Raksts

Eksperiments, kas izmainīja valsti


Datums:
25. maijs, 2010


Autori

Aleksandra Gluhiha


Foto: Andy Woo

Krievu skolu izlaiduma klašu audzēkņi pārstājuši baidīties no stāšanās augstskolās, kur mācības ir latviešu valodā, un tas viņiem ir pavēris jaunas iespējas darba tirgū.

2004.gada izglītības reforma kļuva par nozīmīgu notikumu ne tikai simtiem tūkstošiem krieviski runājošo bērnu, bet arī ietekmēja visas krievvalodīgās kopienas pašidentifikāciju. Nav izslēgta iespēja, ka Saskaņas centra Nilš Ušakovs šodien nebūtu Rīgas mērs, ja pirms sešiem gadiem ar politisku lēmumu mazākumtautību izglītības sistēma nebūtu „pārslēgta” uz mācībām valsts valodā.

Bailes un zubrīšana

„Reforma jau no paša sākuma šķita ļoti politizēta — daudz uzmanības tika veltīts politiskajām debatēm, sabiedrības protestu atspoguļojumam, bet neproporcionāli maz tika runāts par skolēnu, vecāku un skolotāju interesēm, kaut viņus tolaik plānotās izmaiņas skāra ļoti tieši,” uzskata sociologs Aigars Freimanis. Kā apstiprinājums šiem vārdiem kalpo reformas autoru pilnīga neieinteresētība sava darba rezultātos. Pēdējo sešu gadu laikā Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nav veikusi nevienu apjomīgu pētījumu, kas varētu parādīt, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs izrādījies minētais eksperiments.

Tieši procesā iesaistīto dalībnieku viedokļi stipri atšķiras. Viens no reformas galvenajiem ideologiem, eksministrs Kārlis Šadurskis (PS) uzskata, ka kopumā „pasākums” ir izdevies, jo centralizēto eksāmenu rezultāti krievu skolās 2005. gadā neatšķīrušies no iepriekšējo gadu rādītājiem. Toties skolēni un skolotāji, kas labi atceras, par kādu cenu ir sasniegts šis rezultāts, par sešus gadus vecajiem notikumiem runā pavisam citos toņos. „Bija ļoti grūti,” stāsta pašreizējā studente Anna Sudakova, „man katram priekšmetam bija divi grāmatu komplekti. Latviešu valodā mēs mācījāmies skolā, bet mācību grāmatas krievu valodā es lasīju mājās, pūlējos saprast, ko stundās man stāstīja. Mājas darbu pārtulkoju ar vārdnīcas palīdzību. Stundām sēdēju, bet vienalga atzīmes fizikā un ķīmijā uzreiz nokritās par 2-3 ballēm.”

Skolotāji savukārt pat šodien par lingvistiskajām reformām ir ar mieru runāt vien anonīmi. Daudziem no tiem, kas 2004. gadā nespēja vai arī negribēja pakļauties jaunajiem nosacījumiem, ir nācies aiziet. Palikušajiem, kam nebija nepieciešamo valodas zināšanu, savi stundu konspekti bija jāiekaļ no galvas. „Protams, ne par kādu jaunradi nebija ne runas. Es vienkārši ienācu klasē un nodiktēju bērniem tekstu. Tolaik visi ļoti baidījās no pārbaudēm,” atceras kādas Rīgas skolas ķīmijas skolotāja.

Psiholoģiskā atmosfēra skolās nebija vienkārša. Pusaudži — un reforma pirmos skāra tos, kam bija 15-17 gadu — agresīvi uztvēra viņiem uzspiestos priekšmetus latviešu valodā. Pati populārākā atbilde par iemesliem, kāpēc nav izpildīts mājas darbs, bija: „Es nesapratu, kas tur rakstīts!” Tie, kas augstsirdīgi centās izpildīt jaunās prasības, krietni atpalika — lai sagatavotos stundām, vajadzēja pusotru divas reizes vairāk laika nekā pirms reformas.

