paliktu nemainīgi un samazinājums tiktu veikts uz citu aģentūru rēķina. Ir pārāk naivi domāt, ka visi valsts ierēdņi pašaizliedzīgi darbojas sabiedrisko interešu labā. Birokrāti visticamāk ir tikpat savtīgi kā jebkurš cits, un tie vēlas pēc iespējas lielāku biroju, jo tas palielina viņu varu. Tādējādi valdības izvirzītais plāns samazināt izdevumus ir pretrunā ar birokrātu interesēm. Turklāt pastāv nevienlīdzīgas informācijas apstākļi, jo parasti tikai pašam birokrātam ir attiecīgās zināšanas par dažādām tā aģentūras darbības niansēm. Tādā veidā birokrāta, kurš saņēmis rīkojumu samazināt savu budžetu, dabiskā stratēģija ir censties pierādīt, ka viņa aģentūra ir sabiedrībai ļoti svarīga. Birokrātam būs stimuls samazināt izdevumus veidā, kas vispostošāk ietekmē sabiedrību. Minēšu neseno piemēru ar Aizsardzības ministriju. Kad ministrijai lika samazināt izdevumus, tā paziņoja, ka ir iecerējusi atgriezties pie vispārējās karaklausības, kas izraisīja sašutumu sabiedrībā. Skaidrs, ka tā bija stratēģija, kuras mērķis bija saglabāt lielāku budžeta daļu.

Iepriekšminētā argumentācija vedina domāt, ka vienīgais veids, kā ātri samazināt budžeta izdevumus, ir ieviest vienādus un visaptverošus valsts sektora visu izdevumu samazinājumus, kas galvenokārt vērsti uz darba algām. Protams, šī pieeja ir pretstatā “strukturālajai reformai”, jo šajā gadījumā nav vajadzīga nodarbošanās ar valsts aģentūrām individuālā kārtībā. Šis precīzi ir valdības jaunākā plāna pamats, un es domāju, ka tas ir solis pareizajā virzienā. Latvijai ir vajadzīgas “strukturālās reformas”, bet galvenā prioritāte ir atrisināt visneatliekamākās problēmas, izmantojot risinājumus, kas ir vislabāk piemēroti pašreizējai situācijai.

Tomēr šis nesenais pareiza lēmuma pieņemšanas piemērs vairāk jāskata kā izņēmuma gadījums nevis paradums. Visus iepriekš minētos gadījumus vieno ievērojamais kompetences trūkums, īpaši ekonomikas jomā. Tas liek uzdot turpmāko jautājumu.

Kādēļ Latvija tik ļoti līdzinās “failed state”

Ir ļoti vilinoši apgalvot, ka “tas ir tādēļ, ka politiķi ir dumji un nekompetenti”. Taču tā nebūtu atbilde. Jebkuru parādību var izskaidrot, apgalvojot , ka cilvēki ir vairāk vai mazāk stulbi. Un tomēr, jāsecina, ka tie, kam pieder vara, bieži vien izvēlas savu “svītu” (valsts ierēdņus), lielu vērību pievēršot lojalitātei un gandrīz neņemot vērā kompetenci. Piemēri nav tālu jāmeklē. Var minēt stāstu par Šlesera šofera dēlu, kuram tika uzticēts amats liela valstij piederoša uzņēmuma valdē, lai gan viņam nebija nekādu kvalifikāciju. Var minēt Normundu Pēterkopu, kurš kļuva par Konkurences padomes locekli tikai politiskās piederības dēļ, neraugoties uz to, ka viņa pieredze konkurences politikā ir nulle[ 2 ]. Cik daudz valsts sektora amatu aizpilda tādi darbinieki kā Pēterkopa kungs? Ir normāli, ka politiķi prasa lojalitāti – galu galā tas ļauj viņiem ietekmēt un tāda ir varas jēga. Taču, kad kompetence tiek pavisam pamesta novārtā, iznākums var būt postošs. Tieši tādēļ šī krīze Latvijā ir tik dziļa.

Kāpēc Latvijas politiķiem vairāk rūp lojalitāte un mazāk kompetence? Tas ir jautājums, kas patiesi būtu uzdodams vēlētājiem. Acīmredzot politiķi neuzskata, ka nekompetence tiek sodīta. Tas nozīmē, ka viņi neuzskata kompetenci par izšķirošo nosacījumu vēlētāju balsu iegūšanā. Te arī beidzas grēkāžu meklējumi. Paraugieties spogulī un jūs ieraudzīsit aizdomās turamo. Mēs, šīs valsts pilsoņi un pastāvīgie iedzīvotāji, veidojam šo valsti tādu, kāda tā ir. Ja šī valsts ir izgāzusies, tas nozīmē, ka, lai, ko mēs darītu, mums ir jācenšas vairāk.

______________________


Noplicinātā solidaritāte


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!