Raksts

Dzīves kvalitātes valoda


Datums:
08. janvāris, 2012


Autori

Sanita Upleja


Foto: Sheila Tostes

Viena valsts valoda ir sabiedrības un katra indivīda drošības jautājums.

Jebkura tautas nobalsošana, un vēl jo vairāk 18. februārī gaidāmā par otras valsts valodas statusu krievu valodai, ir plaša mēroga kolektīva darbība, kad jāatmet ikdienas sīkumainība un ikvienam pilsonim kaut uz brīdi jāspēj paraudzīties uz lietām no “putna lidojuma”. Paraudzīties it kā no attāluma uz ģeogrāfisko, kultūras, vēstures un politisko vidi, kurā indivīds ikdienā darbojas. Taču vienlaikus spēt saskatīt sevi kā punktu nebeidzamā taisnē, kur priekšā pēcteči, aizmugurē — senči, un caur pašu krustojas vēl citas nebeidzamas taisnes.

Un par spīti aicinājumiem nevairīties arī no emocijām lēmuma pieņemšanā, jo bez emocijām cilvēks nav cilvēks, bet ir vien gaļēdājs dzīvnieks. Emocijas ir pamatā arī tikai cilvēku pasaulē radītajām tiesību sistēmām, tajā skaitā arī starptautiski atzītajam tautu pašnoteikšanās principam. Tikai racionāli un ekonomiski vērtējot, tik mazai valstij kā Latvijai vispār nav jēgas pastāvēt — pārāk dārgi un sarežģīti. Tikai racionāli un ekonomiski vērtējot, visai cilvēcei būtu bijis jāapvienojas vienā valodā, valstī un kultūrā. Taču pasaule attīstījusies citādi, un lielā mērā tieši pateicoties emocijām.

Valsts — tie esam mēs paši. Mēs katrs ar savu individuālo rīcību un izvēli būvējam un ikdienā uzturam kopējo valsts māju no pamatiem līdz skursteņa galam. Diemžēl dažkārt arī apzināti vai neapzināti drupinām. Cik individuāli un emocionāli izsvērtāks būs katra personiskais lēmums tautas nobalsošanā, tik stiprāks un kvalitatīvāks būs mūsu kopējais lēmums tautas nobalsošanas gala iznākumā.

Nerodas tukšā vietā

Lai arī gaidāmais valodas referendums neapšaubāmi ir jautājums par valsts konstitucionālajiem pamatprincipiem, ierindas pilsonim nebūtu jāļaujas mulsumam, ka tik “augstas” un juridiski sarežģītas lietas uz viņu īsti neattiecas vai nav saprotamas. Tā kā valsts nav nekāda abstrakta konstrukcija vai pašmērķis pats par sevi, bet gan veidojums nācijas pašnoteikšanās tiesību īstenošanai un dzīves organizēšanai, valsts konstitucionālie pamati veidojas no ļoti konkrētām lietām un attiecas uz ikvienu šīs valsts pilsoni. Teritorija, iedzīvotāju kopums, valoda, kultūra, pārvaldes forma — tie ir pamata principi, kas ierakstīti valsts pamatlikumā un ar kuriem katrs no mums ļoti tieši saskaras ik dienas, pat ja to ne vienmēr apzināmies vai tam nepievēršam uzmanību.

Šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu nācija var pilnībā un brīvi īstenot savas pašnoteikšanās tiesības.

Valstis nerodas un nekad nav radušās tukšā vietā. Tās rodas nācijas iekšēji noformulētas vajadzības un gribas rezultātā. Tā radusies arī Latvijas valsts — latviešu nācijas gribas rezultātā. Un šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu nācija var pilnībā un brīvi īstenot savas pašnoteikšanās tiesības. Tas neizslēdz citu tautību cilvēku iespējas dzīvot Latvijā, taču tās vienmēr būs mazākumtautības. Tieši tāpat kā latvieši, lai cik lielas nebūtu to kopienas, vienmēr būs mazākumtautības statusā visās pārējās pasaules valstīs — Īrijā, ASV, Austrālijā vai Krievijā. Turklāt bez jebkādām juridiski pamatotām tiesībām pieprasīt sev īpašu statusu šajās valstīs.

