Raksts

Eiropas mediju pieredze priekšvēlēšanu laikā – business as usual


Datums:
10. septembris, 2002


Autori

Dace Akule


Foto: B. Koļesņikovs

Ja man jau šī raksta sākumā būtu jāatbild uz jautājumu “vai zāle Eiropā ir zaļāka?”, runājot par masu mediju darba lauku, jāsaka, ka šoreiz tā tas tiešām ir. Vēl jo vairāk, domāju, ka lielākajai daļai Eiropas žurnālistu (kuriem nav zināma Austrumeiropas specifika) mani jautājumi, lūdzot komentēt pāris spilgtas Latvijas priekšvēlēšanu laika novirzes no normas, bija, maigi izsakoties, pārsteigums.

Piemēram, termins “slēptā reklāma” viņiem ir pilnīgi nesaprotams. Viņiem neiedomājams ir fakts, ka priekšvēlēšanu laiks medijam prasītu izstrādāt īpašus nolikumus un principus redakciju darbam. Tāpat viņiem ir grūti iedomāties, ka pāris mēnešus pirms velēšanām partiju līderi, kurus daļa sabiedrības tiešām vēlas uzklausīt, publiskās debatēs televīzijā varētu tikt pārtraukti pusvārdā, jo beigusies viņiem piešķirtā minūte. Kā izteicās zviedru laikraksta “ Svenska Dagbladet” politikas nodaļas redaktors Mats Johansons (Mats Johansson), darbs priekšvēlēšanu laikā ir “ business as usual” jeb bizness kā parasti – ja nu vienīgi priekšvēlēšanu laikā esot vieglāk sarunāt intervijas ar politisko partiju pārstāvjiem.

Tomēr, protams, arī no Eiropas žurnālistiem priekšvēlēšanu laikā tiek prasīta īpaša modrība. Vācu laikraksta “ Frankfurter Allgemeine Zeitung” žurnāliste Jūlija Mačioti (Julia Macioti) atzīst, ka pirms vēlēšanām vairāk jāpiedomā pie jautājuma, kā un kādos nolūkos radusies kāda politiķu iniciatīva. “Lielākā atšķirība starp darbu ikdienā un priekšvēlēšanu laikā ir fakts, ka viss vairāk vai mazāk grozās ap gaidāmajām vēlēšanām. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast atšķirību starp ziņām un kādas politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņas elementu,” saka Mačioti. Viņa iesaka žurnālistiem vienmēr mēģināt rast atbildi uz jautājumu – vai šī ideja ir jauna, vai tā radīta tikai vēlētāju balsu piesaistīšanai? Tad arī būšot vieglāk atsijāt graudus no pelavām.

Cits kolēģis, Mats Karlboms (Mats Carlboms) no zviedru “Dagens Nyheter” atzīst, ka priekšvēlēšanu laikā tomēr jūt mazliet lielāku spiedienu no politiskajām partijām (to sabiedrisko attiecību speciālistiem), kas grib panākt savu kampaņu ideju atspoguļojumu laikrakstā. “Mums allaž jābūt uzmanīgiem, vai tikai viena politiska partija laikrakstu neizmanto cīņā ar citām partijām,” norāda Karlboms. Viņš arī ļoti spilgti ilustrē šī raksta sākumā ieskicēto tendenci: “Es nesaprotu, ko jūs domājat, runājot par īpašiem darba principiem un žurnālistikas kodeksiem priekšvēlēšanu laikā. Mēs strādājam saskaņā ar tiem pašiem principiem, kas tiek ievēroti ikdienā.”

Šeit jāatgādina, ka Zviedrijā parlamenta vēlēšanas notiks jau šīs nedēļas nogalē (15.septembrī) un neilgi pēc tam (22.septembrī) pie balsošanas urnām dosies arī Vācijas vēlētāji. Lielbritānijā šī parlamenta sasaukums tika ievēlēts pērnā gada jūnijā. Savukārt Francija šogad jau pārdzīvojusi divus satraukumus – gan parlamenta, gan prezidenta vēlēšanas.

Francijas laikraksta “Le Monde” žurnāliste Mišela Lefebre (Michelle Lefebvre) atzīst, ka franču politiķi vēl joprojām piekopj stiķi pieprasīt pārlasīt materiālu pirms publicēšanas. “Šis ir nepatīkams ieradums, bet diemžēl tas Francijā vēl eksistē. Protams, mums kā lielākajam Francijas laikrakstam nav grūtību sarunāt intervijas ar politiķiem, jo viņi ir ļoti ieinteresēti sava viedokļa paušanā tieši mūsu slejās. Tomēr mēs jau esam pieraduši, ka intervijas ar politiķiem jāsagatavo ar laika rezervi – tā, lai politiskās partijas sabiedrisko attiecību speciālists paspēj to pārlasīt pirms mēs to drukājam avīzē.” Turpretī “Frankfurter Allgemeine Zeitung” žurnāliste apgalvo, ka Vācijā šāda prakse jau ir retums – tāpat kā iespēja, ka kāds materiāls tiktu publicēts par samaksu, nenorādot, ka tā ir kādas politiskās partijas priekšvēlēšanu kampaņa.