Pietiekami ātri bilingvālais faktors atspoguļojās arī sekmju līmenī. Ja 2005. gadā vidējā centrālo eksāmenu atzīme matemātikā krievu skolās bija par 5% zemāka nekā latviešu skolās, tad 2007. gadā atšķirības sasniedza jau 9,4%, liecina salīdzinošā analīze, ko ir veikusi Krievu kultūras, izglītības un zinātnes asociācija Arkona.

Izdzīvo stiprākais

Un tomēr — katastrofālas izmaiņas nav notikušas. Skolotāji un skolu administrācija, kā spējuši, centušies triecienu amortizēt. Pedagogi atzīst, ka tolaik galvenais bija „pareizi” saskaitīt procentuālo stundu apjomu, kas jāpasniedz vienā un otrā valodā[1]. Lai tomēr saglabātu svarīgāko priekšmetu mācīšanu dzimtajā valodā, stundu sarakstā radoši iekļāva „otršķirīgas” stundas — estētiku, dziedāšanu, darba mācību. Divpadsmitklasniekiem bija jāatsauc atmiņā piemirstās iemaņas zīmēšanā un veidošana, apmaiņā pret to iegūstot tiesības matemātikas kursu pabeigt sev saprotamā valodā. Tas, protams, neturpinājās ilgi. Latviešu valodas proporcija kopējā stundu skaitā un arī centralizētajos eksāmenos nemitīgi pieauga. Savukārt sapratnes līmenis un dziļums tieši pretēji — kritās. Krievu uzvārdu skaits republikas olimpiāžu uzvarētu vidū pēdējos gados ir vairākkārt sarucis, apgalvo pedagoģijas zinātņu doktors un Saeimas deputāts Jakovs Pliners (PCTVL).

Baltijas starptautiskās akadēmijas priekšsēdētājs, zinātņu doktors Valērijs Ņikiforovs no personīgās pieredzes min citu piemēru — ja Arhimēda likumu no galvas spēj iemācīties aptuveni katrs piektais vidusskolēns, tad izskaidrot, kāpēc dzelzs kuģis ūdenī negrimst, nespēj gandrīz neviens. „Es to skaidroju ar ilggadīgu zubrīšanu bez izpratnes par priekšmeta būtību,” saka profesors.

Vienlaikus nevar noliegt arī pozitīvos procesus, ko reforma izprovocējusi. „Šodienas abiturienti daudz labāk prot latviešu valodu nekā tie, kas pie mums nāca pirms 5-10 gadiem,” atzīst Rīgas Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts. Paši krievu skolu izlaiduma klašu audzēkņi pārstājuši baidīties no stāšanās augstskolās, kurās mācības ir latviešu valodā, un tas viņiem ir pavēris jaunas iespējas darba tirgū. Jau minētā Baltijas starptautiskā akadēmijā, kas sākotnēji sevi pozicionēja kā privātā augstskola, kur mācības notiek tikai krievu valodā, pieprasījuma dēļ atvēra arī latviešu plūsmas studijas, kur, starp citu, mācās arī ne mazums krievu jauniešu.

„Reforma piespieda krieviski runājošos jauniešus cīnīties par izdzīvošanu un pierādīt savu konkurētspēju. Daudziem tas ir izdevies — mēs redzam, ka valsts iestādēs un lielos uzņēmumos tagad daudz biežāk parādās cilvēki ar krieviskiem uzvārdiem, un tas, nenoliedzami, ir viens no pozitīvajiem reformas aspektiem,” uzskata cilvēktiesību aizstāvis, Saeimas deputāts Boriss Cilevičs (SC).

Pieteikums uz varu

Izglītības reformai ir vēl viens aspekts, par kuru diez vai ir aizdomājušies Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņi un politiskā elite, kas balsoja par pretrunīgajām likumnormām. Šo aspektu uzreiz nevarēja pamanīt, un pats process jau arī vēl nav beidzies. Taču jau patlaban var droši apgalvot — notikumi pirms sešiem gadiem ir devuši milzīgu impulsu, lai atmodinātu krieviski runājošās sabiedrības daļas politisko aktivitāti un lai cilvēki atteiktos no nacionālradikalām idejām.