Mēs citās valstīs pilnībā respektējam pamatnācijas unikālās tiesības attīstīt savu valodu un kultūru, bet pretī sagaidām un visbiežāk arī saņemam cieņu pret mūsu tiesībām to pašu darīt savā valstī. Mūsdienu pasaulē nav daudz tādu nāciju, kam vispār liegta iespēja dibināt un pārvaldīt savu valsti, tāpēc lielākajai daļai pasaules tautu ir iespēja izbaudīt pamatnācijas statusu ar visiem no tā izrietošajiem pienākumiem un tiesībām savās pašu dibinātajās un uzturētajās valstīs. Tas ir nekas vairāk kā tikai godīgs tautu pašnoteikšanās tiesību principa īstenojums dzīvē.

Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības paliek spēkā arī tad, ja šajā valstī būs palikuši vien trīs iedzīvotāji, no kuriem divi latvieši.

Tāpēc neapstrīdams ir, piemēram, vācu valodas un kultūras statuss Vācijā, krievu — Krievijā un franču — Francijā. Un princips ir svarīgs, neatkarīgi no valsts izmēra. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības paliek spēkā arī tad, ja šajā valstī būs palikuši vien trīs iedzīvotāji, no kuriem divi latvieši. Tādas tiesības neviens nevar atņemt, kamēr paši no tām neatsakās labprātīgi. Mūsu tiesības uz savu valsti ir atzinusi visa pasaule, kā nacionālu, 1918. gadā dibinātu valsti uzņemot Latviju ANO rindās nepilnu mēnesi pēc neatkarības pilnīgas atjaunošanas 1991. gada 21. augustā. Tiktāl par skatu “no putna lidojuma”.

Par bērniem un vecākiem

Tuvāk pie zemes katru ierindas pilsoni šie šķietami abstraktie principi skar tā, ka mēs dzīvojam valodas un kultūras vidē, ko saņemam no saviem vecākiem un tālāk nododam saviem bērniem. Kādā valodā ar saviem bērniem runājam no viņu dzīves pirmajiem mirkļiem, kādas vērtības un dzīvesziņu viņos ieaudzinām. Kādu dziesmu dziedam un kādu maizi ēdam. To pašu, ko saņēmām no saviem vecākiem, bet viņi savukārt — no saviem vecākiem.

Cilvēks nav pasaules centrs, ap kuru riņķo pārēja pasaule, bet gan drīzāk punkts bezgalīgā taisnē, caur kuru krustojas vēl citas taisnes. Mums blakus ir cilvēki, kas veido šo valsti kopā ar mums. Aiz mums ir cilvēki, kas paaudzēs dzīvojuši pirms mums un iekopuši mūsu dzīves telpu un kultūru, kādu to baudām šodien. Mums priekšā ir paaudzes, kas nāks pēc mums, un mums viņiem būs jānodod dzīves telpa un kultūra, kādu mēs to būsim turpinājuši kopt.

Padomājiet, kas būtu noticis ar mums, ja mūsu priekštečiem būtu bijis vienalga, kādai valodas un kultūras telpai viņi piederīgi.

Parunājiet ar saviem vecākiem un vecvecākiem, ko viņiem nozīmēja latviešu valodas un kultūras saglabāšana apstākļos, kas bija plikai izdzīvošanai, kur nu vēl valodas un kultūras kopšanai, daudzkārt nelabvēlīgāki nekā mums šobrīd. Padomājiet par vēl senākām paaudzēm un viņu pieliktajām pūlēm dzīves telpas un kultūras kopšanā. Un padomājiet, kas būtu noticis ar mums, ja viņiem būtu bijis vienalga, kādai valodas un kultūras telpai viņi piederīgi.

Parunājiet ar saviem bērniem vai padomājiet par saviem bērniem, kuri vēl tikai nāks pasaulē. Kā jūs viņiem skaidrosit viņu izcelsmi un vietu pasaules telpā un laikā? Mūsu bērnu paaudze, kas skolas gaitas sākuši neatkarību atjaunojušajā Latvijā, būtībā ir visā mūsu nācijas vēsturē pirmā paaudze, kurai ir iespēja mācīties tikai savā dzimtajā latviešu valodā visa līmeņa izglītības iestādēs, svešvalodas izvēloties pēc brīvprātības nevis varas uzspiesta principa. Vai mums ir tiesības pieļaut, ka tā arī paliks pirmā un vienīgā šāda paaudze?