Britu laikraksta “Independent” žurnāliste Mērija Dejevska (Mary Dejevsky) saka, ka ne jau visi Lielbritānijas mediji ir brīvi no ideoloģiskās ietekmes. “Lielākajai daļai britu laikrakstu ir sava politiskā nokrāsa, kas ir atklāta un visiem zināma. Piemēram, laikraksti “Times” un “Telegraph” vairāk simpatizē labējām idejām, “Guardian” ir vairāk kreisi noskaņots, kamēr “Independent” pārstāv centrisku ideoloģiju,” skaidro Dejevska. “Šo laikrakstu redakcijas komentāros nevar pieprasīt pilnīgu objektivitāti pret viņu viedokļiem opozicionārām politiskajām partijām. Taču, tā kā šīs ideoloģiskās nostādnes ir pilnīgi atklātas un zināmas katram avīzes lasītājam, to pārmest būtu nevietā.”

Par iespēju popularizēt politiķa tēlu, piemēram, demonstrējot savus pavārmākslas talantus kādā televīzijas pārraidē, domas dalās. Ja Mats Karlboms domā, ka šāda politiķu izrādīšanās ir pieļaujama, tad Mērija Dejevska uzskata, ka ar šādām akcijām politiķi var negribot nodarīt ļaunumu paši sev. “Protams, arī Lielbritānijā daži parlamenta deputāti mēģina saglabāt “esmu viens no jums” tēlu, rakstot romānus vai veidojot paši savas televīzijas programmas. Tomēr šādi pasākumi norit ne tikai priekšvēlēšanu laikā, jo, manuprāt, viņi paši saprot, ka ar šādām akcijām ļoti riskē. Ja nu šāds politiķa tēls vēlētājiem nepatīk?” Dejevska piebilst, ka šāda veida propaganda vairāk piestāvot ASV, nevis Eiropai.

Cik daudz uzmanības Eiropas mediji piešķir katrai politiskajai partijai? Vai pie vārda tiek pilnīgi visas vai tikai lielākās politiskās apvienības? Jūlija Mačioti saka, ka viņas laikraksts īpašajā vēlēšanu slejā ignorē tikai radikālās partijas. Savukārt, “Dagens Nyheter” piekopj Latvijas TV līdzīgo taktiku. “Īpašajās slejās, kurās tiek vērtēts katras partijas padarītas un solītais konkrētās jomās, mēs pievēršamies visām tām partijām, kas jau šobrīd ir ievēlētas parlamentā. Ja sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka kāda no parlamentā neesošajām partijām tuvojas Zviedrijā noteiktajai 4% barjerai, tad mēs pievēršamies arī viņiem,” skaidro Mats Karlboms.

Vispārīgi raksturojot, Eiropas žurnālistiem tiešām nav saprotama Latvijas mediju sāpe par slēpto reklāmu un īpašajiem priekšvēlēšanu darbības principiem. Runājot par iespējamu rakstu nopirkšanu vai samaksu par interviju, viņi piesauc žurnālistu ētiku. “Ja kāds žurnālists no politiķiem pieņemtu naudu par materiāla rakstīšanu, mirklī, kad to uzzinātu kāds cits žurnālists, iestātos tā pirmā žurnālista profesionāla nāve. Tas nav nekas cits kā korupcija,” teica Mišela Lefebre. Savukārt Mats Johansons saka: “Katrā valstī masu medijiem ir savi spēles noteikumi. Protams, mēs varētu atrast kādu žurnālistu, kas pieņem kukuļus par raksta publicēšanu. Taču šādi gadījumi ir izņēmums, šie indivīdi ir jāizolē no profesionāļu sabiedrības. Viņi ir jāsoda un jāatlaiž no darba. Tikai tad – paralēli ar ilgstošām profesionālas žurnālistikas tradīcijām un diskusijām – arī jūs varēsiet runāt par nobriedušu, pieredzējušu un arī tīru masu mediju vidi.”

Nobeigumā, atgriežoties pie tā, kāds priekšstats par Latvijas žurnālistiem pēc maniem jautājumiem radās Eiropas kolēģiem, jāpiebilst, ka kāds no aptaujātajiem man pa elektronisko pastu pat atsūtīja aptuveni simts lappušu materiālu – praktisku palīgu darbam konfliktu zonā.

Tur sīki aprakstīts pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas kurss, kā arī militāros konfliktos izmantojamais bruņojums un munīcija. Nu ko, varbūt tiešām (ar pamatīgu pārspīlējuma devu) žurnālista ikdienu Latvijas priekšvēlēšanu laikā var salīdzināt ar darbu konfliktu zonā, piemēram, Čečenijā vai Afganistānā.

_________________
* – no angļu valodas – viss kā parasti


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!