Piespiedu pāreju uz mācībām latviešu valodā krievu kopienas vairums uztvēra kā savu nespēcīguma apliecinājumu. Par spīti daudzskaitlīgajām manifestācijām cilvēki nespēja panākt, lai viņu protestus sadzird valdošais vairākums. Tieši tad lielākās daļas krieviski runājošā elektorāta apziņā noformulējās tā dēvētais „pieteikums uz varu”, ko pēc pieciem gadiem spēja piepildīt Saskaņas centrs, gūstot sensacionālu uzvaru pašvaldību vēlēšanās Rīgā.

Piezīmēsim, ka 2004. gadā Saskaņas centra līderi stāvēja atstatu no reformas. Galvenie Krievu skolu aizstāvības štāba aktīvisti bija daudz radikālākie PCTVL politiķi. Elektorāts uz karstām pēdām pateicās saviem aizstāvjiem — Eiroparlamenta vēlēšanās 2004. gadā PCTVL deputāta kandidāte Tatjana Ždanoka saņēma 10% balsu un mandātu darbam Briselē. Vēl pēc gada šī nacionālradikālā balss noskanēja pašvaldību vēlēšanās, kad PCTVL ieguva 9 no 60 Rīgas domes deputātu vietām un kad 8 vietas tika mazpazīstamajai patriotiskajai apvienībai Dzimtene.

Tomēr, emocionālajai kvēlei pamazām noslāpstot, arī galēji kreisā flanga partiju reitingi kritās, un līderos izvirzījās politiski daudz tolerantākais Saskaņas centrs. Ne mazu lomu te nospēlēja arī tas, ka „centristiem”, pirmām kārtām pateicoties Nilam Ušakovam, izdevās piesaistīt lielu jauniešu auditoriju. Arī tos, kas pirms sešiem gadiem piketēja pie Saeimas ar nepatriotiskiem saukļiem un noliedza visu, kas viņus varētu saistīt pie šīs valsts.

Izglītības reforma 2004

Mazākumtautību skolu izglītības reforma paredzēja, ka vidusskolās un profesionāli tehniskajās skolās no 10. līdz 12.klasei tiks palielināts latviski mācāmo priekšmetu stundu skaits — dzimtajā valodā 40%, bet latviski — 60%.

Reformas oficiālais pamatojums — vienlīdzīgu iespēju nepieciešamība gan latviešu, gan mazākumtautību skolu absolventiem.

Likumu bāze politiskajā līmenī tika veidota sešus gadus. 1998. gadā pieņemtais Izglītības likums paredzēja, ka 2004. gada 1. septembrī visas mācības vidusskolās, sākot no 10. klases, notiks tikai latviski. Tomēr 2004. gada februārī Saeima laboja likumu, samazinot latviski mācāmo stundu skaitu.

Reformas ieviešanas gaitu pavadīja protesta akcijas. Kā liecina Baltijas Sociālo zinātņu institūta aptauja, izglītības reformu 2004. gadā atbalstīja tikai 20% mazākumtautību skolu skolotāju, 15% audzēkņu un 13% vecāku.

2003. gada pavasarī tika izveidots speciāls Krievu skolu aizstāvības štābs, kas organizēja virkni piketu, bada streiku, manifestāciju. Pati lielākā protesta akcija notika 2004. gada 1. septembrī, pulcējot aptuveni 30 000 dalībnieku. Vēl viena no štāba akcijām, kas izpelnījās plašu mediju uzmanību, bija vairāku dienu badastreiks, kurā piedalījās 10 krievu skolu skolēnu vecāki.

___________________________

* Rakstā paustas autores personīgās domas, ne laikraksta viedoklis.

[1] Mazākumtautību izglītības reforma paredzēja 60% mācību pasniegt latviski, bet 40% — mazākumtautības valodā.


Alīna bez neļķēm

Diagnoze - 9. maijs

Eksperiments, kas izmainīja valsti. Viedokļi

Hipokrāta zvērests valstij

Izglītības reforma: zināšanas ir otršķirīgas

Loskutovs — 50:50

Mēs vēlamies vienu un to pašu

No lentas līdz lentītei

Nogriezts bez mērīšanas

Vai reforma veicinās skolēnu konkurētspēju?


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!