Vienīgā vieta, kur jūsu bērni varēs pilnvērtīgi baudīt latviešu valodu un kultūru, ir Latvija.

Tie latvieši, kam bērni dzimst ārpus Latvijas, bet kas šūpuļdziesmas vēl dzied latviski, arī jūs padomājiet, ka vienīgā vieta, kur jūsu bērni varēs pilnvērtīgi baudīt latviešu valodu un kultūru, ir Latvija. Viņi nerunās krieviski, tāpēc atgriešanās gadījumā latviska valodas vide viņiem būs izšķiroši svarīga. Būtu nožēlojami, ja šodienas slinkuma vai vienaldzības dēļ mēs viņiem liegtu atpakaļceļu uz tēvu zemi.

Ne tikai latviešiem

Ja iepriekš teikto var uztvert vairāk kā tieši etniskajiem latviešiem adresētu, tad arī Latvijas mazākumtautību pārstāvjiem ir daudz iemeslu, kāpēc tomēr izšķirties par nacionālas valsts un latviskas vides saglabāšanu viņu dzimtajā Latvijā. Ja par savu zemi saucat Latviju, tad ar to vien jau pasakāt, ka esat uzticīgi nacionālas valsts principam ar visām no tā izrietošajām sekām. Jo valsts ar nosaukumu Latvija pastāv un ir pastāvējusi tikai kā nacionāla valsts, visi citi veidojumi šajā teritorijā, pat ja ietvēruši nosaukumā Latvijas vārdu, nav bijuši latviešu tautas pašnoteikšanās tiesību realizācija. Valsts Latvija nav nedz Krievijas guberņa, nedz tās piedēklis.

Ja par savu zemi saucat Latviju, tad ar to vien jau pasakāt, ka esat uzticīgi nacionālas valsts principam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tikai Latvija kā nacionāla valsts, balstīta Eiropas vērtību sistēmā un tiekdamās sasniegt Rietumeiropas dzīves līmeni, ir kļuvusi par Eiropas Savienības valsti. Mēs visi kopā, kā latvieši, tā mazākumtautību pārstāvji, baudām šīs dalības sniegtos labumus — atvērtās robežas, mācību un darba iespējas. Latvijas kā nacionālas valsts un pilnvērtīgas Eiropas brīvo valstu saimes locekles attīstības ceļš ir vairojis mūsu visu individuālās tiesības un brīvības, pat ja nereti negribam vai nespējam to ieraudzīt. Būtu negodīgi liegties, ka tas daudzējādā ziņā ir vairojis mūsu visu dzīves kvalitāti Latvijā.

Latvijas kā nacionālas valsts un pilnvērtīgas Eiropas brīvo valstu saimes locekles attīstības ceļš ir vairojis mūsu visu individuālās tiesības un brīvības.

Nekas tamlīdzīgs nav iespējams nedz pašreizējā Krievijā, nedz bija PSRS. Tur nav un nebija iespējamas tādas brīvības un demokrātijas izpausmes kā tautas nobalsošanu rosināšana vai brīva izvēle vēlēšanās par sev tiešām vistīkamāko politisko partiju. Tāpat kā brīvas diskusijas par valsts konstitucionālo pamatu maiņu.

Taču dzīves kvalitātes jautājums Latvijā tikpat lielā mērā ir viena valsts valoda, un tas ļoti tieši ikdienā skar ikvienu no mums, neatkarīgi no mūsu tautības. Tas ir sabiedrības un katra indivīda drošības jautājums — lai mēs varētu saprasties ar ārstu, policistu, ugunsdzēsēju, santehniķi. Galu galā ar politiķiem, kam uzticam savas valsts pārvaldi. Lai netiktu apdraudēta mūsu visu drošība un labsajūta, lai netiktu mazināta mūsu visu dzīves kvalitāte. Viena valoda tiešā un burtiskā nozīmē ir dzīves kvalitātes jautājums mūsu visu dzimtajā zemē Latvijā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!